Mātei atņēma bērnu dēļ hiperaprūpes. Beidzot viņi atkal ir kopā!

Īsa vēsture
Pērn novembrī Ceraukstes pagasta bāriņtiesa atņēma aprūpes tiesības mātei pār astoņus gadus vecu zēnu, viņai pārmetot, ka attiecībās ar dēlu māte veicot hiperaprūpi un nav spējīga novērtēt reālo situāciju. Rasmai pārmeta, ka viņa ignorē faktu, ka bērns ir agresīvs un apdraud savus skolasbiedrus.
Pēc Ceraukstes bāriņtiesas priekšsēdētājas rīkojuma, viņa zēnu aizveda pie psihiatra, bet pēc konsultācijas — uz skolu. Tur — Bauskas 1.vidusskolā zēns ar varu tika atrauts no mātes, aizvests uz psihoneiroloģisko klīniku, tad ievietots krīzes centrā, bet vēlāk nogādāts pie tēva, kurš vairākus gadus ar dēlu nebija kontaktējies.
Pēc ilgstošām peripetijām, mēnešiem ilgas neredzēšanās ar dēlu, šogad maijā dažādu institūciju pārstāvji lēma, ka nu jau deviņus gadus vecais puika savu dzimšanas dienas drīkst nosvinēt pie mātes. Kopš tā brīža, lai arī dažādas institūcijas Rasmai pārmeta likuma normu neievērošanu, dēlu viņa atteicās atdot, uzsverot, ka nevar neņemt vērā sava bērna izjūtas.  

Zēns ar varu tika atrauts no mātes, aizvests uz psihoneiroloģisko klīniku, tad ievietots krīzes centrā, bet vēlāk nogādāts pie tēva, kurš vairākus gadus ar dēlu nebija kontaktējies.

Izturēšanās — kā pret noziedznieci
"Tas nav aprakstāms, kādā stresā un pārdzīvojumos visu šo laiku esmu dzīvojusi," stāsta Rasma. "Dēlu turpināju vest uz skolu, kurā viņu bija iekārtojis tēvs. 22. maijā skolā viņam bija gala pārbaudījums matemātikā. Dēlu aizvedu uz klasi un kad nācu lejā, mani sagaidīja divi policisti, Rīgas bāriņtiesas speciāliste un psiholoģe. Tikmēr dēlam jau bija pateikts, ka viņam jāsakrāmē soma un jādodas laukā no klases, kur viņu sagaidīja tēvs, lai aizvestu. Ārā gaidīja mašīna, kurā dēlam lika iekāpt, bet viņš pa otrām durvīm žigli izleca laukā un aizskrēja uz mana brāļa mašīnu. Viņš mūs gaidīja, lai pēc pārbaudījuma matemātikā, aizvestu uz mājām. Tai brīdī ieradās policijas priekšnieks, bija izsaukti vēl divi pašvaldības policisti un mūsu mašīna bija aplenkta. Tas nav aprakstāms, kas notika. Piemēram, policijas priekšnieks sāka pārmest brālim, ka viņš bez speciālas licences savā mašīnā pārvadājot pasažierus. Tālāk mums bija jābrauc uz policijas iecirkni. Kā lielākie valsts noziedznieki tajā tikām nogādāti eskorta pavadībā. Tur tika izsaukta arī ātrās medicīniskās palīdzības brigāde un kad to ieraudzīju, man uzreiz šķita, ka tūlīt notiks tieši tas pats scenārijs, kas Bauskas skolā, kad no manis ar varu atrāva dēlu, lai aizvestu uz Gaiļezera psihoneiroloģisko klīniku un pēc tam mēnešiem ilgi man liegtu ar viņu tikties. Tikai vēlāk sapratu, ka šoreiz ātrās palīdzības mašīna bija domāta man. Droši vien viņi cerēja, ka sākšu neadekvāti uzvesties.
Policijas iecirknī man vairākkārt sacīja, ka bērns jāved uz krīžu centru. Taču kādā sakarā? Ko es esmu izdarījusi, ka bērnu atkal jāatrauj no mammas? Neviens neklausījās bērna teiktajā, ka viņš grib būt pie manis, ka viņš grib braukt mājās. Tobrīd mana advokāte pārtrauca tiesas sēdi, lai brauktu uz iecirkni, viņai līdzi bija arī kliente, kura izrādījās esam ārste. Laikam kā cilvēks no malas redzot, kāds ārprāts notiek, viņa bija mēģinājusi palīdzēt. Nezinu, vai tā bija sagadīšanās vai viņas nopelns, bet ātrās medicīniskās palīdzības ārsti drīz vien aizbrauca. Pēc tam arī policijas priekšnieks sacīja, ka varam braukt mājās — tajā brīdī mans puika pieskrēja viņam klāt, apķērās apkārt un pateica paldies.
Šis gadījums ir tikai ilustrācija tam, ar ko šai laikā saskāros. Esmu dzīvojusi nemitīgā stresā, bailes un izmisumu nevaru aprakstīt. Jo es nekad nezināju, kas un kad var notikt. Visu laiku dzirdēju, ka man vairs nav aprūpes tiesības un bērns ir jāatdod tēvam, bet es iebildu, ka svarīgāks par bāriņtiesas lēmumu ir bērna viedoklis un viņam ir tiesības dzīvot tur, kur viņš vēlās."

