Tēta stāsts: es auklēju bērnu, sieva — pelna naudu

„Kopš meitiņas piedzimšanas pirmo gadu ar viņu mājās dzīvojās mamma,” stāstu sāk Krišs. „Kad Daigai beidzās bērna kopšanas atvaļinājums, bija jāizšķiras, ko darīt tālāk. Mums šķita muļķīgi, ka abi iesim darbā, bērnu redzēsim tikai vēlu vakaros, bet viņu audzinās mums svešs cilvēks. Arī finansiāli mana un sievas strādāšana neattaisnojās. Sapratu, ka gandrīz viss manis nopelnītais jāatdod auklei, tad kāpēc, lai es pats neauklētu savu meitu? Sievai alga bija lielāka, līdz ar to izlēmām, ka strādās viņa. Šādi mēs ne tikai nezaudējam finansiāli, bet izslēdzam sveša cilvēka audzināšanas faktoru, ar ko noteikti būtu jārēķinās, ja aukle pieskatītu mūsu meitu. Pierādīts, ka līdz četru gadu vecumam izveidojas bērna personības kodols un šai laikā svarīgi, lai viņam apkārt būtu vecāki.”

Meitas pieskatīšana — īsta skola!
„Es uzskatu, ka katram jādara tas, kas viņam sanāk vislabāk. Ja par bērnu auklēšanu runājam godīgi, man šķiet, ka vīrieši šim darbam nav tik piemēroti kā sievietes. Viņas tomēr ir daudz pacietīgākas! Pieņemu, ka šis laiks, kad esmu kopā ar meitu no rīta līdz vakaram, man pašam ir īsta skola!
Pašlaik vairāk varu arī novērtēt, ko sieva bija paveikusi, kad dzīvoja mājās ar meitu, kā viņa tika ar visu galā. Agrāk man tas šķita pašsaprotami, ka bērns pieskatīts, vakariņas pagatavotas, māja sakopta. Tagad redzu, ka to paveikt nebūt nav tik vienkārši...

Ja par bērnu auklēšanu runājam godīgi, man šķiet, ka vīrieši šim darbam nav tik piemēroti kā sievietes. Viņas tomēr ir daudz pacietīgākas!

Bērna auklēšana kompleksos negrūž
Kā sadzīvoju, ka pretēji stereotipam, neesmu tas, kurš mājās nes naudu? Man šai ziņā problēmu nav un mūsu modelis mani kompleksos negrūž. Bet jāatzīst, ka mana dzīvošana mājās ar meitu ir pagaidu variants. Ir tālāki nākotnes plāni, kuri sāk iegūt arvien reālākas aprises. Un tiklīdz to realizēšu, tā ar Daigu mainīsimies vietām. Viņa būs mājās ar meitu, es strādāšu. Daiga ir izteikti sievišķīga un jāatzīst, ka viņai Matildes pieskatīšana padodas labāk. Es ar meitas niķiem nespēju tik viegli tikt galā. Bet tas ir pacietības jautājums. Ģimenē esmu jautrais tips, rādīt jokus un meitu sasmīdināt — nav nekādu problēmu. Domāju, ka Matilde kopā ar mani priecājas vairāk. Savukārt mamma ir nepārspējama nomierināšanas ziņā, tas atkal man tik labi nesanāk.

Es ģimenē arī vairāk vados pēc konkrētā brīža situācijas. Mana sieva iet uz bērna emocionālās audzināšanas kursiem, kur stāsta, ka bērnam jādzīvo pēc pulksteņa režīma. Celšanās, brokastis, pusdienas, vakariņas — viss pēc pulksteņa. Es tam negribu piekrist, domāju — no kurienes šis pieņēmums radies? Lai bērns labāk iekļautos kaut kādas sabiedrības mehānismos? Cilvēks taču nav robots! Tas ir kā senajā indiāņu teicienā, kur viņš izsakās par balto cilvēku: „Kas tie par dīvainiem cilvēkiem, kas paskatās pulkstenī un saka: Tagad man gribas ēst!” Es vienmēr vados pēc apstākļiem: ja meita gribēs ēst, ēdīs, ja gribēs gulēt — gulēs. Un neiespringstu!”

