Nekad vairs nebūs tā, kā bijis

Esmu vasaras vidū. Man ir 17 gadi. Kopā ar krustvecākiem esam iebraukuši neiedomājami skaistā vietā. Vispār jau mēs nolēmām nedaudz atpūsties meža nomalē. Bet tādu skaistumu ieraudzījuši, metāmies lielajā zemeņu pļavā. Stučkas rajons. Zemu noliekušies augstsprieguma vadi svinīgi dūc. Bites san. Sienāži spēlē savas vijoles. Zemenes sārto zem kājām. Mēs jau pielasījām visus līdzi paņemtos traukus. Es apsēžos pļaviņā, ēdu zemenes. Skatos debesīs. Viscaur salda smarža. Vasaras rīta siltums ir tik patīkams, tik glāstošs, zeme silta. Rāpo skudras, citi kukaiņi. Negribas pamest šo jauko zemes nostūri. Gribas lai tā būtu vienmēr.

Pēkšņi viss mainās. Man ir 22 gadi. Ceļojums pa Volgu. 30 laimīgas dienas. Balts kuģis. Skan jautras melodijas. Esmu tālu prom no visa, kas bija vai nebija. Astrahaņā zied akācijas. Cik daudz un dažādas var būt akācijas! Koki, krūmi, pavisam maziņi krūmiņi. Krāsas no baltas, dzeltenas līdz tumši lillā. Un smārds! Nestāv klāt Parīzes parfīms. Stāvu uz klāja, skatos, kā plūst upe. Miers. Klusums. Baltais kuģis ipeld slūžās. Dzied kaut kur krastā lakstīgalas, bet skaņu pastiprina slūžu sienas.

Un  atkal viss mainās. Esmu tumšā slazdā. Visapkārt tumsa. Tumsas mākoņi. Tumsa nav viendabīga. Vietām tumši pelēka, vietām darvas melna. Karsts. Man slāpst. Sirds  vietā  sāpīgs tukšums. Mēģinu atvērt acis. Nav spēka. Beidzot atveru acis. Virs manis vīrietis baltā uzsvārcī. Laikam esmu slimnīcā. Trūkst elpas. Gribas dzert. Man pie lūpām pienes glāzi. Ūdens ir silts, nedzīvs. Jāieslēdz skaņa, lai saprastu, ko ārsts man saka. Dzirdu – Infarkts. Aizveru acis. Mēģinu uzburt iepriekšējos jaukos skatus. Nekā. Deniņos dun – Infarkts.
Doma, viena vienīgā – Nekas vairs nebūs tā, kā bijis.

Man ir piecdesmit septiņi gadi, esmu pensionāre. Dzīves plūdums izsīcis. Nav mērķa, nav vīziju, dzīvoju, lai nodzīvotu vienu dienu. Nekas vairs nebūs tā, kā bijis.
 

Iesūtījusi Nina Virele, Lielais stāstu konkurss dalībniece
PIEDALIES KONKURSĀ ARĪ TU! Konkursa noteikumus lasi šeit.