Daudzbērnu mātes piezīmes

Lai cik banāli tas liktos, savas pārdomas sākšu ar tautasdziesmu:
"Miezīt's bija, iesals tapa,
No iesala — alutiņš;
Meita biju, sieva tapu,
No sieviņas — māmuliņ'.

Un vēl:
Viena pati ielīgoju
Tautu dēla sētiņā;
Dzīvodama sazaroju
Kā ābele dārziņā."
Caur dainām vienmēr neticami precīzi un reizē nepretenciozi atspoguļojas dabas noliktā pasaules kārtība. Un tā ir universāla — vai mēs to gribam pieņemt, vai ne; vai mēs to apzināmies, vai ne. Tā vienkārši ir.

Sameklējām istabiņu, ko īrēt, un pamukām "nost no acīm", pavadīti ar izmisuma pilnu izsaucienu: "Tik nedomā, ka es to tavu bērnu auklēšu!"

Īsākā nakts bija gana gara...
Kad satiku savu nākamo vīru, viņam jau bija sešpadsmit, bet man vēl nebija. Abi bijām jaunākie bērni šķirtās ģimenēs, un abus vadīja gan karstā un aklā mīla, gan tikpat stipri arī vēlēšanās aizbēgt no tā, kas mums katram bija, un būvēt savu dzīvi — pavisam citādāku un labāku.
Protams, bijām jauni un dumji. Vidusskolu beidzot, izlaidums iekrita Līgo vakarā. Toreiz, tā saucamajos krievu laikos, tie nebija atzīti svētki, un mums pašiem šķita liela uzdrošināšanās gar Daugavmalu meklēt citus līgotājus un apdziedāties. Līgotņu melodijas gan zinājām kādas trīs — no tām, kas tika skolā korī mācītas. Taču nakts, kaut skaitās visīsākā gadā, tomēr bija gana gara....
Togad studēt neaizgāju, aizgāju strādāt — bija jādomā par dekrēta atvaļinājumu, pirms kura jāpaspēj kaut ko nopelnīt. Mana mamma to uztvēra gandrīz kā pasaules galu — abi vecākie bērni dzīvoja šā tā, māsa gan bija uzsākusi studijas, taču pametusi, brālis pat par vidusskolas pabeigšanu neizrādīja nekādu interesi, un nu grasījās sabrukt arī pēdējā cerība. Pārrunas bija vētrainas un skarbas, tajās piedalījās arī mammas māsa, bet no tām situācija mainījās tikai par tik, ka sameklējām istabiņu, ko īrēt (tajos laikos arī tāda izdarība bija nelegāla un nosodāma), un pamukām "nost no acīm", pavadīti ar izmisuma pilnu izsaucienu: "Tik nedomā, ka es to tavu bērnu auklēšu!"
 
Nekad nav bijis neērti par lielo saimi
Puikam bija pusgads, kad tomēr iestājos augstskolā. Pēc 1. vidusskolas beigšanas LU fizmati lielas grūtības neradīja, un turējos teicamnieku sarakstā. Kad pēc otrā kursa piedzima otrs puika, akadēmisko gadu neņēmu, kaut gan studēju dienas nodaļā. Bērnus pieskatījām pārmaiņus ar vīru, kurš atrada pedagoga darbu kā pulciņu vadītājs un strādāja pēcpusdienās. Ar kursa biedriem gan man pārāk daudz kopīga nebija — jautrās studentu izdarības, kurās, starp citu, izaug un nostiprinās īstas draudzības, man gāja secen, taču to nemaz nenožēloju.
Laikam ejot, kaut cik bija izlīdzinājušās attiecības ar mammu — znotu gan viņa joprojām pacieta kā zobu sāpes, bet mazbērnus mīlēja un centās gan palutināt, gan arī mani pamācīt, kas un kā būtu labāk darāms, gan lai mazos apkoptu, gan audzinātu.

Kā mūs uztvēra sabiedrībā? Protams, kā dīvaiņus, bet mēs jau arī neko citu negaidījām.

