Prostitūtas grēksūdze: šādu likteni savai meitai negribu
"Savu dzīvesstāstu uzticu tikai tāpēc, ka nevēlos, lai manai meitai būtu līdzīgs liktenis," sarunu iesāk Kristīne. Jau vairāk nekā desmit gadus viņa Itālijā pelna naudu, par maksu atdodoties vīriešiem, un skumji atzīst — tas ievelk tā, ka ārā vairs netiec, raksta portāls www.kasjauns.lv.
Kristīne Latvijā būs mēnesi. Tā katru gadu viņa cenšas tikt
šurp. Lai satiktu meitu? Varbūt, bet tas ir otršķirīgi. Šoreiz
jāpagūst piekoriģēt krūtis. Nākamnedēļ būs plastikas operācija. Par
savu izskatu Kristīnei jādomā, jo ķermenis ir viņas darbarīks.
Viņai ir 30 gadi un diezgan bezperspektīvs skats uz nākotni. Vēl
kādu laiku viņa turpinās strādāt pasaulē senākajā profesijā, bet
pēc tam? "Gan jau noprecēšu bagātu vīrieti," Kristīne nezaudē
cerības.
Vīrs mani krāpa un sita
"Nekas nenotiek tāpat vien. Mūsu liktenī jau ir ierakstīts.
Vilšanās mīlestībā mani aizveda pa to taku, pa kuru eju. Pēdējā
vidusskolas klasē "pamatīgi" iemīlējos. Viņš bija par mani mazliet
vecāks, skaists, iznesīgs, no situētas ģimenes. Sākām draudzēties.
Aigars bija mans pirmais vīrietis, lielā mīla. Kā jau visas
meitenes sapņoju, ka noteikti sastapšu princi baltā zirgā, un te nu
viņš bija. Kopā mums bija lemts būt gadu, kas man bija smags laiks.
Vēl nebiju pilngadīga, kad paliku stāvoklī. Kāda ģimene, kāda
precēšanās — tā toreiz jutās Aigars, nebūdams gatavs uzņemties
nekādu atbildību, tajā skaitā – arī materiālo. Tikai savu vecāku
spiediena rezultātā viņš tomēr piekrita reģistrēties. Ne viņš
tobrīd strādāja, ne mācījās. Bija laba, brīva dzīve, un te, pēkšņi,
es ar savu grūtniecību. Kā tāds enkurs... Vēl, pirms piedzima
bērns, Aigars sāka atklāti, to neslēpjot, mani krāpt. Mājās nāca
vēlu, citreiz vispār nepārnāca. Jau pēc kādiem trim attiecību
mēnešiem viņš kļuva neuzticīgs. Bērna piedzimšana neko nemainīja.
Pret meitu nekādu tēva jūtu viņam nebija un nav. Arī pašlaik viņš
ar bērnu netiekas un neizrāda iniciatīvu.
Meitu audzināju viena, mamma nevarēja palīdzēt, jo tobrīd strādāja. Aigars turpināja mani krāpt un savā nekaunībā spēra soli tālāk — pacēla roku pret mani.
Meitu audzināju viena, mamma nevarēja palīdzēt, jo tobrīd
strādāja. Aigars turpināja mani krāpt un savā nekaunībā spēra soli
tālāk — pacēla roku pret mani. Nonāca tik tālu, ka viņš pat salauza
man ribas. Spārdīja kājām pa zemi... Negribas atcerēties. Tagad,
protams, apzinos, ka varbūt arī pati biju vainīga. Biju vēl jauna,
maksimāliste, izvirzīju lielas pretenzijas gan pret viņu, gan dzīvi
vispār. Bet Aigars gribēja brīvību. Nebija mirkļa, kad viņš
nelaistu pa kreisi. Sišana bija pēdējais piliens, lai es sadūšotos
aiziet, tikai nebija jau, kur iet. Atceros, kā vīramāte lūdza, lai
tikai nenododu viņas dēlu policijai par to, ka viņš pacēlis roku.
Te man tobrīd nebija nekādu iespēju, jo biju bez izglītības un
darba pieredzes. Par pārdevēju strādāt nebiju gatava. Gan toreiz,
gan joprojām man pret dzīvi tomēr ir augstas prasības. Aigars naudu
nedeva, viņam jau bija jauna draudzenīte."
Uz Itāliju braucu, lai apprecētos
"Tobrīd jutos diezgan izmisusi, nezināju, kā lai dzīvo tālāk.
