Pusaudzei ārsti uzstāda nepareizu diagnozi — vēzis

Mani sauc Baiba, esmu 19 gadus jauna meitene. Mācos Rīgas vakara ģimnāzijā 10 klasē, vakara maiņā. Paralēli skolai strādāju par auklīti. Gribu pastāstīt savus pēdējo divu gadu piedzīvojumus.

2008. gadā absolvēju 9. klasi. Biju laimīga, jo skolu pabeidzu salīdzinoši labi. Biju atradusi vasaras darbiņu — auklēt divus burvīgus bērniņus. Iestājos Rīgas Tūrisma un tirdzniecības skolā, gribēju izmācīties par ēdināšanas pakalpojumu speciālistu.

Viss sākās otrajā darba dienā
Pirmā diena darbiņā pagāja, jautri, kopā ar bērniem spēlējam sunīšus, paslēpes, zīmējām, līmējām, smējāmies. Otrajā dienā, tik daudz netrakojām, vairāk kopā zīmējām, taisījām dažādus darbiņus, jo nejutos tik labi, lai varētu daudz skraidīt. Trešajā dienā es nevarēju neko, liku bērniem pašiem savā starpā spēlēties, jo pašsajūta nebija īsti laba un sāpēja vēders. Atceros, ka, gatavojot bērniem pusdienas, es raudāju, jo vēders tik ļoti vēl nebija sāpējis, pati neko nevarēju ieēst. Vakarā, kad vecāki pārbrauca mājās, bērni pastāstīja vecākiem, ka man esot slikti, vecāki tik noteica, ka vajadzēja zvanīt, būtu palaiduši mājās. Braucot mājās, vēders nedaudz pierima, jo biju iedzērusi diezgan spēcīgas zāles. Bet mikriņā bija jāstāv kājās, vietas tikpat kā nebija, bijām saspiesti "kā siļķes mucā". Kad cilvēks gribēja tikt man garām, mani iespieda krēslā, un sākās atkal nenormālās sāpes, es neizturēju, izplūdu asarās, gandrīz noģību aiz sāpēm, lūdzu, lai palaiž apsēsties, lai gan nākamajā pieturā bija jākāpj ārā, bet neviens, nereaģēja. Izkāpjot no mirkiņa, es nevarēju paiet, bet saņēmos un līdz mājām tiku.
Mājās mammai pastāstīju pa spēcīgajām sāpēm, cerējām, ka pāries, bet velti. Kad vairs nevarēju pastaigāt, mamma iesēdināja mašīnā un aizveda uz slimnīcu, lai gan protestēju, jo rīt tak’ jāiet uz darbu. Slimnīcā mani paturēja, jo bija aizdomas par infekciju. Diennakti nogulēju pie sistēmām infektoloģijas nodaļā, bez izmaiņām. Ārsti pat neko netaisījās darīt, ne izmeklēja mani, neko... Līdz es neizturēju un ik pa 10 minūtēm saucu medmāsu. Kad medmāsai apnika, viņa izsauca ārstu, ārsts nosūtīja uz ultrasonogrāfiju,  kur atklāja, ka man ir apendicīts + liels daudzums ascīta (ūdens). Tajā pašā naktī man taisīja operāciju. Pēc operācijas aptuveni 2-3 nedēļas vēl gulēju slimnīcā. Izrakstījos pilnīgi vesela, ascīta vēderā vairs nebija.

Decembra vidū pamanīju, ka strauju pieņemos svarā, janvārī biju jau kā grūtniece 7. mēnesī.

