Aktieris Ainārs Ančevskis: "Es ļoti gribētu arī meitiņu!"
Šovakar TV 3 šovā Dejo ar Zvaigzni mūs priecēs aktieris Ainārs Ančevskis. Pirms neilga laika viņš atklāti un plaši atbildēja uz mūsu portāla mammu un tētu jautājumiem. Šova noskaņās piedavājam ielūkoties Aināra atbildēs un atziņās par dzīvi, darbu, ģimeni un bērniem.
Kā tu juties, kad
uzzināji — būšu tētis?
Mēs ar Martu ļoti, ļoti gribējām tikt pie bēbja. Tajā brīdī, kad
pateica, ka tiešām būšu tētis, sirsniņa nedaudz sāka dauzīties, bet
bija arī liels prieks. Vairāk vai mazāk šīs izjūtas bija līdzīgas,
kā attēlotas izrādē Tētis. Nebija tā, ka es galīgi
nevarēju paelpot, bet bija apziņa, ka vecā dzīve tagad ir
nosvītrota. Radās jautājums: kas būs tālāk? Un no šīs neziņas
nedaudz sabijos, tāpēc pa māju gavilēdams neskraidīju un
plaukstiņas nesitu. Samīļoju Martu un teicu, ka viss būs kārtībā!
Agrāk galvā bija izdomāts, ko vajag darīt, ko teikt un kā reaģēt,
kad uzzināšu — kļūšu tētis, bet realitātē es sapratu, ka nekas no
sagatavotā nepiepildās. Biju priecīgs, lai gan ārējās izpausmes
bija citādas, nekā vajadzēja būt. Bet, manuprāt, viss notiek tā, kā
tam ir jānotiek.
PIE FOTO: Ainārs Ančevskis šovā Dejo ar zvaigzni
3. Viņa deju partnere — Ieva Kemlere. TV 3 publicitātes
foto.
Vai, gaidot mazuli, jau zināji, ka būs dēls?
Mēs diezgan ilgi nezinājām, kas būs. Vienu brīdi pat likās, ka
nemaz to negribam zināt. Turklāt puika ilgi turēja savu dzimumu
noslēpumā. Visās ultrasonogrāfijas viņš grozījās tā, ka mēs nekādi
nevarējām kaut ko redzēt. Un tad bija tāds gadījums, ka vajadzēja
skatīties ne no punča, bet mazliet citādā rakursā. Aparāts tieši
piebrauca klāt, un viss kļuva skaidrs. Puika laikam nebija gatavs,
ka viņam šādi piebrauks. Kad puika piedzima, man likās, ka
pirmās piecas minūtes viņš tiešām bija ar uzmestu lūpu, laikam bija
aizvainots, ka mēs šitik nežēlīgi mēģinājām noskaidrot viņa
noslēpumu.
Agrāk galvā bija izdomāts, ko vajag darīt, ko teikt un kā reaģēt, kad uzzināšu — kļūšu tētis, bet realitātē es sapratu, ka nekas no sagatavotā nepiepildās.
Vai savu pirmdzimto sagaidījāt ģimenes
dzemdībās?
Jā, piedalījos. Uzskatu, ka vīrietim, ja vien pastāv kaut mazākā
iespēja, jāpiedalās ģimenes dzemdībās. Vīriešiem jābūt kopā ar savu
otru pusīti, jo, pirmkārt, vīrietim dzemdību laikā nedaudz iegrozās
smadzenes un, otrkārt, tas ir elementārs atbalsts sievietei. Mums
bija nedaudz citādi, jo nebija skaistas, klasiskas dzemdības, bet
bija labi, ka es biju blakus. Manas domas par dzemdībām ir spēcīgi
mainījušās. Tas vairs nešķiet tā vienkārši — apsēdies uz krēsla,
„špokt” ārā, un dodamies mājās šmorēt augšā nākamo! Kad tu ieraugi
mazo dvēselīti, kas tikko ir piedzimusi, tad tevi pārņem tāda
izjūtu gamma, ko nekur citur tu nevari iegūt. Jā — visiem
vīriešiem, ja vien ir kaut mazākā iespēja, vajag piedalīties
dzemdībās!