Draudzene pirms kāda laika bija pārcēlusies uz Itāliju. Zināju, ar
ko viņa tur nodarbojas, ka viņa ir... dārgā prostitūta. Tas nozīmē,
ka viņa dzīvoja "zem" viena vīrieša, kas atlīdzībā par
pakalpojumiem gultā viņu uzturēja.
Arī es nolēmu braukt uz Itāliju laimi lūkot. Negrasījos darīt to
pašu, ko draudzene. Turp devos skaistas dzīves meklējumos, ar
"tīrām" domām. Braucu iekarot Itāliju. Meitu atstāju pie mammas,
viņai tad bija tikai gadiņš. Skumu, bet ar laiku pierod, jo bieži
braukt uz Latviju man nebija iespējas.
Iesākumā strādāju par oficianti, bet drīz aptvēru, ka tā daudz
naudas nenopelnīšu. Neslēpšu — kāroju "vieglu" naudu. Gribēju ātri
sapelnīt un atgriezties Latvijā. Ne jau uz rūpnīcu braucu strādāt.
Devos ar cerību apprecēties — par vīriešu piekrišanu sūdzēties
nevaru. Vīru braucu meklēt, ne vairs mīlestību. Pēc tam, kad biju
tajā vīlusies, man bija konkrēts mērķis — izdevīgi apprecēties.
Strādājot par oficianti, ienākumi bija niecīgi, bet ticēju, ka kādā
jaukā dienā šajā kafejnīcā ienāks skaists, bagāts itālis... Jā,
bija simpātijas, nelieli sakariņi, bet nekā nopietna. Dzīvoju "uz
dzeramnaudām". Tā kā nezināju itāļu valodu, perspektīvas izaugsmei
bija mazas. Sapratu — esmu ieradusies nopelnīt un princis jāmeklē
citur. Draudzenei bija pazīšanās, un viņa man piedāvāja pamēģināt
nodarboties ar to, ko darīja pati. Tur jau gaišās Baltijas
sievietes kotējas. Man teica – ir iespēja labi nopelnīt, dzīvot pie
bagāta vīrieša, būt apmaksātai mīļākajai, un es nolēmu
pamēģināt."
Es — tik jauka, skaista, viņš manī iemīlēsies. Tādi maldi! Pēc diviem gadiem viņš mani vienkārši "padeva tālāk" savam draugam.
Naivi ticēju, ka iemīlēs
"Itālis, kas pēc vecuma man derētu par tēvu, — man nepatika. Jauni
itāļi ir kā žigolo, skaisti, bet kā mīļākie — nekā unikāla. Tie,
kas izmanto mūsu pakalpojumus, pārsvarā ir resni, veci, smirdīgi.
Šajos desmit gados man ne reizi nav gadījies kāds ugunīgs
skaistulis.
Itāļiem tā pieņemts — ja labi pelni, tas ir pat prestiži, ka ir gan
sieva, gan mīļākā, kuru uzturi. Sieva par to zina. Mums katrai ir
sava vieta. Es nedrīkstu iejaukties ģimenes attiecībās. Itāļi
diezgan pareizi audzināti, mājās pilda laulības pienākumus, bet bez
pārmērībām. Savukārt ar mani var īstenot slēptākās fantāzijas, jo
mums tabu nevar būt. Viņš zina, ka katrā mirklī, kad vēlas, var
atbraukt. Viņš izturas pret mani kā pret sievieti, bet cieņas tur
nav. To pieņemu un baudu, kas man dots. Varu skaisti ģērbties. Sūtu
uz mājām naudu. Vienmēr labi izskatos, par mani rūpējas, pēc manis
brauc saimnieka mašīna, ved uz restorāniem. Par sadzīvi nav
jārūpējas, jo ir mājkalpotāja. Jutos nevis kā prostitūta, bet
mīļākā, un iekšēji loloju cerību, ka viņš tomēr mani apprecēs.
Daudz vēl nesapratu. Domāju, ja reiz viņu pie manis "velk", tātad
esmu viņam dārga. Es — tik jauka, skaista, viņš manī iemīlēsies.
Tādi maldi! Pēc diviem gadiem viņš mani vienkārši "padeva tālāk"
savam draugam. Diez ko nepārdzīvoju, gaidīju, ka agri vai vēl tā
notiks. Un pēc tam "aizgāju pa rokām". Atteikties varēju, bet
laikam vairs negribēju, jo tajā brīdī bija iegaršojusies saldā
dzīve. Manikīrs, pedikīrs, restorāni, dārgas drēbes... Reiz man
uzdāvināja mašīnu. Dzimšanas dienā saņēmu dārglietas. Ar vienu
nodzīvoju divus gadus, pat noticēju, ka viņš mani mīl. Tā jau
ierasta procedūra: man tiek noīrēta māja, iedota mašīna... Dāvina
dārglietas, dažreiz aizved uz restorānu, naudu viņi nežēlo. Tāpat
kā saldus vārdus, atzīšanos mīlestībā. Gribas citreiz noticēt, bet
tie ir tikai vārdi. Savukārt man ir merkantili mērķi. Gribu
apprecēties un labi dzīvot! Neko vairāk."
