Vai 15 gados kļūt par mammu ir par agru?

Tad nu šodien atkal aizdomājos. Par cilvēkiem. Par vērtībām.Un par to, cik dažādas šķiet lietas pat no viena skatu punkta...

Domas atgriezās pie pavisam nesena raksta – par piecpadsmit gadīgo māmiņu. Jau pati autore rakstīja par galveno cīņu ar sabiedrības stereotipiem, bet nu komentāri pēc šī raksta arī bija ko vērti.

Džulietas māte pārmeta meitai, ka viņai ir 14 gadi un viņa vēl neprecējusies, bet viņai jau 12 gadu vecumā bērni bijuši.

Vai esat ievērojuši, ka pēdējā laika tendence ir melns vai balts, labs vai slikts? Tāda sajūta, ka visi lecam no viena grāvja otrā un tikai daži indivīdi mēģina noturēties uz vidusceļa. Kaut vai šī konkrētā diskusija. Būt jaunai mammai ir labi vai slikti? Komentāros bija runa par „vecmodīgumu”, jo tas laikam vecmodīgi esot nogaidīt un, lūk, jaunā paaudze tagad cenšas „ātri pieaugt”.

Patiesībā - vecmodīgas esam mēs, mīļās, jaunās māmiņas. Ja aplūkojam vēsturiskus faktus, tad patiesībā - tieši "vecas" dzemdētājas ir jauno laiku ievedums. Gadu tūkstošiem sievietes misija un liktenis bija būt sievai un mātei. Pat pasakās rakstīts par to, ka saprecina bērnus. Domāju, ka ikviens (kaut nedaudz, jo bija obligāti) ir lasījis Šekspīra "Romeo un Džulietu". Džulietas māte pārmeta meitai, ka viņai ir 14 gadi un viņa vēl neprecējusies, bet viņai jau 12 gadu vecumā bērni bijuši.

Un - galu galā – vai tiešām tas, ka meitenēm reproduktīvais vecums sākas 12 līdz 15 gadu vecumā, ir bez iemesla?

Lai labāk ilustrētu savu domu, tad neliels ieskats par vēsturiskiem faktiem.

...vai tiešām tas, ka meitenēm reproduktīvais vecums sākas 12 līdz 15 gadu vecumā, ir bez iemesla?

Gadsimtiem ilgi sievietes apspiešana ir bijusi neatņemama Eiropas, Amerikas un Āzijas civilizāciju kultūru daļa. Sievietes bija tēvu un vīru īpašums, viņām nebija tiesību uz savu vārdu (sievietes tika dēvētas vai nu sava tēva vai vīra vārdā), nebija tiesību uz personisko īpašumu vēl ilgi pēc tam, kad vīrieši sev bija nodrošinājuši šo cilvēka dabisko tiesību īstenojumu. Sievietes nevarēja iegūt izglītību, nedrīkstēja strādāt, tādēļ vīra vai tēva nāve viņām nozīmēja nomiršanu badā, jo viņas nedrīkstēja saņemt mantojumu; sievietes bija nolemtas mājas dzīvei. Sāra Grimke – 19.gs. sākuma amerikāņu sieviešu kustības pārstāve – uzskatīja, ka nav jāpievērš uzmanība balsstiesību iegūšanai, bet gan sievietes juridiski beztiesīgā stāvokļa izmaiņai ģimenē. Viņa secināja, ka vispirms jāpanāk, lai sievietes pārvaldītu savu īpašumu un nopelnīto, lai tās varētu iegūt personas statusu un tiesības šķirties. Pirmā sāka runāt par laulību līguma slēgšanu. 20.gs. sākumā turpinājās cīņa par sievietes tiesībām sabiedrībā. Tā izpaudās sufražisma un demokrātiskajā sieviešu kustībā. 1918.g. Lielbritānija daiļā dzimuma pārstāves ieguva vēlēšanu tiesības, laikā no 1918.- 20.g. tās dabūja arī sievietes Vācijā, Austrijā, Nīderlandē, Polijā, ASV un toreizējā sociālistisko republiku savienībā. 20.gs.

Vai patiešām būt mātei un sievai ir nevērtīgāk kā būt uzņēmuma direktorei vai valsts prezidentam?

