Ģimenē ienāk otrs bērns. Vecākais vairs nav valdāms...

Kādas mammas stāsts:
"Dēlam pilni 4,5 gadi un viņš iesācis runāt pretim un mēdīties. Kļuvis arī kauslīgs, iesācis skaļi runāt, dziedāt jeb bļaut. Visu to, šķiet, dara apzināti un speciāli. Tiesa pirms 2 mēnešiem piedzima otrs bēbuks. Kaut visus 9 mēnešus bijām runājuši par bēbja ienākšanu ģimenē un citām ar tām saistītām lietām, tomēr dēlam laikam fantāzija par to bijusi nedaudz atšķirīga. Tā kā bēbi moka lielas vēdergraizes, tad gandrīz visu dienas daļa paiet ar bēbi, tad ātri jāuztaisa ēst, jāieskrien dušā, un tā brīvā laika dēlam tiešām atliek maz. Līdz šim biju pieejama 24 stundas diennaktī. Dēls reizēm izmet frāzes, jūs ar mani nespēlējaties, nedraudzējaties. Tētuks mums milzīgi daudz strādā. Un vēl man nepatīk, ka mājinieki uz dēlu saka, tu kā skuķis uzvedies, galīgi muļķīgs paliek utt. Vēl mums ar vīru ir nesaskaņas, jo viņš uzskata, ka dēlam pašam jau ir jāvar visu, gan nomazgāties dušā, gan vakarā aiziet uz virtuvi pēc ūdens (šobrīd dēlam bail no velniem un vilkiem, viņam šķiet, ka tie ir vakaros visur). Man šķiet, ka vīrs dēlu pārvērtē un uzliek pārlieku augstu latiņu. Vīraprāt, bērnam ir jābūt nevainojamam un visu jau jāvar pašam. Kā, lai rod risinājumu šīm divām lietām?"

Lai arī dēls šobrīd ģimenē vairs nav vienīgais bērns, bet jau ir vecākais bērns ģimenē, kā bērns viņš nemainās! Tas nenozīmē, ka viņš pēkšņi pats var izdarīt vairāk, kļūt drosmīgāks, patstāvīgāks.

Atbild psiholoģe Laila Kalniņa:
"Aprakstītā situācija Jūsu ģimenē varētu norādīt uz to, ka dēls patiešām pārdzīvo jaunākā bērna piedzimšanu jeb ienākšanu ģimenē, kurā līdz šim, bērnaprāt, bija pavisam cita kārtība. Skaidrs, ka līdz ar mazuļa piedzimšanu viss mainās, viss nevar palikt pa vecam, un tas ietekmē pilnīgi visus ģimenes locekļus, gan lielos, gan mazos. Bērni bieži vien mazuļa piedzimšanu iztēlojas pavisam savādāk, piemēram, beidzot būs kāds, ar ko kopā varēšu spēlēties, bet ienācis ir kaut kas pavisam maziņš, nerunā, raud un, galvenais, mamma ar šo mazuli visu laiku ir kopā! Izklausās, ka dēls visiem spēkiem cenšas pievērst vecāku uzmanību, jo pašreizējās pozīcijās jūtas ļoti apdraudēts un, ja viņš pat saka, ka ar viņu nedraudzējas, nespēlējas, tad situācija ir pavisam nopietna. Šajā vecumā bērniem nav vēl tik raksturīgi savas emocijas paust ar vārdiem, bet, ja viņš to dara, tad teiktajā ir ļoti jāieklausās!

Cauri dažādām emocijām – bailēm, dusmām, apjukumu, nedrošību, bērns savu iespēju un vecumposma izpratnes robežās cenšas kaut ko darīt, lai situāciju "izlabotu".

Vairāk raksturīgas ir bērna uzvedības izmaiņas, kuras arī Jūs minējāt, kas nereti izpaužas kā neklausīšana, gražošanās, spītēšanās, pretī runāšana, bļaušana u.tml. Bērns visiem spēkiem, tātad, izmantojot šādas metodes – jo vecāki uz to reaģē, cenšas pievērst sev uzmanību, lai „salabotu” to, kas ģimenē šķiet nepareizi – to, ka mamma vairs nav tik pieejama, ka tētis kļuvis dusmīgs, ka vecāki atlicina mazāk laika, kas bērnā rada ļoti lielu trauksmi – vai es vispār vairs esmu vajadzīgs? Cauri dažādām emocijām – bailēm, dusmām, apjukumu, nedrošību, bērns savu iespēju un vecumposma izpratnes robežās cenšas kaut ko darīt. Un dusmās ir jārunā pretī, un apjukumā ir jāmēdās un jāpārvēršas par klaunu un nedrošībā ir jāielien malā un jāklusē. Ja pieaugušie reaģē tikai uz sekām – kad jau ir mainījusies bērna uzvedība, tad parasti situācija neuzlabojas, bet pasliktinās. Iedomājieties, ja bērns jūtas slikti, atbilstoši vecumposmam uzvedās jeb reaģē, bet pieaugušo reakcija nav gaidītā, bet gluži pretējā. Vēl vairāk, tiek norādīts – tagad nenāc, kā tu bļausties, pasēdi mierīgs, spēlējies pats. Bērns izdara secinājumus, tātad, jādara vēl kas vairāk, jo vecāki jau gandrīz viņam pievērsās, tas nekas, ka bija dusmīgi! Un tas viss tā vietā, lai bērns tiktu paņemts klēpī, kā „vecajos labajos laikos” un samīļots. Protams, vecākie bērni saņem nosacīti mazāk mīļuma, jo mamma un tētis kļuvuši aizņemtāki, bet saņemt šo īpašo sajūtu no vecākiem, lai arī laika ziņā rēķinot mazāk, ir tikpat svarīgi, kā agrāk, pat svarīgāk! Lai arī dēls šobrīd ģimenē vairs nav vienīgais bērns, bet jau ir vecākais bērns ģimenē, kā bērns viņš nemainās! Tas nenozīmē, ka viņš pēkšņi pats var izdarīt vairāk, kļūt drosmīgāks, patstāvīgāks. Viņš to noteikti var, bet vecākiem ir jāpalīdz par tādu kļūt, nezaudējot īpašo saikni ar bērnu, nezaudējot bērna sajūtu – mani mīl un pieņem tādu, kāds es esmu! Abiem pieaugušajiem ģimenē būtu ieteicams pārrunāt to, kas ir mainījies, un pieņemt šīs izmaiņas. Ir jāpārdomā laika plānošana, lai laiks un mīļums pietiktu abiem bērniem. Vecākais bērns šobrīd visiem spēkiem rāda, ka jūtas slikti un viņam jāpalīdz, arī tētis ir apjucis un cenšas būt drosmīgs un stingrs. Jūs noteikti esiet labi vecāki un jums izdosies pieņemt izmaiņas ģimenē, ja visi būsiet vienoti!"

IZLASI ARĪ: KĀ BĒRNU SAGATAVOT ĢIMENES PIEAUGUMAM

BIEŽĀKĀS VECĀKU KĻŪDAS, SAGAIDOT ĢIMENĒ OTRU MAZULI