Vai bērns jāvakcinē? Mammas un tēta domstarpības
„Ar sievu mums domstarpības faktiski ir gandrīz tikai vienā — vakcinācijas jautājumā. Esmu daudz par šo tēmu lasījis un zinu, kādas blaknes bērna organismā tās rada. Domāju, ka ir potes, kas bērniem obligāti ir jāsaņem, piemēram, pret tuberkulozi. Tomēr slimību saraksts pret ko šobrīd mazi bērni tiek potēti, manuprāt, ir par garu. Sieva savukārt uzskatīja, ka jāvakcinē bērns pret visu. Parasti Daiga sacīja: „Šo poti vajag obligāti, bet pēc tam būs miers.” Un tā viņa teica par katru paredzēto vakcināciju. Tomēr domāju, ka pašlaik situācija ir mainījusies, jo pēc masaliņu potes Matildei parādījās pamatīga alerģija un bija pilnīgi skaidrs, ka vainojama ir tieši vakcinācija. Turklāt spēcīga alerģija izpaudās divu mēnešu garumā.  Bet viens ir skaidrs — savu meitu nepotēsim ne pret ikgadējās „gripas muļķībām”, ne pret papilomas vīrusu. Šīm abām potēm apakšā redzu tikai cilvēku vēlmi nopelnīt naudu.

Esmu dzirdējis sievietes sūdzamies, ka ilgstoši dzīvojot mājās ar bērnu, viņām „širmis aizveras”. Bet tas tādēļ, ka sievietes ne par ko citu neštuko!

Sevi visu neieguldu bērnā
„Esmu dzirdējis sievietes sūdzamies, ka ilgstoši dzīvojot mājās ar bērnu, viņām „širmis aizveras”. Bet tas tādēļ, ka sievietes ne par ko citu neštuko! Ja es ne par ko citu neinteresētos, tad būtu dimbā. Nu tad tiešām var aiziet pilnīgā sviestā. Kad jūtu, ka man kaut kas sāk nepatikt, uzreiz cenšos ar bērna pieskatīšanu piebremzēt un laiku vairāk veltīt sev. Un tamdēļ nebūt nav jābēg prom no mājām. Šādās reizēs abi ar Matildi ejam laukā, apkārt priežu mežs un tas ļauj izvēdināt galvu. Citreiz savā „i-podā” ielieku intervijas ar gudriem cilvēkiem, kas stāsta par dažādiem interesantiem procesiem, kas pasaulē notiek. Arī tā ir sava veida atslēgšanās no ikdienas.

Sev laiku izbrīvēju arī no rītiem. Ceļos agri vēl pirms mostas Matilde un vienu, divas stundas tad kaut ko lasu datorā. Savas lietas pafunktierēju arī pa dienu, kad meita guļ. Tas man šķiet ļoti svarīgi, nevar sevi par 100 % ieguldīt tikai bērnā. Ir svarīgi kaut par nākotni domāt, ko darīsi, kā tālāk būs. Daudzi lasa grāmatu vai ir redzējuši filmu Secret. Cilvēki mēģina šos padomus ieviest dzīvē, bet viņiem nesanāk. Un tas rada vilšanās sajūtas un apgalvojumus, ka tās ir ezotēriskas muļķības. Domāju, ka filmā iztrūkst viena būtiska lieta — tev ne tikai savas vēlmes jāvizualizē, bet tām arī jātic ar visu prātu un sajūtām. Par to esmu pārliecinājies, ka ticēšana ļauj atnākt laimīgajām sakritībām. Taču, ja tev nav ne mirklis laika sev, kā gan tu vari vispār saprast, ko vēlies nākotnē?! Bet laiku tam var atrast arī ikdienas brīžos. Mums ar Daigu arī nav pārāk daudz cilvēku, kam lūgt pieskatīt meitu, lielākoties pašiem jātiek galā. Savu reizi  Matildi pieskata mana vecmāmiņa, kādreiz atbrauc mana māsa. Mamma (rakstniece Laima Muktupāvela — red.) pati ir strādājošs cilvēks, līdz ar to viņai nav sanācis meitu auklēt. Daigas mamma savukārt dzīvo Gulbenē. Taču šad un tad aizbraucam turp.
Bet vispār jau arī ikdienas rituālos var atrast prieku — gan staigāšanā pa mežu, gan jokos ar bērnu, gan vakaros, kad pārnāk mājās mamma. Tad dedzinām sveces, Daiga lasa Matildei grāmatu un ir ļoti feini. Tas mums ir tāds jauks, nomierinošs ik vakara rituāls.