Dzīvojām no rokas mutē — ka pienācis laiks ģimeni vēl paplašināt — abi ar vīru bijām pārliecināti, ka ģimenē vajag četrus bērnus — lai aug pa pāriem. Mēs abi savās ģimenēs bijām trešie, un abi bērnībā bijām jutušies atstumti. Lielie vienmēr no mums bija mukuši savās gaitās, vienmēr apsmējuši un nicīgi apsaukājuši par "sīkajiem"... Un tā gadu pēc studijām mūsu ģimenē ienāca trešais puika, un vēl pēc gada — arī meita.
Kā mūs uztvēra sabiedrībā? Protams, kā dīvaiņus, bet mēs jau arī neko citu negaidījām. Valsts attieksmi toreiz, astoņdesmitajos, gan varētu raksturot kā duālu — no vienas puses, specializētie veikali, kur daudzbērnu ģimenes varēja reizi nedēļā iepirkties un bez grūtībām tikt pie elementārām lietām, galvenokārt produktiem, pēc kuriem citādi būtu jāstāv bezgalīgās rindās. Tagad, ar laika distanci vērtējot to laiku dzīves kārtību, šķiet dīvaini, ka tik daudz no savai dzīvei atvēlētā laika cilvēki vienkārši nostāvēja rindā. No otras puses, jebkura daudzbērnu ģimene no sociālo darbinieku viedokļa bija iekļaujama riska grupā (šis stereotips ir spēkā vēl šobaltdien).
Un šķiet, tieši ar šo man ir bijis visgrūtāk samierināties. Ir bijis emocionāli grūti iet iesniegt dokumentus brīvpusdienām vai pabalstiem, lai gan tie pienācās. Ir bijis kauns par to, ka bērni nav tik labi apģērbti un nodrošināti, kā daži viņu klases biedri. Bet nekad nav bijis neērti par to, ka mūsu saime ir tik liela — tas bija izaicinājums, ko uzņēmāmies, labi zinot, ka to vajag tikai mums pašiem, ka citi to nesapratīs.
 
Dziedājām loterijā laimētā žigulī
Bija grūti arī veidot attiecības, ļoti pārdzīvoju, ka brāļi plēšas, konkurē, pat kaujas. Bezgala daudz esmu arī es kļūdījusies - galu galā, ļoti labi zināju, ko negribu, bet saprašana par to, ko gribu, bija visai miglaina. Tomēr centos bērnus audzināt tā, lai viņi domātu un rīkotos patstāvīgi, lai gan ik pa brīdim urķēja šaubu velniņš — vai es nenodaru viņiem pāri, ar šādu audzināšanu apgrūtinot viņu iekļaušanos vidusmēra sabiedrībā.
Puikas auga, un bija īsti delveri — no manis, paklausīgās meitenes, teicamnieces, šķiet, nekas nebija pārmantojies, tomēr vairāk es priecājos. Par to, ka viņiem attīstās spriešanas spējas, par to, ka viņi seko līdz un pārdomā, ko piedzīvojuši, kā rīkojušies viņi paši, viņu draugi, klasesbiedri un pat pieaugušie. Tagad jāatzīst, ka savā ziņā tomēr mēs puikām un vēlāk arī meitai gandējām dzīvi, jo viņi bija spiesti mācīties tajā pašā skolā, kur mēs strādājām par skolotājiem. Un, tiklīdz kāds no viņiem nogrēkojās, dabūja par to atbildēt attiecīgajam skolotājam un pavisam drīz — arī vecākiem, jo kolēģi nekavējās mūsu atvasītes "nosūdzēt".
Mēs daudz ģimenē dziedājām, it īpaši braucot mašīnā žigulītis, kas mums burtiski nokrita no debesīm — es to laimēju loterijā. Tā kā bērni labi dziedāja, vecākos puikas sūtījām mācīties klavierspēli, bet trešo — akordeonu. Bet te nu gāja kā pa celmiem. Puiku atrunas un izlocīšanās ņēma virsroku pār mūsu labo gribu, un stabilu muzikālo izglītību viņi neieguva.
Piedzīvoju arī atklāsmi, ka ir lietas, ko savā dzīvē nenosaku es — tā mūsu ģimeni papildināja vēl viens dēliņš.
Pēc tam, saglabājot principu, ka bērniem jāaug pa pāriem, mūsu saimi kuplināja vismazākā māsiņa, kurai gan laikam jaunākās gods paliks uz visu mūžu.
 
Ir kaut kas, kas ir stiprāks par to visu
Arī brīvvalsts laikā esam cīnījušies sūri un grūti par izdzīvošanu un iztikšanu. Esam bijuši spiesti aiziet no darba skolā, lai pelnītu, un nedzīvojam koši — joprojām dzīvojam no algas, bet no pirmā datuma līdz nākamā mēneša pirmajam iztiekam.
Reiz kāda skolotāja, no meitas uzzinājusi, cik viņai brāļu un māsu, esot nogrozījusi galvu un teikusi: "Tu esi no tik lielas ģimenes? Neizskatās vis!" Būtu smieklīgi, ja nebūtu tik bēdīgi. Bet es atzīstu, ka lielas ģimenes uzturēšana un saturēšana no cilvēka prasa ļoti daudz, un gana ir to, kuri šādu slodzi nespēj panest — tādēļ jau joprojām daudzbērnu ģimene potenciāli skaitās nelabvēlīga. Lielā mērā tas ir mūsu ačgārnās sociālās politikas rezultāts, lai gan arī pašā sabiedrībā var atrast gana kliedzēju par to, ka nevajag bērnus radīt, ja nespēj tos uzturēt. Bet ne jau par uzturu ir stāsts. Stāsts ir par cilvēkiem.
Tagad jaunākajai meitai ir trīspadsmit, vecākajam dēlam — trīsdesmit, pārējie ir pa vidu. Abi vecākie mūs katrs savu reizi iecēluši vecvecāku godā, divi strādā (viens dēls pārcēlies uz ASV un nez vai tuvākajā nākotnē brauks atpakaļ), trešais studē maģistra programmā un iestudē lugas, lielā meita arī studē maģistros, jaunākais dēls mācās bakalaura programmā, bet jaunākā meita vēl iet skolā.