Puika dažreiz jautā: "Bet kāpēc tu smaidi? Kāpēc tu tam cilvēkam kaut ko labu pateici?" Šādus jautājumus viņš agrāk neuzdeva!

Bērna sirsnība zudusi
"Kad dēlam beidzās skola, vedu viņu uz Jaunķemeru sanatoriju, jo domāju, ka ir ļoti svarīgi atgūt veselību, kas stresa dēļ bija cietusi. Bet ieraugot sanatoriju, dēls bija histērijā, jo tā ļoti atgādināja Gaiļezera slimnīcu, uz kuru viņš iepriekš bija aizvests ar varu. Bija jāpaiet vairākām dienām līdz viņš pierada un apjauta, ka šeit briesmas nedraud. Katru vakaru gājām uz jūru, viņš iepazinās ar vienu kungu, ar kuru kopā gāja makšķerēt, vienalga — spīdēja saule vai lija lietus. Tāpat viņš šeit sadraudzējās ar bērniem, netraucēja pat tas, ka viņi nesaprata latviešu valodu.
Vasarā aizbraucām arī uz Bruknas muižu, kur notika renesanses svētki. Bija sajūta, ka esam nokļuvuši kādā pilnīgi citā pasaulē — tur bija renesanses dejas, tika uzvesta Šekspīra luga, vakarā sadegtas lāpas un uz milzu katliem vārītas zupas. Savukārt vēlu vakarā skanēja Tigula mūzika, un tika lasītas Ziedoņa epifānijas. Vēl vasarā braucām ceļojumā un vispār apmeklējām daudzus kultūras pasākumus. Kā teica mana draudzene, vasara mums pagāja tādā kā bezsvara stāvoklī. Tomēr daudz kas ir mainījies, notikušais nav palicis bez sekām. Es vienmēr dēlam esmu teikusi, ka ir jāprot priecāties arī par citu veiksmēm, ka vispār jādzīvo ar atvērtu sirdi. Bet dēls ir kļuvis savādāks. Puika dažreiz jautā: "Bet kāpēc tu smaidi? Kāpēc tu tam cilvēkam kaut ko labu pateici?" Šādus jautājumus viņš agrāk neuzdeva! Tā lielā sirsnība un labsirdība, kas viņā bija, ir kaut kur zudusi. Protams, dēls aug lielāks un tas jau arī bērnu maina, bet... Pārmaiņas ir notikušas ļoti strauji. Ja ģimenē kāds no mums kaut ko pārdzīvo, bet dēlu tieši tas neskar, viņš saka: "Nu un tad? Man vienalga!" Man tas nav pieņemami, vienmēr esmu viņu mācījusi, ka ir jāsaprot un jāmēģina iedziļināties, ja otram kaut kas sirsniņā sāp. Saprotu, ka tā varbūt ir aizsargreakcija, jo viņu jau arī neviens neuzklausīja, kad viņš sacīja, ka grib mājās pie mammas, citiem arī nesāpēja, kad viņš pārdzīvoja. Vēl vairāk Allažu krīzes centrā psihologs bija turējis dēla rokas un teicis: "Tu mīlēsi savu tēti un dzīvosi pie viņa. Pie mammas vairs neatgriezīsies!"
Bet man šīs pārmaiņas redzēt nav viegli. Brīžiem dēls ir tramīgs, sevī ierāvies, brīžiem šķiet, ka viņš grib kaut ko teikt, bet tā arī nepasaka, tik atmet ar roku: "Tev tas nav jāzina!» Protams, katram ir savas lietas, bet baidos, vai tas, kas notika ar dēlu, nav iedragājis viņa spēju uzticēties? Ir daudz dažādu ikdienišķu lietu, kas ir mainījušās. Piemēram, kad man atņēma aprūpes tiesības, psihologi savos atzinumos pārmeta hiperaprūpi pār bērnu un kā nevēlamu minēja arī formu, ka dēls mani uzrunā par mammīti. Tagad puika saka, ka skolā un citur mani sauks par mammu. Protams, ja viņam tas rada problēmas, lai tā būtu! Bet vienalga ir drusku sāpīgi, ka notiekošais tik ļoti ir viņu ietekmējis. Esmu dzirdējusi, ka savas mammas un tētus mīļvārdiņos uzrunā cilvēki, kuriem ir sirmas galvas. Vai tāpēc viņiem ir kāda vaina?»
 