Vai vajag doties līdzi uz ikmēneša pārbaudēm? Izrādē Tētis
tika parādītas vīrieša sajūtas un izjūtas ginekologa kabinetā. Kā
tas bija tev?
Dzīvē bija drusciņ citādāk nekā izrādē. Mums dakterīte bija
sieviete. Es arī neko daudz no procedūrām neredzēju, jo priekšā
bija širmītis. Tas gan, ka profesionālajās sarunās starp
māti un dakteri es nedaudz nomaldījos. Uz šīm pārbaudēm līdzi
jāiet, jo no tām kaut ko var izlobīt, saprast un iemācīties. Galu
galā tu taču esi līdzatbildīgs par to, kas notiek puncī, kā tur
viss attīstās un aug. Nevar visu uzvelt mātei — tas ir tavā puncī,
tad nu cīnies, kā redzi. Tur taču ir arī kaut kas no tevis. Un tā
ir tava pieredze, ko nedrīkst laist garām.
Vīriešiem jābūt kopā ar savu otru pusīti, jo, pirmkārt, vīrietim dzemdību laikā nedaudz iegrozās smadzenes un, otrkārt, tas ir elementārs atbalsts sievietei.
Esi stingrs tēvs?
Mūsu mazais trīsgadnieks patlaban testē, cik daudz un kuram var
kāpt uz galvas. Ja tā salīdzina, mamma laikam ir nedaudz stingrāka
nekā tētis, jo tētis skraida apkārt pa dažādiem darbiem. Kad esmu
mājās, man jāmēģina puikam kompensēt to laiku, kad esmu bijis prom.
Apzinos, ka laiku nevar kompensēt ar dažādām mantiņām, saldumiem un
līdzīgām lietām. Tomēr vienu brīdi tas bija galvenais. Es domāju:
nu re, nopirkšu kādu kinderoliņu, kādu našķi vai mašīnīti, un viss
kārtībā — puika priecīgs, tētis mīļš. Vienā brīdī sapratu, ka tā
kļuvusi par sistēmu, ja tētis nav mājās ar kinderolu, tad
tētis vairs nav foršais. Tāpēc tagad mēs mēģinām visādi
citādi kompensēties. Laika gaitā es arī sāku kļūt par stingro tēti,
jo puika ļoti aktīvi mēģina izspiest visu, ko vien var. Tas notiek
ar asariņām un aizvainošanos. Lai arī kā tas kādreiz nepatiktu,
jātur tā „stingrā kante”. Varbūt nav labi tā teikt, bet jāparāda,
kurš ģimenē ir tas noteicējs, ka nevar dancot pēc puikas stabules.
No malas liekas, kas tad tur tāds ir, uzliksim multenīti, un viss
kārtībā, bet, ja tā kļūst par sistēmu, tā īsti arī nevar. Un tad
ķeramies pie stingrības. Katrā ziņā siksnas un žagari nav šā
procesa sastāvdaļa.
Ja pa dienu kopā ar mammu dēls saņēmis dažādus aizliegumus,
bet, atnākot tētim, mēģina diedelēt, vai starp vecākiem nerodas
konflikts?
Jā, rodas gan! Sanāk tā, ka es atnāku mājās, Marta aizskrien uz
darbu, puika jautā, vai var to un to. Es padomāju: nu, droši vien,
ka var. Mamma vakarā pārnāk un saprot, ka tētis ir atļāvis kaut ko,
kas bijis aizliegts, par ko visu dienu runāts, ka nedrīkst. Un te
ir problēma, ka mēs savā starpā neesam noformulējuši tās lietas, ko
drīkst un ko ne, bet tajā pašā laikā situācijas ir tik
neprognozējamas. Kad esam abi kopā, dzirdu, kā puika mēģina
masēt mammu, bet nesanāk, un tad nāk pie manis. Es
saprotu, ka nedrīkstu padoties. Tas, ko absolūti vajadzētu izslēgt
no dienas kārtības, ir konkurence, kurš no vecākiem bērnam būs
mīļāks, jo mīļš patiesībā tu nekļūsi tikai tāpēc, ka kaut ko
atļāvi.
Vai ir sajūta, ka ar otru bērnu būs vieglāk?
