Divas mīlestības. Abas — ārzemnieki

“Bija laiks, kad man ļoti gribējās kaut kur aizbraukt. Tā es nonācu Velsā, kur jauniešu darba nometnē galvenokārt bija dažādi vides sakopšanas darbi. Bens bija nometnes vadītājs. Pēc diviem gadiem, kad satikāmies vēlreiz, mēs viens otram iepatikāmies. Es atbraucu uz Latviju tikai pakaļ mantām, lai dotos atpakaļ uz Velsu.
Valoda man nebija nekāda labā, bet es ļoti centos, gribējās komunicēt. Kad valodas barjeru pārvarēju, jutu, ka nevaram kopīgi “parēkt” tikai par man zināmām lietām, reizēm bija žēl. Toties man bija tik daudz, ko pastāstīt! Interesantākais izrādījās nevis līdzīgais, bet tieši atšķirīgais.

Un vēl viņi, piemēram, neskalo traukus pēc mazgāšanas ar mazgājamo līdzekli, bet noliek tādus putainus malā. Nezinu, kas tā par lietu!

Velsā nesēņo un neogo!

Man jau liekas, ka cilvēki TUR ir tikpat dažādi kā latvieši. Taču ir dažas dīvainības, kas pārsteidz un nebeidz izbrīnīt. Piemēram, kad es Velsā lasīju kazenes un gāju sēņot, visi bija šokā! Tur aug ogas un sēnes, bet viņi nav raduši tās paši lasīt — tad nu es bezmaz tāda raganiska viņiem likos... Un vēl viņi, piemēram, neskalo traukus pēc mazgāšanas ar mazgājamo līdzekli, bet noliek tādus putainus malā. Nezinu, kas tā par lietu! Viņiem mājās parasti ir divas izlietnes, bet traukus viņi mazgā bļodā, pilnā ar ūdeni, laikam taupa. Un neskalo. Tāpat īpatnība ir vanna bez dušas, no kuras izkāpj ziepju putām klāts cilvēks (kā filmās) un uzreiz slaukās dvielī!
Neizprotu arī sveicināšanos ar svešiem cilvēkiem — nāk pa tukšu pludmali viens man pretī un saka: “Sveika! Kā klājas?” Ne vienmēr tas šķiet sakarīgi. Tāpat arī jautājums: “Tev viss kārtībā?” Nu, nav gan kārtībā, vai man tagad sākt klāstīt? Es saprotu, ka tā ir vienkārša pieklājības frāze, bet mani tas tik un tā kaitina. Kad visapkārt redzi tikai platus smaidus un nemitīgi dzirdi “paldies” un “lūdzu”, tam kaut kādā ziņā pazūd vērtība. Piemēram, es pērku benzīntankā telekarti un pārdevēja man saka: “There we go, my love!” (“Te nu tā ir, mana mīla!”) Tas jau robežojas ar kaut kādu “sviestu”... Var jau, protams, uztvert ar humoru, ko dažkārt arī daru, bet ne vienmēr un visur.

Mēs kļuvām par draugiem...
Sākumā likās jocīgi, ka Bena ģimene nekad nejaucās mūsu dzīvē, vienīgi tad, ja paši kaut ko gribējām. Viņiem pat ir tāds teiciens: “No news, good news!” (“Ja nav nekādu ziņu, tās jau ir labas ziņas!”) Ja no mums nekas nav dzirdēts kādu pusgadu, tad viss kārtībā! Manā ģimenē viss — gan pozitīvās, gan negatīvās lietas un interesēšanās vienam par otru — notiek daudz intensīvāk, tāpēc brīnījos par viņiem. Tomēr atkal jāsecina — gan šeit, gan tur ir ģimenes, kur visi zina par visiem visu, un ir tādas, kur visi satiekas labākajā gadījumā dzimšanas dienās un Ziemassvētkos.
Es Velsā ātri sapratu, ka ilgi tur negribēšu dzīvot. Šad un tad man tomēr gribas ziemu un aukstumu, bet viņiem ir ilgstošs mitruma un drēgnuma periods, daudzās mājās nav apkures. Tā mēs ar Benu pārcēlāmies uz Rīgu, mums ir divi jauki puisīši, bet... nesen pašķīrāmies. Iespējams, ka bijām pārāk līdzīgi, kļuvuši jau vairāk par draugiem nekā mīļākajiem, turklāt mūsu šķiršanos paātrināja fakts, ka satiku Robertu. Teātrī, kur abi strādājām aiz skatuves. Viņš bija atbraucis ar kādu Ņujorkas šovu, un mēs saskatījāmies vienā mirklī. Nu jau pagājuši vairāki mēneši, bet par to, kā būs nākotnē, mēs nespriežam — laiks rādīs.

Roberts ir dzimis ņujorkietis, tāpēc jocīgākais, ko no viņa esmu dzirdējusi, ir: “Laikam es neesmu radīts pilsētai!” Viņam pat Rīga nepatīk! Toties patīk Alsunga, Snēpele, tādas mazas, klusas Latvijas vietas. Un mūsu liedags. Iedomājies, pasaules lielpilsētas pilsonis Latvijā pirmo reizi mūžā redzēja meža zemenītes brīvā dabā...
Mūsu attiecības ir atklātas un patiesas. Roberts saka: “Man patīk, ka jebkurā brīdī zinu, kur atrodamies.” Ar to viņš domā, ka nav nekādu attiecību līkloču, melu un izlikšanos, viss ir godīgi un pa īstam. Tas ir svarīgākais gan ar latviešiem, gan ar ārzemniekiem. Vienīgā lieta, kas tiešām ir citādi ar ārzemnieku, ir fakts, ka vienam no abiem nāksies atstāt savu dzimteni un draugus, savā ziņā jādodas nezināmajā. Taču, ja ir mīlestība, tās ir pārvaramas neērtības.”
 

Autore: Ilze Irbe, žurnāls Una
  Ienāc! www.una.lv