Allažu krīzes centrā psihologs bija turējis dēla rokas un teicis: "Tu mīlēsi savu tēti un dzīvosi pie viņa. Pie mammas vairs neatgriezīsies!"

Skolu maiņa
"Augusta vidū deklarēju dzīvesvietu pie brāļa. Cilvēciski tas bija ļoti grūti, jo kopš bērnības visu mūžu esmu dzīvojusi Ceraukstē. Man vispār ļoti grūti pierast pie jaunas vietas un apstākļiem. Pie brāļa ir labi, mums ir māja, šeit pārcēlās arī mana mamma, bet vienalga nejūtos kā mājās. Arī dēls bieži prasa, bet kāpēc nevaram braukt mājās?
Taču Ceraukstē atgriezties arī nevaram. Mums jau tāpat bieži sanāk turp braukt, jo tur vecmammai ir mazdārziņš, kur darba ir bezgala, netālu mums ir arī dzimtas kapi, kur guļ mans tēvs un vectēvs. Bet, esot Ceraukstē un Bauskā, sajūtas nav patīkamas, cilvēki, kā jau mazpilsētā pievērš uzmanību, pastiprināti skatās uz mani un dēlu. Zēns vēl daudzas lietas nepamana, piemēram, uz ielas, kad satiek kādu pazīstamu bērnu, viņš pasaka „čau”, bet otrs bērns neatbild. Saprotu, ka vecāki viņus noskaņojuši pret manu dēlu, bet vienalga ir sāpīgi. Tāpēc uzskatīju, ka mums jāmaina vide, lai pagātne paliek pagātnē.
Mani uztrauca arī skolas jautājums. Deklarējoties pie brāļa cerēju, ka manu dēlu uzņems vietējā vidusskolā un mūzikas skolā. Abās pieņēma manu iesniegumu, izdeva mācību grāmatu sarakstu, bet pēc nedēļas mani informēja, ka manu bērnu abās skolās tomēr nav iespējams uzņemt. Jo esot atbraucis bērna tēvs un informējis, ka man nav atjaunotas aprūpes tiesības. Zvanīju skolas direktoram, bet viņš sacīja, ka saņēmis zvanu arī no Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas ar norādījumu, ka viņš nedrīkst bērnu pieņemt šajā skolā. Biju izmisumā un ķēros pie pēdējā salmiņa, meklējot kādu privātskolu un to arī atradu. Protams, sadzīviski tas ir sarežģīti, jo skola atrodas citā pilsētā. Arī transports iet reti. Līdz ar to katru rītu es ceļos piecos, bet dēls pussešos. Skolā esam tūlīt pēc septiņiem, lai gan stundas sākas astoņos. Pēc tam, kad dēlu esmu aizvedusi uz skolu, vairāk nekā stundu gaidu autobusu, lai tiktu mājās. Pēcpusdienā atkal sēžos autobusā un braucu dēlam pakaļ uz skolu. Ikdienā tas ir grūti, bet no otras puses, arī no šīs skolas netālu ir mūzikas skola. Zēns var spēlēt klavieres, dzied ansamblī, apmeklē solfedžo. Skolā pēc stundām dejo hip hopu. Viņš vienmēr bijis ļoti aktīvs. Mācās viņš ļoti labi, nupat klasē kopā ar pārējiem bērniem piedalījās runas konkursā un nu viņam jāpiedalās jau lielāka mēroga konkursā. Ja salīdzina ar Bauskas 1. vidusskolu, jaunā skola ir kā diena pret nakti. Ar klases audzinātāju varu izrunāties, viņa ir teikusi, ka varu viņai zvanīt jebkurā laikā. Ja klasē ir kāda konfliktsituācija, viņa palīdz to risināt un meklē cēloņsakarības. Pedagogi man tiešām daudz palīdz.
Nenoliegšu, ka sākoties mācībām, man bija stress. Tiklīdz skolā iesniedzu dokumentus, arī bērna tēvs bija klāt un direktorei stāstīja, ka aprūpe pār dēlu man nav atjaunota, taču direktore ieturēja neitrālu nostāju. Vēl vairāk direktore lūdza, lai bērnu vairs nerausta, lai ļauj viņam vienkārši mācīties. Pagaidām viss notiek ļoti veiksmīgi."