Esmu dzirdējis apgalvojumu, ka nav divu vienādu bērnu. Kad piedzima
Raitis, viņš bija vienkārši fantastisks — viņš gulēja ļoti labi,
neraudāja, viss bija tik ideāli, cik ideāli ir iespējams ar pirmo
bērnu. Otrs bērns diezin vai būs tik mierīgs.
Kāda lasītāja jautā, vai tu gribētu arī
meitiņu?
Meitiņu es ļoti gribētu! Ļoti gribētu! Vienkārši valstī situācija
ir tāda, kāda tā ir. Ja paklausās ziņās, ka pieaudzis abortu
skaits, gribas pateikt „paldies” mūsu valstij. Mums ģimenē ir
līdzīgi, lai arī cik ļoti gribētos otru bērniņu, pašlaik ir tā, kā
ir. Vēlme ir viena lieta, bet nevar zināt, kas notiks pēc sešiem
mēnešiem. Un tas ir galvenais šķērslis. Bet, ja nebūtu visa šī
situācija, es ļoti gribētu meitiņu. Ieeju bērnu veikalā un skatos
drēbītes — puikām drēbītes ir foršas, bet meitenītēm — tur ir tāda
kleitiņa un šāda kleitiņa, sandalītes tādas un šādas. Tā gribētu
meitiņu pucēt! Jā, Raitim kādreiz būs māsiņa!
Kādam jābūt labam tētim?
Nezinu. Labam tētim jābūt labam. Neatceros, ar ko es par to runāju,
bet secinājām, ka tāds tētis, kurš asociēsies ar
kinderolām, izbraucieniem un citām izklaidēm, nav labs
tētis. Bērnam ir nepieciešama, kā minimums, nedēļā viena stunda
nedalītas uzmanības — bez televizoriem un datorspēlēm. Laikā, ko
pavadāt kopā, jāzīmē, jāliek kluči, jāspēlējas ar mašīnām. Šai
stundai jābūt tādai, kas spēj aizpildīt ikdienā radušos tukšos
robus. Lai arī cik grūti mums būtu, tomēr šo vienu stundu vajag
atrast un ar savu mazulīti izdzīvoties.
Vai ir kaut kas tāds, ko jūs kopā ar dēlu darāt tikai
divatā, tā sakot, „veču” lietas?
Vairāk vai mazāk ir visādas radošas lietiņas. Mēs ar Raiti zīmējam,
liekam puzles, krāmējam klučus. Es mēģinu cīnīties ar to, lai
Raitim, spēlējoties ar mašīnām, nebūtu tikai bums, labais
policists, sliktais un cietums. Raitis zina, ka tētim šādas spēles
nepatīk. Es nevaru saprast, vai mēs ar Martu esam palaiduši kaut ko
garām, bet es runāju ar teātra kolēģiem, ka zēniem tiešām ir tāds
posms, kad neatkarīgi no tā, vai ģimenē skatās šīs filmas vai ne,
ir šaušana un nogalināšana. Gan jau Raitis kādā filmā kaut ko tādu
ir noskatījis. Un mēs tagad mēģinām to izravēt.
Rīgā ir mazliet grūtāk darīt tādas īpašas lietas. Vairāk gan
laukos. Tad, kad esam tur, tētis zāģē ar lielo zāģi, Raitis zāģē ar
mazo zāģīti, kas palicis no manas bērnības, — tāds nekaitīgs, bez
asumiņiem. Bet izrādās — tik nekaitīgs tas nemaz nav! Ja Raitis
ilgi zāģē vienā vietā, paliek robiņš. Kad tā uzmanīgi ieskatās, tik
daudzām mēbelēm jau ir robiņi. Un ko tu teiksi? Viss ir kārtībā, jo
puika šeptē! Mans tētis man mācīja sist nagliņas, tagad
Raitis lēnām sāk apgūt nagliņu dauzīšanu. Vairāk vai mazāk tās ir
tās vīriešu lietas, ko mans tētis ir man iemācījis un kas man tagad
jānodod savam dēlam.
Kas ir lieliskākais atklājums saistībā ar
bērniem?
Katru dienu mazais manipulators man ir kā atklājums. Taisni
apbrīnojami, ko viņi tik neizdomā, lai panāktu savu! Savā ziņā
atklājums ir par vienu nodrāztu frāzi, ar ko es savā mūžā
pārāk neesmu aizrāvies. Un tie ir vārdi „es tevi mīlu”. Man liekas,
ka šo vārdu jēga un nozīme ir nonivelējusies līdz bezjēdzībai.