Vairāk kusties, mazāk ēd — ārstu pirmā diagnoze
Protams, darbu pazaudēju. Bet ātri vien atradu jaunu, auklēju mazu meitenīti turpat netālu no mājām. Kādu laiku bija miers, veselības problēmu nebija. Sākās skola, skolā pabiju kādu nedēļu, līdz mani aizveda uz slimnīcu ar ļoti lielām galvas sāpēm. Neko neatrada, tik ārsts teica, ka tā esot bijusi migrēnas lēkme, kura var būt no liekā svara, lai ieturot diētu un pakonsultējos pie endokrinologa. Novembrī tiku uz vizīti pie endokrinologa, ārsts nosūtīja uz vairākām pārbaudēm. Decembra vidū pamanīju, ka strauju pieņemos svarā, janvārī biju jau kā grūtniece 7. mēnesī. Vecāki un draugi tik teica, lai beidzu tik daudz ēst, lai paskatos, kā esmu uzbarojusies. Bieži vien vakaros istabā raudāju, jo ar katru dienu paliku arvien resnāka, un visi pārmetumi pa ēšanu. Ēst īstenībā es gandrīz neēdu, brokastīs apēdu vienu maizīti, skolā kādus salātiņus, un mājās vakariņās vienu kartupelīti ar kaut ko klāt, salīdzinoši kā agrāk ēdu, tas ir ļoti maz. Februārī biju jau kā grūtniece 9. mēnesī. 3. februārī biju pie endokrinologa ar analīzēm, ārsts pateica, ka viss ir kārtībā, lai vairāk kustos, un mazāk ēdu, jo īpaši miltu ēdienus.
      

Skati Baibas dzīves bilžu galeriju!

8 FOTO

Viltus vēža slimniece

+ 4

Skatīt visus

Medmāsas apvaicājās, vai neesmu stāvoklī
4. februārī biju pie ginekologa, sakarā ar to, ka visu janvāra mēnesi man bija mēnešreizes, ārsts uztaisīja ultrasonogrāfiju, kur atkal parādījās ļoti liels ascīts (ūdens). Ārsts izsauca ātro palīdzību un mani atkal aizveda uz slimnīcu, un ar to dienu sākās mans mūža lielākais murgs.

Mani ievietoja Bērnu klīniskās universitētes slimnīcas 2. nodaļā. Stājoties nodaļā, medmāsas man apvaicājās, vai gadījumā neesmu stāvoklī (jo izskatījos tiešām kā grūtniece 9. mēnesī). Katru dienu ārsti ņēma analīzes, jo nevarēja saprast, no kā man ir ascīts, un visas analīzes bija negatīvas. Pēc kādas nedēļas man ievietoja vēderā drenu, lai ascīts tecētu ārā, un es justos labāk. Ilgu laiku ārsti neko nevarēja atrast, atrada vien aknu bojājumus, bet no kā tie radušies — arī nevarēja saprast. Marta sākumā mani pārveda uz 20. nodaļu, kur man paziņoja, ka ir aizdomas par vēzi. Pēc nedēļas daktere apstiprināja šīs aizdomas, sakot, ka ir atrastas metastāzes, bet pašu audzēju, vēl meklējot.

Marta sākumā mani pārveda uz 20. nodaļu, kur man paziņoja, ka ir aizdomas par vēzi. Pēc nedēļas daktere apstiprināja šīs aizdomas, sakot, ka ir atrastas metastāzes.

Vēzi neatrod, bet uzsāk ķīmijterapijas kursu
14. martā, man uzsāka ķīmijterapijas kursu ar cerību, ka audzējs sevi nodos, paralēli veica dažādus izmeklējums, bet nekā. Pirmo dienu jutos salīdzinoši labi, otrajā dienā sākās blakusparādības, slikta dūša, vemšana, sāpes, mati izkrita... Kad veica ķīmijterapijas pirmā kursa otro daļu, nokritās leikocīti un mani ievietoja slēgtajā palātā, tajās saucamajās "maskās", es nedrīkstēju iziet no palātas, un visi, kas nāca pie manis, bija jāliek, maniem vārdiem runājot "uzpurņus", jo imunitāte man vairs nebija, un nedod Dievs saķeršu vēl kādu infekciju. Vairākas dienas es neko nevarēju ieēst. Mocījos briesmīgākajās sāpēs. To pat tā nevar izstāstīt. Kad leikocīti bija atkal pietiekoši daudz un imūnsistēma bija nostiprinājusies, es atkal varēju iziet no palātas. Uz Lieldienām mani palaida uz mājām. Pēc svētkiem daktere paziņoja labas ziņas — vēzis man nav, ārsti kļūdījās, jo analīzes tika veiktas nepareizi.