Zēns vēl daudzas lietas nepamana, piemēram, uz ielas, kad satiek kādu pazīstamu bērnu, viņš pasaka „čau”, bet otrs bērns neatbild. Saprotu, ka vecāki viņus noskaņojuši pret manu dēlu.

Kā akmens nost no sirds
"Pēc tam, kad deklarējos pie brāļa, attiecīgā novada bāriņtiesa 30. oktobra sēdē man atjaunoja aprūpes tiesības pār bērnu. Kad uzzināju par šo lēmumu, man kā akmens no sirds nokrita. Redzēju, ka beidzot speciālisti skata lietu pēc būtības, lai gan zinu, ka bāriņtiesas priekšsēdētāja pēc tam saņēma pārmetumus…
Pašlaik abi ar dēlu apmeklējam psihologu, bāriņtiesa ir noskaidrojusi, kādi varētu būt mani riska faktori. Viņi min, ka viens no rādītājiem ir tas, ka īsti netieku galā ar stresu. Bet es domāju, ka tā tas vēl ilgi būs! Pēc pārdzīvotā nespēju justies droši. Arī jaunās skolas direktore man ir teikusi, ka nevajag par daudz uztraukties, jo skolā nekas nenotiks. Es tiešām ļoti gribu tam ticēt, bet man labā atmiņā ir gadījumi, kad abās skolās, kur dēls mācījās, bija izsaukta policija, lai man atņemtu dēlu. Ne tikai man, bet arī dēlam ir zināma fobija no policistiem. Vēl nesen, kad braucām pie dēla tēva pēc puikas mantām, kamēr stāvējām uz ielas un gaidījām, mums tuvojās divi policisti. Dēls uzreiz ielēca mašīnā un sacīja: "Braucam prom!"
Lai kaut kas mainītos, vēl ļoti daudzām lietām jānorimstas. Joprojām sev uzdodu jautājumus un cīnos ar bailēm. Pirms kāda laika mainīju advokāti un tieši viņa man palīdzēja ātrāk atgūt dēlu. Tad sev pārmetu, varbūt to vajadzēja izdarīt ātrāk? Ja nu dēls, kad pieaugs, man pārmetīs, ka neesmu par viņu pietiekoši cīnījusies? Zinu, ka šādas domas ir neauglīgas, bet... Dažkārt ir tik liela netaisnības izjūta. Nesen izlasīju, ka Rīgas bāriņtiesa atņēma piedzērušai mātei bērnu, bet pēc mēneša aprūpes tiesības atjaunoja. Tad domāju, bet ar ko es biju sliktāka par to māti Zēns vēl daudzas lietas nepamana, piemēram, uz ielas, kad satiek kādu pazīstamu bērnu, viņš pasaka „čau”, bet otrs bērns neatbild. Saprotu, ka vecāki viņus noskaņojuši pret manu dēlu, alkoholiķi? Kāpēc man bija jāgaida gandrīz gads un arī to sagaidīju tikai tāpēc, ka mainīju dzīvesvietu! Ceraukstes bāriņtiesa šādu lēmumu noteikti nebūtu pieņēmusi! Ko es biju izdarījusi? Es tikai mīlēju savu bērnu un viņu aizstāvēju, kad pret viņu nostājās visa skola. Tagad esmu ļoti pateicīga visiem, kas man palīdzēja atgūt dēlu.
Šobrīd ir prieks, ka man ir atjaunota aprūpe pār bērnu, bet vienlaikus ir arī liels nogurums. Pēc šiem cīniņiem šobrīd visvairāk gribas mieru, lai mūs neviens vairs nerausta, gribas stabilitāti."