Toties Raitim es šo frāzi varu teikt ik pēc minūtes. Un, ja mazais
pasaka pretī — es tevi arī ļoti mīlu, tad laime ir pilnībā un asaru
pilnas acis.
Tu piekrīti izrādē Tētis radītajam tēta tēlam un
stereotipiem, kas izskanēja izrādē? Nebija tā, ka spēlēji šo lomu,
zinot, ka situācija patiesībā nav tik traka? Citiem vārdiem sakot,
vai paraksties zem katra vārda, kas izskan izrādē Tētis?
Vai saskati līdzību ar sevi?
Zem daudzām situācijām varu parakstīties. Tomēr jāņem vērā, ka lugā
šīs situācijas ir sakāpinātas, mazliet pārspīlētas, lai radītu
komisku efektu. Dzīvē visas šīs lietas ir nedaudz mierīgākas, arī
laika ziņā viss ir nedaudz izstieptāks. Izrāde ir spilgta
karikatūra. Smieklīgais rodas no kontrasta, no emociju
pārspīlējuma. Katrs cilvēks droši vien šajā izrādē kaut ko saskata.
Pārspīlējums viņā rada smaidu un apziņu, ka dzīvē jau nemaz nav tik
traki. Es ceru, ka pēc izrādes noskatīšanās cilvēki aizdomājas par
attēlotajām situācijām. Gan Alu cilvēkā, gan Tētī ir
daudzas ainas, par kurām man cilvēki pēc tam saka:
„Bļāviens! Mums tieši tā arī ir!” Un varbūt pēc izrādes
viņi apsēžas, parunā un daudzas lietas tomēr mēģina savā ikdienā
sakārtot. Tomēr ir dažas nenovēršamas lietas, piemēram, aina, kur
abi vecāki guļ gultā un spēlē spēli, kurš ir vairāk aizmidzis. Tas
ir posms, kurš jāizdzīvo un kuram jātiek pāri. Un pēc tam nāk
jaunas spēles. Ja tu vari paskatīties uz sevi no malas un saprast,
ka kaut kas tomēr ir jāmaina, tas taču ir apsveicami!
Savā ziņā atklājums ir par vienu nodrāztu frāzi, ar ko es savā mūžā pārāk neesmu aizrāvies. Un tie ir vārdi „es tevi mīlu”.
Kā tikt galā ar aizvainojumu, kas rodas „nomazgā traukus, nomazgā
pats” situācijās?
Grūti pateikt vienu recepti, kas derētu visiem. Tpu, tpu, tpu! Mums
ar Martu ikdiena ir nostabilizējusies un darbības sfēras ir
organiski sadalījušās. Katram ir savas, un otra lietās mēs
nejaucamies. Es, piemēram, neķeros pie veļas mašīnas, jo nepārzinu,
kas kurā gadījumā jāspiež. Es cenšos mazgāt traukus un uzturēt
kārtību virtuvē. Kopīgais varbūt ir jautājums, ko rītos vilkt
mugurā Raitim. Dažkārt es savā neprātā esmu iemetis atvilktnē
kreklu, kas, izrādās, ir ar mazu pleķīti un līdz ar to nav velkams.
Tad ir kašķis par to, ka neesmu krekliņu iemetis veļas grozā. Bet
tad paņemam nākamo krekliņu, un kreņķis beidzas pats no sevis. Ja
ikdienas sīkumi ir problēma, vajag izveidot sarakstu ar darbiem,
kas kuram jādara. Apakšā parakstīties un notariāli apstiprināt.
Vēl jau ir tas, ka cilvēki pie daudzām lietām pierod. Kaut vai pie
tik elementāras lietas kā kafija gultā. Kaut kā sanācis, ka es
vakaros vēlu nāku mājās un Marta no rītiem nes man kafiju gultā. Un
tad kādu vakaru saprotu, ka vajadzētu man arī Martai ko tādu
izdarīt. Bet no rīta atveru acis un liekas — baigi forši būtu, ja
Marta man tagad atnestu kafiju, bet nē — man jāceļas. Un tad tādiem
gariem zobiem taisu un nesu kafiju. Beigās ir liels prieks, ka esmu
šādi rīkojies. Un pēc tam, protams, rīta kafija gultā tiek man!