60-o gadu sievietes noliedza pasīvās sievišķības ideālus, asi protestēja pret sievietes pārvēršanu skaituma priekšmetā. 20.gs. 70-o un 80-o gadu sieviešu kustību raksturoja nacionālās sieviešu tiesību grupas, kas uzsvēra savu tiesību specifika katrā valstī, saistot to ar demokrātijas principu ieviešanu attiecīgajā zemē. 20.gs. 90-o gadu pirmās puses sieviešu kustības uzmanības centrā bija sievietes personīgās drošības nodrošināšana gan mājās, gan uz ielas un sabiedrībā. Uzsvars tika likts uz nepieciešamību apturēt vardarbību pret sievieti visās jomās, īpaši uzsverot izvarošanu, seksuālo uzmācību un vardarbību ģimenē.
Vārdu sakot – sievietes ir grūtā cīņā izcīnījušas savu vietu sabiedrībā. Šīs cīņas laikā sievietes ir ar varu mēģinājušas atplēst viņām uzlikto zīmogu – māte un sieva. To vietā ir liktas citas vērtības, lai gan – vai patiešām būt mātei un sievai ir nevērtīgāk kā būt uzņēmuma direktorei vai valsts prezidentam?

 

Pietiek atrasties gados jaunai māmiņai, lai viņa tiktu pasludināta par „mājās sēdētāju” un automātiski pieņemtu, ka bērns ir „nejauši gadījies” un ne viņai izglītība, ne darbs, ne privātā dzīve.

Kāpēc viss šis vēsturiskais pārskats? Tas palīdz labāk izprast šo nesaskaņu un tik dažādo viedokļu veidošanos.
 

Aplūkojot šos vēstures faktus redzam visus mūsdienu sabiedrībā joprojām valdošos stereotipus, bet šoreiz šo stereotipu varā ir nevis vīrieši, bet tieši mēs pašas. Mēs esam izmainījušas vīriešu attieksmi, likumdošanu, sabiedrības normas un vērtības, bet mēs nespējam izmainīt pašas savu domāšanu. Pietiek atrasties gados jaunai māmiņai, lai viņa tiktu pasludināta par „mājās sēdētāju” un automātiski pieņemtu, ka bērns ir „nejauši gadījies” un ne viņai izglītība, ne darbs, ne privātā dzīve. Pietiek vīrietim palīdzēt atvērt durvis, izmaksāt pusdienas vai atnest no veikala smagos maisiņus, lai daļa sieviešu to uztvertu kā viņu personīgo spēju noniecināšanu. Sieviete ņems un nesīs klavieres uz trešo stāvu, jo, lūk, viņa taču arī ir uz to spējīga. Vai nav absurdi, ka mēs tik ļoti mēģinām izskaust šāda veida domāšanu, tomēr pašas kritizējam balstoties tieši uz šādiem pieņēmumiem? Varbūt meitene sastapa savu cilvēku un gluži vienkārši – vēlējās bērnu. Ir taču iespējams, ka vīrietis vienkārši gribēja palīdzēt?

Mēs esam izmainījušas vīriešu attieksmi, likumdošanu, sabiedrības normas un vērtības, bet mēs nespējam izmainīt pašas savu domāšanu.

Situācija ir gluži kā ar tiem vēžiem – tie paši vēži citā maisiņā vai šoreiz es teiktu otrādāk – tas pats maisiņš, bet vēži citi.
Kaut vai atgriežoties pie jau minētās diskusijas – kāpēc tāds nosodījums tām, kuras atbalsta to, ka 15gadīgai meitenei dzimst bērni? Vai tad tas ir kas slikts? Mēs pēkšņi esam ieguvušas iespēju mācīties, strādāt utt., bet nu mēģinām pieņemt, ka tas ir kas nesavienojams ar iepriekšējo gadsimtu pieredzi. Nez kāpēc tu vai nu esi „mājās sēdētāja, kura sev visu jaunību sabojājusi tik agri bērnus dzemdējot” vai arī „mācies, strādā, ceļo un varbūt kādreiz tālā nākotnē – ģimene, bērni...”. Vai tiešām mūsdienu iespējas neļauj to visu apvienot? Ir taču, kas to veiksmīgi dara un neviens vien. Vai tad ceļot iespējams tikai vienatnē? Mēs taču devāmies klases izbraucienos un vēlāk kopīgos braucienos ar draugiem vai draudzenēm. Kāpēc šķiet tik absurdi tas, ka to varētu savienot ar bērnu audzināšanu? Vai tad bērns ir piesiets dzīvesvietai un nav pārvietojams? :)

Māsa regulāri brauc ciemos, neizsakāmi mīl un lutina manus bērnus, bet savus vēl negrib. Un arī tas nav nekas nepareizs. Viņai vienkārši gribas dzīvot savādāk.

