Vai „zāģēt” vīrus sievas iemācās laulībā? Jeb par slēptajiem un neatrisinātajiem konfliktiem

Uzvedības taktika, ko sarunvalodā saprotam ar „zāģēšanu”, ir stereotipiska termina nozīme, taču šādai uzvedībai ir savi iemesli — un nebūt ne iedzimti.
Ģimenes psihoterapeite Ligita Ozola skaidro, ka „zāģēšanai” ir vistiešākais sakars ar slēptajiem konfliktiem.

Tā sauktā „zāģēšana” vienmēr ir virsējā kārta. Kā iemesls šādai rīcībai var tikt minēts nogurums, rutīna, aizņemtība, pienākumi vai daudzās saistības. Taču, ja mēs palūkotos kaut mazliet dziļāk, atklātos kādas nepiepildītas gaidas, vilšanās, neattaisnotās cerības, ko esam uzlikuši otram cilvēkam, savam laulātajam partnerim. Izņēmums var būt vienīgi endogenās (psihiskās) saslimšanas, piemēram, šizofrēnija. Tad „zāģēšana” ir slimības izpausme. Taču citādi šāda taktika ir viennozīmīgi emocionālo problēmu izlāde.

Ja mēs palūkotos kaut mazliet dziļāk, atklātos kādas nepiepildītas gaidas, vilšanās, neattaisnotās cerības, ko esam uzlikuši otram cilvēkam, savam laulātajam partnerim.

Turklāt vīrietis var nebūt ne ar ko sliktāks vai slinkāks, — gluži vienkārši abiem partneriem vai tikai sievietei ir neizrunātas, „nesagremotas” emocijas, kas grauž un dziļumā kņud. Vīrieši parasti cīnās ar spēku un ekonomiskiem līdzekļiem, sievietes – ar emocionāliem. Un viņām kā visnotaļ emocionālām būtnēm „zāģēšana” ļoti labi padodas, tāpēc tā kalpo kā ierocis un plāksteris.
Katrā ziņā zem zāģējošajiem tekstiem apakšā slēpjas nepateiktas jūtas, kremtošas lietas. Varbūt ir mēģināts runāt, bet otrs nav sadzirdējis? Tiklīdz parādās "zāģēšana", tas ir signāls, ka nepieciešams izrunāties. Un nevajadzētu vīrietim nedz gaidīt sievietes uzaicinājumu parunāt, nedz sievietei lolot ilūzijas, ka problēmu uztaustīs vīrietis. Nevajag gaidīt!

Problēma nereti ir tā, ka mēs neprotam formulēt, kas tad trūkst, identificēt patieso un noslēpto iemeslu. Pat, ja sieviete dažkārt apzinās, ka viņa "zāģē" un uzbrūkošā tonī nepārtraukti atgādina vīrietim par neizdarītām lietām, viņa pati sev nevar atbildēt, kāpēc tā dara. Tātad tas ir tik dziļi jau sāpošs un norakts iemesls, ka jājautā jautājumu pēc jautājuma, kamēr nonāk līdz patiesajam ērkšķim.
Ļoti bieži apakšā gulst seksuālās dzīves neapmierinātība. Par seksuālajām attiecībām mēs diemžēl runājam ļoti maz. Pāri runā par sadzīvi, iepirkšanos, brīvdienām, remontu, bērniem un kaķiem, bet neizrunā būtiskākās lietas abu starpā. Par to, kas patīk, kas nepatīk, kas mainījies, ko gribas un ko negribas. Galu galā sekss ir tikpat svarīga vajadzība kā ēdiens, taču reāli kopdzīvē seksuālās vajadzības paliek pēdējā vietā, par ko ģimenē runā. Tāpēc — ja vien mums ir svarīgas mūsu attiecības un kopdzīve, "zāģēšanu" nevajadzētu atstāt nepamanītu, nevajag to pieciest vai pārlaist kā vētru. Ja mums ir svarīgs otrs cilvēks, tad nepieciešams panākties pretim.
Ar maziem, kodīgiem zobiņiem var nozāģēt visresnāko baobabu. Un tas, kurš sāk zāģēt, drīz vien arī nozāģē — savu vīrieti, laulību, attiecības.