Galvenais ir neuztvert šīs lietas kā pašas par sevi saprotamas —
viss, ja nav kafijas gultā, tas nozīmē, ka mani nemīli un
šķiramies!
Ja Marta uz ilgāku laiku aizbrauktu, vai tu viens pats
varētu tikt galā ar puiku un, piemēram, netīro veļu?
Es domāju, ka izmisumā matus neplēstu, jo ir jau arī vecā metode ar
ziepēm un rociņām... Varbūt pat būtu nedaudz interesanti, jo tad
virtuvē varētu saimniekot divi vīrieši! Bet cik ilgi mēs tā varētu
dzīvoties? Nezinu.
Kā tev šķiet, kāpēc ir tik daudz nelaimīgu pāru? Kas ir
veiksmīgas kopdzīves noslēpums?
Jā, nav noslēpums, ka Latvijā šķirto pāru procents ir ļoti
„apsveicams”. Domāju, ka viens no noslēpumiem ir elementārās
izrunāšanās un uzticēšanās trūkums. Jo tu vairāk klusē, jo vairāk
kaut kas sakrājas, un beigās katrs sapūties aiziet uz savu pusi.
Varbūt šausmīgi skan, bet attiecības savā ziņā ir līdzīgas darbam.
Naivi ir iedomāties, ka laulības dzīve vai kopābūšana ir ogu maize
— visu laiku rokās sadevušies pretī saulei pa rudzu lauku. Protams,
ir kašķi, kas ir diezgan neatņemama sastāvdaļa, bet pie pirmā
strīda nevajag saļimt. Pirmais kašķis — tātad tu mani nemīli, un es
eju prom. Kad paskatos apkārt, reizēm tiešām rokas nolaižas. Tajā
pašā laikā zinu vienu ģimeni, kuru es joprojām apbrīnoju. Viņi kopā
ir jau tik ilgu laiku, ir trīs bērni. Šī ir tā ģimene, par kuru es
domāju — ideālais modelis. Kad skatos apkārt un redzu, kā visi
šķiras, iedomājos par šo ģimeni, un tad liekas — nav jau tomēr tik
slikti!
Kā tiek atrasti brīži, ko pavadīt divvientulībā ar
sievu?
Bērnam uzmanības vajag ļoti, ļoti daudz. Mēs ar Martu šajā brīdī
savas attiecības esam nolikuši malā. Ir bijuši brīži, kad sarunājam
ar vecvecākiem, lai padzīvo ar puiku, bet paši aizbraucam kaut kur
divatā. Bet nu jau labu laiku nekas tāds nav noticis. Mūsu brīži ir
tad, kad puika aiziet gulēt. Tad tā jauki patērzējam. Dažkārt, kad
liekas, ka nogurums ir tik liels, ka gribas tikai gulēt, gadās, ka
nemaz vairs nevaram aizmigt. Tad abi sēžam gultā, piekārtojam
Raitim segu, jo viņš riktīgi spārdās, no rīta ceļamies ar jauniem
spēkiem. Man jau liekas, ka ne vienmēr ir vajadzīga šī pilnīgā
divatā būšana ārpus mājas. Arī atnākot mājās, nav obligāti daudz
jātērzē. Pietiek samīļot, iedot buču. Un tas jau dažkārt ir daudz.
Mēs mēdzam sapņot, ka būs jauki, kad puika būs tik liels, ka vairāk
vai mazāk tiks pats ar sevi galā, pats dzīvosies un būs pašam savas
šeptes.
Viena no lietām, kas mūs ar Martu vieno, ir lauku māja. Tā mūsu
dzīvē ir ienākusi kā brīnums. Mēs abi vakaros, kad veram ciet acis,
domājam, ko un kā darīsim. Marta ir izdomājusi, kur viņai būs puķu
dārziņš. Māja ir tā, kas mūs vienos vēl ļoti, ļoti ilgu laiku. Mēs
ceram, ka laimīgās vecumdienas varēsim pavadīt šajā mājā. Grozi, kā
gribi, arī darbs ir tas, kas mūs vieno. Laiku pa laikam sanāk
runāties par teātra lietām.
