Atzīšos, jutos labāk, kad biju vientuļa, nevis precēta grūtniece!

„Bija tāda "Uh!" sajūta, bija sapņi, mērķi, plāni, pašpaļāvība, sajūsma, nemitīgas domas un runas, un prieks par notiekošo... Bija jau arī ļoti skumji, ka esmu viena, bet bērniņa gaidīšana iespiedusies atmiņā tik pozitīva!
Tagad... Pēdējos divus grūtniecības mēnešus (esmu jau finiša taisnē) jūtos... Tik bezspēcīga, bezpalīdzīgi pazemota nepārtraukti. Tā, ka nu man var pa pilnu programmu di... uz galvas un es tur neko nevarēšu padarīt.

Smieties par manām asarām un murgot par saviem vīrieša "man arī ir nervi", tāpēc tā un šitā izdarīju...

Smieties par manām asarām (arī tādām, kad jau bez elpas sēžu uz grīdas histērijā) un murgot par saviem vīrieša "man arī ir nervi", tāpēc tā un šitā izdarīju... Kāda, pie velna, nozīme vīrieša nerviem tad, kad jāsaudzē mazie nervi un sirsniņa manā puncī, mani nervi...
Tās ir vienkārši manas pārdomas. Es negribētu būt viena, bet tik slikti jau arī nebija...
Ieņēmu bērnu ar domām un plānu, ka nu mums viss ir labi, pēc tam diezgan ātri nākamo gādāsim, tagad... Neko vairs negribas. Jau sapņoju par tādu brīdi, kad varēšu atsūtīt sms: "Pabaro bērnus, es mājās nebūšu"... Un tā vienkārši atslēgt uz nakti telefonu.
Kāpēc vajag novest sievieti tik tālu?.. Kāpēc vīrieši nekad nemācās no savām kļūdām?...

Ja vari dalīties pieredzē par sarežģījumiem attiecībās ar partneri bērniņa gaidīšanas laikā, iesaisties foruma slepenajās sarunās! SPIED ŠEIT!