Es esmu ģimenes cilvēks. No mazām dienām es sapņoju, ka tāpat kā mana mamma apprecēšos pirms divdesmit gadu vecuma, ka man agri būs bērni, un es kopā ar viņiem (kā te vienā komentārā gluži precīzi izteicās) varēšu „mācīties”. Man neizsakāmi veicās, jo savu cilvēku satiku, kad man bija 17, līdz ar to – varu dzīvot tādu dzīvi kā es vienmēr biju vēlējusies. Mani bērni man ir iemācījuši bezgala daudz un pat, ja man būtu otra dzīve – ir lietas, ko es tajā mainītu, bet ne savu vīru, bērnus un vecumu. :)
Mana māsa ir cits tips. Viņa ir trīs gadus vecāka, bet kā viņa man reiz teica – viņai negribētos vēl tagad uzņemties atbildību par otru cilvēku (bērnu). Māsa regulāri brauc ciemos, neizsakāmi mīl un lutina manus bērnus, bet savus vēl negrib. Un arī tas nav nekas nepareizs. Viņai vienkārši gribas dzīvot savādāk.
Mēs abas esam augušas vienā vidē, pie vieniem vecākiem, tomēr mūsu vēlmes kā dzīvot ir samērā atšķirīgas. Tai pat laikā – mēs viena otras izvēli saprotam un pieņemam kā absolūti normālu un dabisku. Un man tāpēc ir veicies, jo mani vairs neskar apkārtējo domas un skatieni. Es galu galā dzīvoju tādu dzīvi kādu vēlos. Es no sirds cenšos pārkāpt pāri mānijai jaunas vērtības mērīt ar vecu mērauklu un otrādāk.

Patiesībā – mums ir dotas visas iespējas dzīvot kā vēlamies un vienīgais, kas mums ir jāsaprot – kā tad īsti mēs vēlamies dzīvot?

Mūsdienas piedāvā tik daudzas iespējas. Tev vairs nav jāmokās ceļojot tikai ar ratiem un zirgu. Sadzīvei un bērnu audzināšanai ir tik daudz palīgierīču – veļas mašīnas, trauku mašīnas, pudelītes, bērnu krēsliņi (gan automašīnām, gan divriteņiem), rati, pamperi, burciņu ēdiens utt. Ir internets, kurš tevi burtiski savieno ar visu pasauli. Ir iespējas strādāt un mācīties. Nekas neliedz savienot veco un jauno pasauli. Patiesībā – mums ir dotas visas iespējas dzīvot kā vēlamies un vienīgais, kas mums ir jāsaprot – kā tad īsti mēs vēlamies dzīvot?

Ir cilvēki, kuri vēlas „dzīvot sev”, ir tādi, kuri sapņo par dzīvi mājās ar bērniem. Ir tādi, kuri grib nemitīgi ceļot un tādi, kuri vislabāk jūtas vienuviet.
Bet ir tādi, kuri grib to visu. Un arī tas ir saprotami un pats galvenais – nav nekas nepareizs vai neiespējams. Ne velti saka – mums katram savs ceļš ejams.
Lai jums katrai izdodas atrast savu ceļu, kuru varēsiet iet priekā uzmetot kūleni un uzsmaidot citiem ceļiniekiem. :)

Rakstu iesūtījusi mammam.lv reģistrētā māmiņa. Ja arī tu vēlies dalīties savās pārdomās par kādu no portālā atspoguļotajām tēmām,

Saistītie raksti:
Māmiņa 15 gados

Trīs bērnu māmiņa: "Aborts ir cilvēku bezatbildība"