Naivi ir iedomāties, ka laulības dzīve vai kopābūšana ir ogu maize — visu laiku rokās sadevušies pretī saulei pa rudzu lauku.
Esmu tevi ar sievu redzējusi uz vienas skatuves, tātad esat
kopā arī darbā. Vai brīžiem nav pārāk daudz? Un ko darāt tad, kad
ir pārāk daudz?
Pārāk daudz nav. Man darba ir diezgan daudz. Savukārt Martai
pašlaik ir mazliet mazāk. Uz skatuves ir tikai daži gabali, kur mēs
esam kopā. Reizēm pat liekas, ka varētu būt vairāk iespēju, varbūt
ne gluži uz skatuves, bet gan dzīvē pavadīt laiku kopā. Diemžēl
Marta un puika tiek apdalīti, jo pašlaik lielāko finansiālo daļu
sanāk pelnīt man, un Marta to ir pieņēmusi. Līdz ar to man tiek
piedots, ka es varbūt neesmu mājās tik daudz, kā vajadzētu. No
vienas puses, ir forši, ka ir darbs un naudiņa, bet, no
otras puses, kad zvanu Martai, Raitis paceļ klausuli un jautā: „Tu
brauc mājās? Darbiņš beidzās?” Un tad parādās kāda asariņa, kāpēc
tētis nebrauc mājās.
Es jau gaidu vasaru, tik ļoti, kā nevienu gadu, lai mēs ar puiku
varētu braukt uz lauku rančo zāģēt visu, kas ienāk
prātā!
Vai tava sieva nav greizsirdīga, kad tu uz skatuves vai
seriālā spēlē mīlnieku?
Nē. Domāju, tāpēc, ka Marta pati ir beigusi aktierus. Un arī viņai
uz skatuves ir daži pikanti skati, piemēram, izrādē
Kaimiņš viņa ir, nevarētu teikt, ka viegli kaila, bet gan
absolūti kaila, kopā ar citu absolūti kailu aktieri vannā.
Tā droši vien ir profesijas sastāvdaļa. Mājas ir mājas, teātris ir
darbs. Varbūt sākumā es nedaudz uztraucos, bet tagad es to pieņemu.
Var jau būt, ka katru reizi Marta plēš matus un skrien ar galvu
sienā, tikai man to neizrāda. Bet man šķiet, ka mums nav
domstarpību šajā jautājumā.
Kāda, tavuprāt, ir ideāli (vai vismaz maksimāli tuvu tam)
pavadīta brīvdiena — tā, lai ir labi mammai, lai patīk tētim un
interesanti bērnam?
Es varu ieteikt visiem trim kopā kaut kur izbraukt. Piemēram, mēs
pagājušajā vasarā bijām izbraukuši uz Rundāles pili. Smuki
izstaigājāmies, kopā izskraidījāmies pa dārzu. Mums ar mammu patika
pils, pie kafejnīcas bija batuts, kamēr mēs dzērām kafiju, mazais
lēkāja. Galvenais ir laiku pavadīt kopā ne gluži ikdienas
atmosfērā. Tas var būt arī ezera krasts, kur šmorēt gaļu vai cept
oglēs kartupeļus, kamēr mazais ar pliku dupsi var dzīvoties pa
ūdeni un pa starpu nodarboties ar dubļu cīņām.
Tu bieži ierunā filmas un reklāmas. Kā tavs puika reaģē,
kad izdzird tēta balsī runājam pavisam citus onkuļus?
Viņš to uztver pavisam mierīgi. Raitim ļoti patīk manis ierunātās
televīzijas reklāmas. Viņš zina, kura ir tēta reklāma. Kad tā
sākas, visa māja apstājas, visi tiek sasaukti, lai to noskatītos.
Un parasti viņš šīs reklāmas atpazīst pats. Nereti esmu aizmirsis,
ka tāda reklāma ir ierunāta. Gadās, ka sajauc līdzīgas balsis.
