Ko teikt meitiņai par tēti, kuru viņa nepazīst?

Portālam raksta kāda meitiņas mamma: "Man ir 4 gadus veca meitiņa, kura savu tēvu neatceras. Izšķīros no viņa, kad mazā bija 1,5 gadu veca vīra alkoholisma un vardarbības dēļ. Ar vīru pie notāra esam noslēguši vienošanos, ka es atsakos no alimentiem, un viņš nekad neinteresēsies par meitu un nemēģinās viņu satikt līdz pilngadībai. Un tagad mans jautājums! Meitiņa nekad man nav jautājusi par tēti, ne kur ir ne kāpēc viņai nav. Bet es saprotu, ka agrāk vai vēlāk jautājumi būs un nezinu šajā situācijā ko darīt. Teikt, ka ir bet dzīvo citur — viņa ilgosies, domās, teikt, ka kretīns, ar nevaru, neko labu pateikt par viņu — nespēju. Vai šādā situācijā nebūtu pareizāk pateikt, ka tētis ir miris? To mazā saprastu šobrīd, jo vairākiem draugiem ir miruši tēti. Un vai tad kad meita būtu pietiekoši liela — es varētu izstāstīt kā bija patiesībā, ja nu pēkšņi tēvs sadomātu uzrasties... Kā būt pareizāk rīkoties?"

Meita varētu vēlāk būt vīlusies arī Jūsos, uzzinot, ka tētis ir alkoholiķis, bet mamma melo.

Atbild psiholoģe Ineta Tunne: "Saprotu Jūsu bažas un jautājumu, kas savlaicīgi liek meklēt atbildi. Mazi meli — arī „baltie” meli, rada lielu neuzticēšanos. Tā tiešām ir patiesība. Meita varētu vēlāk būt vīlusies arī Jūsos, uzzinot, ka tētis ir alkoholiķis, bet mamma melo. Katrā ziņā es vienmēr iestājos par patiesību, Jūs varat pateikt tik daudz, cik viņa šobrīd spēj saprast. Piemēram: ka tētis dzīvo citur un viņam ir cits darbs, varbūt cita ģimene, ka Jums ir dažādas intereses un tāpēc dzīvojat atsevišķi. Bet, kad viņa izaugs liela, ja pati gribēs, varēs pie viņa aizbraukt. Kad viņa paaugsies, Jūs jau varēsiet stāstīt arī par alkohola atkarību un viņa pati izdarīs secinājumus, šaubos vai viņa ļoti vēlēsies ciešas attiecības ar tādu cilvēku. Patiesību zināt ir tiesības katram, nevienam no mums nav ideāla pieredze, taču mēs to esam pieņēmuši un laimīgi dzīvojam tālāk..."