Un vīrs kļuva arvien jaukāks un mīļāks...

Nodzēsu cigareti un ieskrēju atpakaļ salonā pie pierakstu bloka. Mī un žē! Ciemiņi kavējas nu jau pusotru mēnesi!!! Nu neko. Iegāju aptiekā, iegādājos testu. "Vīram" neko neteicu, lai arī mēle niezēja ka tik turies. Nākamā diena man bija brīva. "Vīrs" aizbrauca uz darbu, un, kad pamodos, saņēmos un uztaisīju testu. Pie divām sarkanajām strīpiņām stāvēju kā apstulbusi muša un no laimes nobira pāris asariņas... Ilgi domāju, vai zvanīt "vīram" tagad, vai gaidīt vakarā mājās un pasniegt to tā, kā kino — mūzika, ssveces un vakariņas. Bet nenocietos un zvanīju! "Sauliņ, ko labu daries? Laicīgi paguvi uz darbiņu? Man ir labas ziņas — būsi tētis!". Un klausules otrā pusē klusums...

Pēc šī zvana "vīrs" uzreiz atskrēja mājās ar mazu jauku rozīti. Samīļoja mani un muļķīgu smaidu un skatu uz mani lūkojās dikti ilgi...

 

Pašai sirds pa muti kāpj laukā.  Es šim: "Sauliņ, viss kārtībā?" un beidzot atskan "Jā!!! Es tagad smaidu kā muļķis no laimes un nezinu, kur likties!". Tad nu pēc šī zvana "vīrs" uzreiz atskrēja mājās ar mazu jauku rozīti. Samīļoja mani un muļķīgu smaidu un skatu uz mani lūkojās dikti ilgi... un nosauca mani par "Mammīte"...

Jāpiebilst, ka ar katru dienu "vīrs" kļuva arvien jaukāks un mīļāks. Jutos kā septītajās debesīs — mani loloja un lutināja! Vēders regulāri tika sabučots, samīļots un apčubināts... Manā uztverē tā ir pilnvērtīga un pasakaina grūtniecība, kādai būtu jābūt katrai sievietei!

Iesūtījusi: Kristīne Jekševica