Beidzot atklāj īsto kaiti
Mani pārveda uz 6. nodaļu. Tur bija dažādi periodi, gan labāki, gan ļoti slikti. Regulāri man tika pārliktas drenas. Bija iekšējā asiņošana + divpadsmit pirkstu zarnā čūla. Lielas sāpes. Iekaisumi. Bija arī periodi, kad jutos ļoti labi. Jūlijā man veica angiogrāfiju (asinsvadu izmeklēšanu), kur tika atklāts, ka aknas galvenais asinsvads ir ciet, bija uzstādīta arī iespējamā diagnoze. Bet diemžēl Latvijā tobrīd vel nevarēja to ārstēt. Daktere sazinājās ar Vīnes ārstiem, viņi bija gatavi mani pieņemt izmeklēšanai, diagnozes precizēšanai un, ja nepieciešams, ārstēšanai. 17. augustā man bija jālido uz Vīni, bet nedēļu iepriekš man atkal sākās liels iekaisums, bija nenormāli lielas sāpes un deva stiprākas zāles, lai vismaz nakti varu gulēt (arī iepriekš šīs zāles tika dotas), man sākās epilepsijas lēkmes, es izkritu no gultas un visa raustījos. Tiesa, es pati to neatceros, tik pamodos ar skābekļa masku pie sejas. Nākamajā dienā mani veda uz rentgenu pārbaudīt, vai nav galvas bojājumu, jo stipri apsitu galvu, vedot uz nodaļu atpakaļ, man atkal sākās lēkme, šoreiz pamodos reanimācijā. Brauciens, protams, tika atcelts. Pēc šī atgadījuma nebija uzlabojumu, iekaisums bija vēl lielāks, ārsts pat nezināja, vai izdzīvošu.
 

Pilngadības dzimšanas dienu sagaidu slimnīcā
31 augustā man bija 18. dzimšanas diena , kuru pavadīju slimnīcā. Mamma pacentās, lai šī diena, kaut pavadīta slimnīcā, bet tomēr būtu īpaša. Neviens nezināja, vai šī ir mana pēdējā dzimšanas diena.

Septembra beigās es aizlidoju uz Vīni. Tur apstiprināja slimību, ko noteica Latvijā. Budd-chiari syndrome (reta asinsvadu slimība). Vīnē man šuntēja aknas asinsvadu (aknā ievietoja mākslīgo asinsvadu un savienoja ar nieri). Vīnē mani izārstēja. Ascīts vēderā samazinājās, līdz pavisam pazuda.

Latvijā atgriezos oktobra beigās kā jauns, vesels cilvēks. Neskatoties uz visu, kam esmu gājusi cauri, esmu iepazinusi daudz jauku cilvēku, ieguvusi jaunus draugus un noteikti esmu palikusi gudrāka medicīnā. Jā, tiesa, esmu izkāpusi ar vienu kāju no kapa, jo bija situācijas, kad neviens nezināja, vai izdzīvošu, vai nē. Bet kā es saku –latvieši ir stipri, viņi ar visu tiks galā. Un es esmu latviete, un ar to lepojos. Es zināju, ka būšu vesela, savādāk nevarēju domāt, jo man ir daudz nepiepildītu sapņu, mīloša ģimene, draugi.

Kā man šobrīd klājas? E teikšu lieliski, veselības problēmu var teikt nav, tik zālītes jādzer, regulāri jāapmeklē ārsti, jānodod analīzes.
Esmu atkal es, tik ar nedaudz savādāku domāšanu, esmu daudz labsirdīgāka palikusi, patīk nodarboties ar labdarību. Mācos atkal 10 klasē, vēl arvien strādāju par auklīti. Dzīvoju pilnvērtīga cilvēka dzīvi. Un lai vai kas notiktu, es rokas nekad nenolaidīšu, iešu caur uguni vai ūdeni, bet es dzīvošu laimīga. Un to pašu novēlu citiem.

Iesūtījusi Baiba Barone