3 dzīvesprieka atslēdziņas jeb neieķīlāt sajūtas Starptautiskajam Valūtas fondam

1. Čalošana ar draudzeni – kad studijas, darbs, vīrs un bērns ir atņēmuši visu enerģiju un skatījumā uz dzīvi sāk iezagties tumšas nokrāsas, ar draudzeni izbrīvējam kādu vakara brīdi vai brīvdienu pusdienlaiku un dodamies uz McDonalds (zini, zinu, cik tas ir neveselīgi :) )  vai kādu citu vietu, kur mīksti krēsli, un runājam, runājam, runājam. Ir forši iesēsties 6. tramvajā un doties uz Alfu tikai tāpēc, lai Gan Bei pasēdētu, iedzertu piparmētru tēju un parunātos...  Veltītu laiku viena otrai un būtu prom no ikdienas! Un tad jau atkal ar prieku atgriezties mājās un turpināt darbus, bez kuriem ikdiena būtu garlaicīga...

2. Riteņbraukšana – ikdienā daudz braucu ar riteni, bet, lai noķertu īsto sajūtu, braucu SEB maratonos. Ne jau, lai kāptu uz goda pjedestāla vai saņemtu balvas, bet lai relaksētos, būtu prom no ierastās vides. Zinu, zinu, ka zinātājiem šķiet dīvaini, kā cilvēks var relaksēties braucot 42 km pa mežiem, dubļiem un minoties kalnos... Var. Tā kā mans mērķis braucienā ir nebūt pēdējai (pagājušo reizi biju iepriekš pēdējā, kas finišēja pašas spēkiem :) ), es varu ieelpot mežu, sajust kā ceļu putekļi saskrien mutē, izbaudīt putnu dziesmas, ja paveicas – redzēt kādu dzīvnieciņu, jo darba dienas paiet Rīgas centrā, kur šādas burvīgas sajūtas neizbaudīt, un minoties pavisam aizmirstas par tiesas spriedumiem, kas palikuši neuzrakstīti, par notāru pārbaudēm, un visu pārējo. Bet, atgriežoties Rīgā, jau ir aizmirsies nogurums un miesās atgriezies dzīvesprieks, atkal esmu gatava kalnus gāzt, ar prieku iet uz darbu un būt kopā ar foršajiem kolēģiem.

3. Meitiņa. Kad rodas sajūta, ka kaut kā pietrūkst, lai justos ideāli, kad jāmeklē, kur atkal rast harmoniju, veltu vakaru tikai meitiņai. Kopā izārdāmies. Ļaujos viņas prasībām... Un tad man ir ar flomāsteru nokrāsoti kāju pirksti, jo kāju sēnīte ir jādzen prom (ak, varenā reklāma :) ), ir par vienu pudelīti mazāk vannas piederumu skapītī, jo no viena litra vannas putām ir tāāāds putu mākonis, un vēl dejas un bučas... Pēc kopā būšanas atkal ir labi...

Lai gan mēs visi jau kādu laiku dzīvojam realitātes šovā „Krīze”, man šķiet svarīgi, neieķīlāt sajūtas Starptautiskajam Valūtas fondam.

Iesūtījusi Indra Siksaliete, Lielais stāstu konkurss dalībniece
PIEDALIES KONKURSĀ ARĪ TU! Konkursa noteikumus lasi šeit.