Ko darīt, ja dārzā gliemeži?

Izrādās, Latvijā kopumā ir sastopamas vairāk kā 130 gliemežu sugas. Parka jeb īstais vīngliemezis ir lielākais gliemezis Latvijā – tā čaulas augstums parasti mēdz būt 4 līdz 4,5 cm, dažreiz sasniedzot 5 cm. Šis gliemezis ir sastopams gandrīz katrā Latvijas vecā parkā, taču piemērotus dzīves apstākļus atrod arī lapu koku mežos un upju palienēs. Vīngliemežu dzimtu Latvijā pārstāv 12 sugas, kas visas ir izmēros mazākas nekā iepriekš aprakstītais parka vīngliemezis. Novērtējot skaita masveidību, biomasu un arī kaitniecību dārzos un mežos, pirmā vieta pieder raibajam vīngliemezim. 30. gados Latvijā bija zināmas tikai trīs šīs sugas mītnes vietas, bet pēdējo gadu desmitu laikā tā ievērojami savairojusies, sevišķi dārzos, parkos un dabīgajos biotopos, kas robežojas ar apdzīvotām vietām. Lai apkarotu vīngliemežus, vienkāršākā metode ir to salasīšana un iznīcināšana, jo no ķīmiskajiem pretkaitēkļu līdzekļiem gliemeži var labi paglābties savā čaulā. Labus panākumus var gūt, dārzus ļoti rūpīgi kopjot: regulāri rušinot augsni vietās, kur gliemeži varētu dēt olas (zem ogulājiem un dzīvžogiem), nopļaujot zāli zem kokiem un krūmiem, gar dārza malām.

Un vēl – lielisks dārza palīgs cīņā pret gliemjiem ir ezis.

Nepatīkamāks par vīngliemezi ir dārza kailgliemezis, kura izstiepta ķermeņa garums ir 2,5 līdz3 cm. Muguras krāsa gandrīz melna, starp sānu joslām un muguras tumšo krāsojumu var būt šaurāka vai platāka pelēcīga josla. Sānu joslas – zilgani melnas, dažreiz neregulāri izplūdušas. Apakšējā kārpiņu rinda (virs apmales) var būt baltā krāsā. Taustekļi sarkanīgi, galva melna vai pelēka ar sarkanīgu augšdaļu. Pēdas krāsa – no gaiši dzeltenas līdz koši oranžai. Šis gliemezis ir sastopams visā Latvijas teritorijā, mežos, pļavās, tīrumos, biežāk uz kaļķainām, neitrālām augsnēm. No pavasara līdz rudenim kailgliemeži dēj olas – pa 10 līdz 30 dažādās spraugās un alās. Olas šķiļas aptuveni pēc sešām nedēļām. Kailgliemežu dzīves ilgums sasniedz 6 līdz 8 mēnešus. Pārziemo gan olu stadija, gan paši gliemeži, ja tie izšķīlušies vasaras otrajā pusē vai rudenī. Vecākie gliemeži pirms ziemošanas ielien alās un aiziet bojā. Kailgliemežu alas atrodamas lauka malās, grāvjos, krūmos, aizaugušās platībās, arī apstrādājamos laukos. Par gliemežu eksistenci liecina apgrauztas lapas un ogas, kā arī spīdīgas sudrabainas sakaltušu gļotu josliņas uz lapām un zemes. Kailgliemežu vairošanos veicina minimālās augsnes apstrādes tehnoloģijas, kas atstāj augsnes virspusē daudz vairāk augu atlieku, nekā augsni uzarot. Arī maigās ziemas un mitrums veicina kailgliemežu savairošanos. Lai ierobežotu kailgliemežu apjomu mājas pagalmā un dārzā, ieteicams uzturēt kārtību. Tas nozīmē, ka  dārzos nedrīkst būt atkritumu vai gružu kaudzes, dārzam jābūt labi koptam un rušinātam, lai gliemežiem nebūtu kur patverties. Zālienus ieteicams apcirpt, bet biezi saaugušus daudzgadīgus augus – izretināt. Regulāri rušinot, tiek iznīcinātas olu dēšanas un ziemošanas vietas, parasti zem ogulājiem, dārzu stūros, kur pietiekami irdena zemes virskārta. Var izmantot arī pievilinātājus – izlikt dēlīšus, mizu gabalus, zem kuriem gliemeži meklē patvērumu saulainā un siltā laikā. Tad tos ir viegli nolasīt. Var šīs mākslīgās slēptuves papildināt ar kaut ko smaržīgu, piemēram, alu vai kefīru - smarža pievilina gliemežus, un tad tos var vienkārši savākt un iznīcināt. Nav ieteicams gliemežus izbarot mājputniem. Piemēram, ar tiem barotas vistas nereti saslimst ar daventozi, krītas svarā un sāk retāk dēt. Un vēl – lielisks dārza palīgs cīņā pret gliemjiem ir ezis.