Bērnu esmu pazaudējusi
"Jā, dzīve kā karuselis bijis. Ir, protams, bijuši romāniņi,
piemēram, ar vienu vīrieti no Berlīnes. Nekas gan tur nesanāca, un
es tikai vēl vairāk pārliecinājos, ka nekādas mīlestības nav.
Skumji nebija. Ar meitenēm tikāmies, braucām uz jūru, dzērām vīnu,
izklaidējāmies, man bija daudz brīva laika. Vēlāk tur strādājām
četras draudzenes. Mūs visas ir audzinājušas vientuļās mammas. Bija
maiguma, vīrieša uzmanības deficīts, mammas bija spiestas ekonomēt,
protams, ka gribējās citu dzīvi. Varbūt tāpēc esam tur, kur esam.
Mums nav bijis normālas ģimenes parauga. Viena draudzene stāstīja,
kā māte veda uz mājām svešus vīriešus un viņa, bērns būdama, no
savas istabas redzēja, kā viņi mīlējās. Viena no mums apprecējās ar
turīgu, 17 gadus vecāku itāli, piedzemdēja viņam pirmo bērnu, bet
mīlestības no viņas puses nav.
Uz Latviju braucu pāris reižu gadā. Bērnu praktiski esmu zaudējusi.
Meita uzaugusi bez manis. Viņai tagad pārejas vecums. Kontakta mums
nekad nav bijis. Jā, uzturu, ģērbju... Esmu 100% pārliecināta, ka
viņa zina, ar ko nodarbojos. Domāju, viņa to gan pati saprot, gan
"labi draugi" parūpējušies par to, lai uzzina, kas ir viņas mamma.
Kaimiņi vienmēr par visu "ir kursā". Runājušas par šo tēmu,
protams, neesam. Lai gan uzskatu, ka mana profesija ir tāda pati kā
citas. Tas ir darbs.
Skatos uz meitu no malas, it kā ir apziņa, ka tas ir mans bērns,
bet lai pateiktu, ka viņu mīlu? Nespēju. Lai mīlētu, vajag visu
laiku atrasties blakus un audzināt bērnu. Nav man pret šo cilvēciņu
tādu jūtu. Es viņu neesmu audzinājusi, esmu atpirkusies. Dāvināju
mantiņas, pirku, ko vajadzēju. Domāju, ka arī viņai nav nekādu jūtu
pret mani kā māti, jo viņa izauga pie vecmāmiņas. Kad tiekamies,
nekādu prieku viņa neizrāda. Tikai prasa — ko man atvedi?
Patērētāja attiecības... Bet ko varu mainīt? Vienkārši negribētu,
lai bērns atkārto manu likteni. Tomēr ceru, ka viņa satiks ko košu,
skaistu, varēs nodzīvot skaistu dzīvi. Lai gan kaut kur sirds
dziļumos man pat nez kāpēc šķiet, ka meita sekos manās pēdās. Mēdz
jau teikt – mātēm-prostitūtām dzims meitas-prostitūtas. Ar šausmām
skatos uz tām 12, 14 gadus vecajām meitenēm Rīgā, kuras dzer, pīpē
un tirgo savu nevainību par 100 latiem. Viņas pat kā prostitūtas
nespēs sevi pārdot."
Biju spiesta nolaisties zemāk
"Tagad atskatoties, varu atzīt, ka dzīve nav sanākusi tāda, kādu to
biju iztēlojusies, bet katrs jau cer, ka izdosies. Jā, ticēju, ka
izvilkšu laimīgo lozi. Joprojām no šīs domas neesmu šķīrusies. Labi
saprotu, ka savu laimi Latvijā neuzcelšu. Cerēju, ka paveiksies
Vācijā. Turp devos pērn, jo Itālijā vairs nebija darba. Desmit
gadus veiksmīgi strādāju, bet uzradās liela konkurence. Tagad
netrūkst jaunu meiteņu, kas nezina sev cenu un tikai «sačakarē
tirgu». Ukrainietes, moldāvietes, polietes, lietuvietes,
igaunietes, arī mūsējās... Kā armijā – ieradās jaunais iesaukums,
kas «ņem» ar jaunību. Cerēju, ka Vācijā būs labi, biju dzirdējusi,
ka tur patīk nobriedušas sievietes. Bet atšķirībā no itāļiem, kas
prot novērtēt skaistumu, vācieši ir skopi.
