Šipkēvica kopdzīve ar dāmu vārdā depresija

Pirms pieciem gadiem parādījās ziņas, ka Jānis pēc astoņu gadu laulības ar Mini Mode īpašnieci Kristīni Līpiņu pašķīries.
Pagājušā gada vasarā laulība tika šķirta oficiāli. Jānis visu šo laiku diplomātiski klusēja un uz žurnālistu jautājumiem neatbildēja, vien skopi izmeta, ka laikam abi bijuši pārāk dažādi cilvēki, lai spētu uzturēt ilgstošu jūtu temperatūru. Jāatzīst — priekšstats par Jāni pēdējos gados daudzējādā ziņā radies, lasot publikācijas, kurās izteikusies viņa bijusī sieva. Sazvanot Jāni, viņš beidzot piekrīt satikties — viņam esot sākusies trešā dzīve. Mēs tiekamies vēlā vakara stundā, vienu dienu pēc 8. marta. Todien pēc ilgstoša nemīlīgi pelēcīga perioda bija atkal uzspīdējusi saule. Viņš priecājas — pavasaris ir klāt. Arī no ēdienkartes plašā klāsta viņš izvēlas tieši Pavasara rullīšus, un mūsu saruna var sākties.

Pastāsti, kā izpaudās tava depresija!
Man vairs nebija interesanti dzīvot, nekas nesagādāja prieku. Esmu emocionāls cilvēks — manī nebija nekādas motivācijas, kādēļ es kaut ko daru vai nedaru. Neredzēju jēgu, kādēļ tas viss jā(ne)dara. Tā ir baigā tukšuma sajūta.

Es gribēju izsekot līdzi bērna mūžam — no brīža, kad viņš rodas, līdz brīdim, kad viņš aiziet lielajā pasaulē.

Varbūt tev nebija motivācijas tādēļ, ka izjuka ģimene un tava sieva kopā ar meitu aizgāja prom?
Mīlestībā tu nevari aiziet vai atnākt. Tu nevari mīlestību iedot vai atņemt. Neviens nevienu nepazaudē, jo neviens nevienam nepieder, tāpēc neviens ne no viena nevar aiziet. Taču, protams, palikt bez tā, pie kā tu ikdienā esi pieradis, ir līdzīgi sajūtai, kad tev izsit ķeblīti zem kājām. Un tad tu domā — karāties tajā virvē vai arī izvilkt galvu no cilpas un nolaisties uz zemes. Man vispār ļoti patīk melnais humors! Tādā brīdī pats sev teicu: “Galvu augšā, Jāni!” Tā varētu teikt bende, sagatavodams cilpu... Bet giljotīna atgādina — tikai nepazaudē galvu! Bendem šajā teicienā “galvu augšā” ir pavisam cita nozīme, nekā man pašam sevi vajadzētu uzmundrināt.

Es gribēju izsekot līdzi bērna mūžam — no brīža, kad viņš rodas, līdz brīdim, kad viņš aiziet lielajā pasaulē. Vēlējos būt katru dienu kopā ar savu bērnu. Līdz Tīnas četru gadu vecumam bija O.K., bet tad tas viss pārtrūka, un manas vēlmes nepiepildījās. Jā, man visvairāk pietrūka mana bērna. Šis trūkums bija daudz sāpīgāks, nekā es to būtu varējis iedomāties. Man pat bija tā, ka nevarēju uzturēties vietās, kur bija mazi bērni, vēl vairāk — ja ieraudzīju mazu meiteni, man nāca virsū depresija, man bija grūti sevi savaldīt un savākt. Taču esmu tam ticis pāri — man ir ļoti labas attiecības ar meitu. Man ir prieks, ka viņai ir daudz kas no manis. To saka cilvēki, kas ir viņai blakus. Tīna, runājot pa telefonu, staigā tieši tādā pašā cilpā kā es — arī es nevaru runāt pa telefonu sēžot. Viņa atsūta īsziņu: “Es dabūju pirmo vietu skolas matemātikas olimpiādē!” Man tajā brīdī šķiet, ka pats to esmu izcīnījis.

Viņa nekad no manis skaļu vārdu nav dzirdējusi, par iepēršanu nemaz nerunājot, jo uzskatu, ka mīlestība ir stiprāka par sadošanu pa pakaļu.

Man prieks, ka viņa saka: “Tēti, man ļoti patīk pie tevis.” Viņa nekad no manis skaļu vārdu nav dzirdējusi, par iepēršanu nemaz nerunājot, jo uzskatu, ka mīlestība ir stiprāka par sadošanu pa pakaļu. Jā, man patīk viņu lutināt. Man patīk, ka viņa mani uzskata par draugu, kurš prot glabāt noslēpumus, man patīk, ka viņa man sagatavo apsveikumus. Kad kaut kur aizbrauc, vienmēr atved pēdiņu — mums ir tāds kopīgs simbols, piemēram, pēdiņa pie atslēgām. Pirms piecām dienām biju Rammstein koncertā — uguņi šķīst, liesmas mutuļo, drūmie, skarbie, mazliet perversie vācu veči uz skatuves, skaņa baigajos decibelos. Vienubrīd paskatos — atnākusi īsziņa, kurā rakstīts: “Tēti, tu esi vismīļākais un visforšākais tētis pasaulē, es tevi mīlu!” Tajā brīdī man likās, ka uz skatuves ir viscilvēciskākā pasaules mūzika, vislabākās pasaules ērģeles, Bahs, Mocarts, Bēthovens, Sibēliuss... Ir vērts sagaidīt šādu īsziņu!

Mīlestība ir vienīgā pasaka, kas nesākas ar vārdiem “reiz bija”, jo ar šādu tekstu tā beidzas.

Dažreiz sievietes pēc šķiršanās, pat negribēdamas, noskaņo bērnus pret tēvu. Izskatās, ka tas gājis secen...
Lai tas paliek uz katra cilvēka sirdsapziņas! Es nevienam neko nepārmetu. Uzskatu — visam, kas noticis manā dzīvē, tā vajadzēja būt. Mēs dzīvojam ne jau tāpēc, ka mums ļoti patīk dzīvot. Mēs dzīvojam tāpēc, ka mums patīk mīlēt. Cilvēks nepiedzimst, lai kļūtu par ministru, klaunu, miljonāru vai bomzi, superstāru vai valdes priekšsēdētāju. Piedzimst tādēļ, lai būtu laimīgs. Un laimīgs ir cilvēks, kurš mīl! Taču ir svarīgi saprast — ko nozīmē mīlēt? Ir trīs lietas, par kurām tu nekad nezini, kā tās beigsies — mīlestība, revolūcija un karjera, es tur visur metos priekšējās pozīcijās. Bet ir kā dambretē — pirmos kauliņus nosit, lai beigās var uzvarēt visā partijā. Es uzvarēju, bet iepazinu arī zaudējumus. Mīlestība ir vienīgā pasaka, kas nesākas ar vārdiem “reiz bija”, jo ar šādu tekstu tā beidzas. Protams, tā līdzi nes sāpīgas atmiņas, bet tas viss ir vajadzīgs. Ja tev nesāp, tad neesi dzīvs. Mīlestība ir patiesība, un tai ir jāsāp.
 

Autore: Lauma Lūse, žurnāls Una. Ienāc www.una.lv!