Viedoklis:
Juridiski jautājumi „patīk-nepatīk” līmenī
Inguna Baša, zvērināta advokāte

"Šis konkrētais gadījums laikam ir visspilgtākais, kas apliecina, ka atbildīgajām institūcijām nereti bērna intereses paliek otrajā plānā. Mēs visi labāk justos valstī, kur tiktu ievērotas likuma normas, nevis juridiski jautājumi risināti „patīk — nepatīk” līmenī. Šis gadījums pierādīja, ka ne vienmēr cilvēki, kuriem dota vara, spēj apvaldīt savu nepatiku pret konkrētu cilvēku un ka bērns atņemšana var kalpot kā līdzeklis, lai izrēķinātos ar māti. Domāju, ka civilizētā valstī būtu jāmeklē humānāki risinājumi kā tikt galā ar problēmām, nevis no mātes ar varu jāatrauj bērns. Žēl ir arī tas, ka stipri mainījušās mūsu sabiedrības vērtības, augstu vairs netiek novērtēta māte, kas sevi veltījusi bērnam, savas vajadzības pakārtojot viņa vajadzībām. Mātei par savu bērnu būtu jāceļas un jākrīt, diemžēl modernais laikmets sludina gluži citas vērtības."

NOTIKUMU HRONOLOĢIJA:
•    2. klases skolnieks skolā sāk demonstrēt sociāli nepieņemamu uzvedību, aizskarot citus bērnus, un reaģējot uz vecāku sūdzībām, lietas risināšanā iesaistās Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija, Ceraukstes bāriņtiesa un sociālais dienests. Skolotāji vienlaikus gan atzīst, ka zēnam skolā ir ļoti labas sekmes.
•     Zēna mātei uzliek par pienākumu zēnu konsultēt pie psihiatra. Pēc psihiatra ieteikuma māte bērnu aizved pie psihologa un vienojas par turpmākās terapijas saņemšanu pašai un bērnam.
•    20. novembrī Ceraukstes bāriņtiesas priekšsēdētāja mātei paziņo, ka steidzīgi ar dēlu atkārtoti jāvēršas pie psihiatres, jo skolā esot satraucoši notikumi. Māte aizved bērnu pie psihiatres un saņem plānveida nosūtījumu uz stacionāru.
•    Pēc ārsta apmeklējuma māte bērnu aizved uz skolu un pati iet pie skolas psihologa. Skolā ierodas Bāriņtiesas priekšsēdētāja un paziņo, ka bērns nekavējoties jāved uz slimnīcu. Zēnu ar varu atrauj no mātes un aizved uz slimnīcu. Mātei liedz tikties ar bērnu.
•    No slimnīcas bērnu nogādā Allažu bērnu un ģimenes atbalsta centrā, kur zēnam liedz iespēju tikties ar māti un viņas radiniekiem.
•    Zēns saslimst ar pneimoniju. Viņu nogādā slimnīcā, mātei un viņas radiniekiem par to nebilstot ne vārda, līdz ar to slimo puisēnu viņiem nav iespēja apraudzīt.
•    No slimnīcas zēns nonāk atkal Allažu krīzes centrā.
•    Pēc Allažu krīzes centra zēns nonāk tēva aprūpē. Seko viņa bēgšanas mēģinājums, pēc kura bērnu ievieto krīzes centrā Marsa gatve. Pēc neilga laika bērnu atkal nodod tēva aprūpē.
•    Māte ar bērnu tikšanos meklē skolā, kur zēnu iekārtojis tēvs. Tikšanās notiek stundu starpbrīžos.
•    Līdztekus dažādas institūcijas lauž šķēpus — bāriņtiesa, Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija ir pārliecinātas, ka aprūpes tiesības Rasmai atjaunot nav vēlams, tā kā viņa veic hiperaprūpi pār bērnu, savukārt Rīgas Bērnu tiesību aizsardzības centrs uzskata, ka, liedzot mātes un bērna saskarsmi, tiek īstenota emocionāla vardarbība.
•    Pavasarī, kad bērnam ir dzimšanas diena, tiek pieņemts lēmums, ka to ļaus nosvinēt pie mātes. Kopš tā brīža māte dēlu vairs tēvam neatdod.
•    Vasaras beigās māte pārceļas uz dzīvi pie brāļa un deklarējas citā novadā. 30.oktobrī šī novada bāriņtiesa pieņem lēmumu par aprūpes tiesību atjaunošanu Rasmai.

Autore: Ieva Konstante, žurnāls Marta