Pēdējā laikā man vairāk darīšanu sanācis ar multenēm. Un
Raitis par tām ļoti priecājas. Viņam patīk nākt līdzi skatīties, kā
tās tiek ierunātas, lielā sajūsmā visiem stāsta, ka būs tāda un
tāda multene, ko tētis ir ierunājis. Man ir svarīgi Raitim
parādīt procesu, parādīt, kā tētis mēģina teātrī, parādīt, kas
notiek apkārt. Tad rodas tāda klusa cerība, ka viņš neies manās
pēdās, lai gan mans darbs ir ļoti labs un interesants, tomēr…
Negribas jau sūdzēties, bet atmaksas sistēma ir tāda, kāda tā ir.
Galu galā es varu gribēt vai negribēt, kā viņš pats izdomās, tā arī
notiks. Galvenais, lai puikam patīk viņa izvēlētais darbs!
Un arī viņai uz skatuves ir daži pikanti skati, piemēram, izrādē Kaimiņš viņa ir, nevarētu teikt, ka viegli kaila, bet gan absolūti kaila, kopā ar citu absolūti kailu aktieri vannā.
Tu Likteņa līdumniekos biji dubulttētis. Kādas
izjūtas bija filmā un kā tas ir reālajā dzīvē — būt tētim? Tev kaut
ko deva filmas pieredze?
Tiešā veidā filma nav devusi nekādu pieredzi par bērniem.
Pateicoties filmai un skatoties raidījumus par bērnunamiem un
atstātajiem bērniem, reizēm liekas, ka ir forši, ka ir
iespēja tikt pie saviem bērniņiem, bet varbūt vajag pieņemt arī
kādu bērniņu, kuram vairs nav vecāku. Kas zina, varbūt pēc kāda
laika tas arī notiks. Es nesaprotu argumentus, kāpēc cilvēki atstāj
savus bērnus, bet nosodīt es viņus nedrīkstu, tajā pašā laikā
pieņemt es arī to nevaru.
Divi trīs gadi mazulim ir interesants vecums, bērns
iepazīst vārda „nē” plašās iespējas. Liela daļa bērnu savu
neatkarību pauž, skaļi bļaustoties, krītot zemē publiskās vietās un
ne visai piemērotos brīžos. Vai izjuti sava dēlēna „divgadnieka
krīzi”? Kādas bija tavas personīgās izjūtas šajā
periodā?
Vienu brīdi bija lielie niķi. Vienmēr bija jāskatās, kurā brīdī tas
notiek, jo Raitis, līdzīgi kā Marta, nepaēdis var kašķēties par
jebko. Otrs brīdis — uz veikalu nekādā gadījumā nedrīkst iet, kad
Raitim nāk miegs, jo arī tad ir kašķis par jebko. Sākumā, protams,
bija „es gribu”. Un veikalā, protams, visas foršākās
lietas — čupačupsi, mašīnītes — ir saliktas bērna acu
augstumā. Tā sakot — viss ir pārdomāts! Tagad mēs ar Raiti esam
atraduši kaut kādu kompromisu. Ja mums pilnībā neizdodas tikt laukā
no veikala bez kaut kā nopirkšanas, tad pērkam mazās suliņas. Ja
mazais sakāro divas lietas, pašam jāizvēlas, jo mēs nevaram ņemt
visu, kas ienāk prātā. Esmu redzējis, kā veikalā citi vecāki rauj
un sit savus bērnus. Man tas neliekas pieņemami. Labāk izmantot
veco labo paņēmienu ar uzmanības novēršanu. Jā, ir gadījies, ka
nelīdz nekas, tad atstājam iepirkumu ratiņus tur, kur tajā brīdī
esam, ņemam mazo „opā” un dodamies uz mašīnu.
Citreiz, ejot veikalā un jūtot, ka kašķis tuvojas, sarunājam, ka
puika klausīs. Un tajos brīžos, kad izskan jau labi pazīstamais „es
gribu”, atliek atgādināt, ka esam sarunājuši. „Jā, sarunājām, bet
es gribu!” Tomēr pats saprot, ka ir solījis klausīt un atkāpšanās
ceļa īsti nav.
Vai ir kaut kas tāds, kas tevi dēlā bezgalīgi priecē, un
kaut kas tāds, kas tev nenormāli krīt uz nerviem?
Jā. Mani dažkārt līdz neprātam tracina jau minētais „es gribu”. Tad
mēģinām sarunāt visādi — nu labi, bet tikai divas minūtītes.