Pašlaik esmu nolaidusies tur, kur nebiju domājusi, ka nokļūšu.
Strādāju «zem mammas», kas nozīmē, ka 50% nopelnītā esmu spiesta
atdot. Lielais bizness beidzies, tagad jāiet, kur un kad pasauc.
Nākotne ne pārāk košās krāsās «krāsojas». Latvijā drupās – nav, kur
atgriezties. Nu pārāk es cerēju, ka satikšu to vienīgo un
neatkārtojamo. Ar vecumu arvien mazāk tici mīlestībai. Domāju, ka
arī tie, kas apprecas mīlestības dēļ, pēc tam tik un tā sāk
vienkārši abpusēji viens otru izmantot."
Cerību man vairs nav
"Prostitūtas vecumu nodod acis. Tas tomēr ir specifisks darbs, esam
naktstauriņi, jāstrādā naktī, neizguļamies. Neesmu vairs jauna. Lai
gan gadu nav tik daudz, bet pati redzu – acīs ir skumjas. Varu
teikt tikai vienu – nav tādu ziepju, ar ko varētu atmazgāt visu
netīro, kas bijis. Un viss labākais, kas varēja ar mani notikt, jau
ir pagātnē. Esmu pieaudzis cilvēks un pasakām vairs neticu. Neticu,
ka satikšu princi baltā mersedesā. Pat neticu, vai spētu dzīvot
ģimenē. Negribu otra dēļ ko ziedot, zaudēt. Varbūt esmu pārāk
egoistiska, bet dzīvoju sev, savam priekam un ne ar vienu nevēlos
dalīties. Varbūt esmu tāds vilks-vientuļnieks, bet citi ar savām
problēmām mani neinteresē. Esmu pārdegusi, nevajag vairs neko.
Netaisos kādam mazgāt zeķes! Pasarg, Dievs! Redzu tikai tādu
ģimenes modeli, kur mums ir liela māja, mājkalpotāja... Skanēs
traki, bet es tiešām meklēju maciņu. Joprojām meklēju sponsoru, bet
nekādi nesanāk atrast.
Mēs esam cilvēki, kuriem vairs nav cerību, viss skaistais pagājis.
Pirmā mīlestība bija, un ilūziju, ka lemts piedzīvot ko skaistu un
galvenais – patiesu, vairs nav. Pēc pirmās vilšanās noticēju, ka
vīrieši izmanto sievietes. Šo secinājumu nav izdevies atspēkot.
Kas ir laime – jautājums, uz kuru man nav atbildes. Dārgas drēbes,
braukt ar dārgu mašīnu – tā ir mana laime. Vienmēr esmu gribējusi
būt neatkarīga, patstāvīga. Domāju – nopelnīšu, nopirkšu dzīvokli,
mašīnu, paņemšu meitu un dzīvosim kā normāla ģimene. Bet tas ir kā
nebeidzams aplis, kas ievelk. Tu saproti, ka vari būt tikai tas,
kas esi. It kā gribētos to pārtraukt, bet es nemāku šajā dzīvē neko
citu darīt. Puķes nefasēšu un rūpnīcā nestrādāšu. Nākotne man
pašlaik ir pārlieku prozaiska. Nezinu, kā būs rīt.
Morāle – tā pirmo gadu sapnī atnāk, bet vēlāk pēc tās vairs nav
vajadzības. Gadās, pamostos, atkal blakus kārtējais svešais ģīmis.
Dzēris, sapīpējies – skaties, un kļūst pretīgi. Un domā – ak Dievs,
ar ko esmu gulējusi! Apzinos, ka mani izmanto, novecošu un nevienam
nebūšu vajadzīga. Kamēr jauna, tad vēl. Varbūt tā ir mirāža, ka
kāds apprecēs. Jo katra mentalitāte izvēlas savējo. Tie ir reti
izņēmumi, ka itālis salaulāsies ar kādas citas tautības sievieti.
Esmu kā vienreizējs tampons – palieto un izmet. Jūtos iztukšota.
Vakarā galvā vīns, no rīta pamosties – svešs dzīvoklis.
Jūtas man lielā mērā jau atrofējušās. Asaras? Kas tas bija? Raudu
reti, ja nu vienīgi, kad par daudz iedzeru. Tad uznāk žēlums pret
sevi. Kaucu par to, ka nav sanācis, kā gribēju. Gribēju taču tikai
satikt jaunu, skaistu, izglītotu itāli."
Avots: www.kasjauns.lv