Darbs, kurš, bezgalīgs un nekad līdz galam nepadarāms, rada tikai vienu vienīgu vēlmi — izgulēties. Bērnu nedarbi. Traumas. Viņu sirdssāpes, kas sāp stiprāk par savām.

Gadu gaitā sakrājies daudz pārdzīvota. Tās pašas negulētās naktis. Darbs, kurš, bezgalīgs un nekad līdz galam nepadarāms, rada tikai vienu vienīgu vēlmi — izgulēties. Bērnu nedarbi. Traumas. Viņu sirdssāpes, kas sāp stiprāk par savām. Vecākās un arī savas paaudzes radinieku aiziešana. Paspēts gana daudz kļūdīties, un tā pavisam savādāk nekā iepriekšējai paaudzei arī dzīve nav izvērsusies — daļu no savu vecāku kļūdām esam pieļāvuši mēs paši un pat pārnesuši nākamai paaudzei. Jā, arī vilšanās un nodevība piedzīvota... un pārdzīvota.
Ir kaut kas, kas ir stiprāks par to visu.
 
Arvien ik nedēļu pulcējamies kopā
Vienu vakaru nedēļā mūsu mājās pie garā galda sapulcējas visi mūsējie, kas tobrīd ir Latvijā. Kopīgi joki, kopīgs darbs pie vakariņu gatavošanas un kopīga pasēdēšana pie galda. Lielie dēli — nu jau viņi visi ir lielie — arī jaunākajam jau deviņpadsmit. Cilvēki, kas veido savas dzīves. Cilvēki, ar kuriem ir interesanti runāt. Cilvēki, ar kuriem prieks sastrādāties. Arī meitas pieaugušas. Vedeklas kļuvušas par savējām vārda īstā nozīmē. Pierādījusies arī spēja labi strādāt komandā, rīkojot 3x3 nometnes. Attīstījušās draudzības, kopīgas intereses un ciemošanās vienam pie otra arī ārpus mūsu mājas un klātbūtnes.
Mēs bērniem neko neesam uzspieduši, esam ļāvuši izvēles izdarīt pašiem. Brīžam tās ir mūs izbrīnījušas, bet vairāk — devušas neaprakstāmu piepildījuma sajūtu, jo viņi ir izvēlējušies darīt to, ko mēs — klusībā cerējuši. Esam likuši sev pie sirds atziņu, ka bērni nav mūsu īpašums — tā ir dāvana, kas mums dota... tikai uz laiku. Svarīgākais ir šo dāvanu nesabojāt.
Tagad mēs dziedam un muzicējam visi kopā. Brīžos, kad vecākais ņem ģitāru un trešais — to pašu akordeonu, no kura bērnībā bēga kā no uguns, un kad viņi saskatās, pirms uzsāk spēlēšanu, manī uzpeld līdz smeldzei aizkustinošas agrās bērnības atmiņas — tāpat spēlēja vecie leģionāri: tēva brālis ar tēvu. Bet mēs esam gājuši plašumā — trešais dēls pašmācībā apguvis ne tikai akordeona spēli, bet arī visdažādākos pūšamos instrumentus un vargānu. Ģitāru spēlē arī citi brāļi, vecākais — arī kokli, jaunākā meita un vecākā vedekla spēlē vijoli. Jaunākais dēls apgūst bungošanu.
Vīrs spēlē ģīgu — bērnībā viņš, lauku puika, esot redzējis dīvainu sapni — it kā viņš spēlētu vijoli, toreiz tas licies pavisam nereāli, bet tagad ir ieguvis savu izpausmi. Dažu folkloras dziesmu dziedam tradicionāli — ar saukšanu un atsaukšanu, ar garo Ē, citu esam dziedājuši pat sešbalsīgi. Mums saskan. Ne tikai balsis — mēs esam gara radinieki.
Un jautājums, vai tam ir vērts veltīt dzīvi, atkrīt pats no sevis. Jo — stāsts nav ne par uzturu, ne par naudu, vai mantu, vai karjeru, tas viss ir sekundārs. Tam visam ir maza jēga bez galvenā stāsta — stāsta par cilvēkiem.

Iesūtījusi Inese Krūmiņa, Lielais stāstu konkurss dalībniece
PIEDALIES KONKURSĀ ARĪ TU! Konkursa noteikumus lasi šeit.