Paspēlējamies šīs divas minūtītes. Tad saku: „Viss, divas minūtes
ir galā.” Raitis: „Nē, bet gribu vēl.” Un tad sākas: es jūtu, ka
man visi nervi novelkas, esmu gatavs uzsprāgt. Kad Raitis redz, ka
tētis viegli sakostiem zobiem ir aizgājis uz citu istabu, lai
nomierināšanās nolūkā pagrauztu riģipsi, viņš nāk pakaļ un saka:
„Piedod, nedusmojies!” Tad atkal viss ir kārtībā. Samīļojamies. Un
atkal seko kārtējais „es gribu”.
Kas priecē? Kad atnāku mājās, lai ko arī puika darītu, viņš skrien
pie manis, samīļo, un sauc: „Atnāc apskaties, ko mēs ar mammu
sazīmējām un uztaisījām!” Liels prieks, ka viņš mani gaida mājās.
Un tad esmu ar mieru pārvarēt sagurumu un, lai cik tas šausmīgi
izklausās, pat sakostiem zobiem, pusaizmidzis sēdēt un
spēlēties.
Apbrīnoju cilvēkus, kuri var atcerēties divas stundas garu
tekstu. Vai režisors Juris Rijnieks izrādes laikā sēž aiz kulisēm
un suflē?
Nē, nesuflē. Izrāde Tētis ir pārbaudījums daudziem
aktieriem. Alu cilvēks jau likās makten gara izrāde. Ja
nemaldos, tai teksts bija uz 56 lappusēm. Alu cilvēka
pirmizrādē man iestājās knakšķis, kad sapratu — nav ne Rijnieka
kulisēs, ne kāda eksemplāra uz skatuves. Pašam bija jākuļas, kā nu
sanāca. Izrādē Tētis ir vēl vairāk teksta. Tomēr parasti
tekstu var atcerēties. Ir treniņš. Es dažkārt domāju, kā, piemēram,
grāmatvede spēj orientēties skaitļos un atskaitēs. Man tas liekas
nereāli — kā tur var kaut ko saprast.
Šajā brīdī par izrādi es nevarētu teikt,
ka ir labi padarīta darba izjūta. Lai arī pēc pirmizrādes cilvēki
teica, ka viss ir baigi forši — var smieties, var
paraudāt, mana iekšējā izjūta ir drusciņ čābeniska, jo skatītājs
nezina tos teikumiņus, ko es esmu izlaidis, ka neesmu pilnībā
realizējis režisora ieceri, jo es zinu, kā varēja būt, un zinu, kā
bija. Tāpēc es neesmu pavisam gandarīts un nevaru sev sist uz
pleca.
Mūsdienās pieņemts daudz runāt par seksismu jeb dzimuma
diskrimināciju darbavietā. Kā tev šķiet — vai aktrises teātrī cieš
no dzimuma diskriminācijas?
Nē. Nedomāju, ka aktrises cieš no dzimuma diskriminācijas. Teātrī
iespējas ir gan sievietēm, gan vīriešiem. Varbūt diskriminācija ir
vienīgi no lugu autoru puses, jo, ja tā papētām, sanāk, ka vīriešu
lomu proporcionāli ir vairāk. Tā laikam tad arī ir vienīgā
diskriminācijas forma. Nav tā, ka teātrī neuzņem tikai tāpēc, ka
viņa ir sieviete. Galu galā teātrī ir vajadzīgi gan vīrieši, gan
sievietes. Es arī kā tēvs neesmu saskāries ar diskrimināciju.
Domāju, ka mūsdienu demokrātiskajos apstākļos tas nemaz nav
iespējams. Tā apzināti es nekur neeju kā aktieris. Varbūt, kad eju
uz dārziņu runāt ar audzinātājām vai vadītāju, varu panākt un
sarunāt vairāk nekā Marta.
Tev garšo lakrica?
Nē! Es gan kādu laiku neesmu to ēdis. Bet bērnībā likās, ka nav
nekā briesmīgāka par lakricu. Ja man ir iespēja izvēlēties, ko
nopirkt, tā noteikti nebūs lakrica!
Iesūtītos jautājumus apkopoja un atbildes pierakstīja Audra
Petrika, mammam.lv/tetiem.lv