Manas meitas tēvs ir cietumnieks
Ar savas mazās Princesītes tēvu iepazinos nu jau tālajā 2004.gadā, kad viņš vēl bija brīvībā un kad es vēl neko nezināju par to, ka viņam draud cietums.
Kad tas man nāca atklātībā, es viņā jau biju iemīlējusies līdz
ausīm, viņš bija mans pirmais vīrietis un mana pirmā, vienīgā īstā
(kā man toreiz likās) mīlestība.
Mazulītis piesakās tikšanās reizē cietumā
2005. gada oktobrī, kad viņš jau bija ieslodzījumā, mēs
sarakstījāmies, un 2006.gada vasarā vienā no garās satikšanās
reizēm pieteicās mans mazais eņģelītis. Par to, ka esmu gaidībās,
uzzināju septītajā grūtniecības nedēļā, jo pirms tam nebija pat ne
mazāko aizdomu, ka esmu stāvoklī. Kad nolēmu veikt grūtniecības
testu un tas uzrādīja pozitīvu, es tam aizvien neticēju un
pierakstījos vizītē pie ginekologa. Ārsts apstiprināja testa
rezultātu.
Tā kā es dzīvoju ar vecākiem un māsu, tad nevienam neko neteicu, jo
man sākumā bija bail no vecāku reakcijas — ko viņi teiks uzzinot,
ka meita ir stāvoklī no noziedznieka? Turklāt es vēl studēju
augstskolā.
Bērna tēvam jaunumus pateicu uzreiz nākamajā dienā pēc grūtniecības
testa veikšanas, kad viņš man piezvanīja no ieslodzījuma (viens
zvans mēnesī viņiem tika atļauts). Viņš likās priecīgs un teica, ka
kaut ko tādu jau nojautis. Man nebija ne mazāko šaubu, ka es vēlo
šo bērniņu, un neviens un nekas man nebūtu piespieduši taisīt
abortu. Tāpēc skaidrs, ka šī ziņa bija jāpavēsta maniem vecākiem.
Nogaidīju, kad būs pagājuši trīs grūtniecības mēneši, lai tiešām
abortu vairs nevarētu veikt. Vecāku reakcija — šoks. Bet viņu
spēkos nebija ko ietekmēt.
Viņš jau bija ieslodzījumā, mēs sarakstījāmies, un 2006.gada vasarā vienā no garās satikšanās reizēm pieteicās mans mazais eņģelītis.
Tēvs meitu neatzīst
Kad biju 7. grūtniecības mēnesī, mazās tēvs tika ārā no
ieslodzījuma (atbrīvoja pirms termiņa), mēs divas reizes tikāmies,
bet tas arī bija viss — ne viņš īsti izrādīja interesi par mani, ne
par gaidāmo bērniņu. Materiāli neko nepalīdzēja, neiedeva naudu
nedz ratiņu iegādei, nedz kam citam.
Uz dzemdību namu man bija jādodas jau divas nedēļas pirms
dzemdībām, un arī šo divu nedēļu laikā viņš ne reizi neatbrauca.
Kad piedzima mana Princesīte, arī tad viņš aizbildinājās, ka
netiek. Kad mazo vajadzēja piereģistrēt, arī tad viņš atteicās
atbraukt, un paziņoja, ka tā nav viņa meitiņa. Uz dzimtsarakstu
nodaļu piereģistrēt mazo devos bez viņa, taču, kad aizbraucu, man
atbildēja, ka bez bērna tēva reģistrācija nav iespējama un
nepieciešama laulības apliecība, kas atradās pie vīra. Raudādama ar
meituku uz rokām atbraucu mājās. Pie lietas ķērās mana mamma,
zvanīja uz
dzimtsarakstu nodaļu, runāja ar tās vadītāju, izstāstīja situāciju
un vadītāja piekrita izņēmuma kārtā reģistrēt bērniņu, bet man
vajagot dabūt laulības apliecības dublikātu.
Tā kā bijām sarakstījušies ieslodzījuma vietā Jelgavā, dublikātu es
varēju dabūt. Taču meitiņai ir mans uzvārds, ko precoties nebiju
mainījusi. Tēva uzvārdu meitai negrasījos dot, jo šādu cilvēku
nevar nodēvēt par tēvu.
Šķiršanās un uzturlīdzekļu piedziņa
Meitiņai ir nepilni četri gadiņi, taču viņš meitenīti ir redzējis
tikai četru mēnešu vecumā, nav uzskatījis par vajadzīgu ne
atbraukt, ne palīdzēt. Nu jau mēs esam šķīrušies, jo es, saprotot,
ka kopā mēs nevarēsim būt, 2007.gada maijā iesniedzu prasību tiesā
par Laulības šķiršanu un uzturlīdzekļu piedziņu. Pirmās divas
reizes uz tiesu viņš neieradās, bet trešajā viņu atveda jau ar
policiju. Mūs izšķīra un piesprieda maksāt alimentus Ls 40,00
apmērā. Skaidrs, kad viņš neko nemaksāja. Es griezos pie tiesu
izpildītāja, kurš man iedeva izziņu Uzturlīdzekļu garantijas
fondam, un uzturlīdzekļus visu šo laiku mums maksā valsts — Ls
30,00 apmērā, bet es pati strādāju par 140 latiem.
Uzturlīdzekļus visu šo laiku mums maksā valsts — Ls 30,00 apmērā, bet es pati strādāju par 140 latiem.
Mana Saulīte iet dārziņā jau kopš 1,7 gadiņiem, vēl viņa apmeklē
mūzikas skolu, reizēm aizejam uz cirku, uz teātri, uz kādiem
pasākumiem Rīgā, kas notiek bez maksas. Mammai par dzīvošanu nauda
arī jāiedod un reāli man paliek tikai pāris latu, ar kuriem ir
jāiztiek veselu mēnesi. Kad reiz rakstīju meitiņas tēvam, ka
mazajai vajag ziemas zābaciņus, kurpītes un vēl šo to, viņš it kā
piekrita iedot naudu, taču tie bija tikai vārdi un no naudas ne
ziņas, ne miņas.
Kad es satikšu savu otro pusīti?
Izveidot jaunas attiecības pa šiem vairāk nekā trim gadiem man tā i
nav sanācis, par ko pašai sāp sirds gan sevis, gan meitiņas dēļ, jo
man tak’ gribās būt mīlētai, gribās plecu, uz kura var
atbalstīties, mazajai vajag tēvu. Domāju — kad es satikšu savu otro
pusīti? Es tik ļoti vēlos būt laimīga, lai mazā ir laimīga, vesela,
lai viņai būtu viss tas labākais dzīvē, lai viņa man tiktu labā
amatā nākotnē un saņemtu labu algu. Pašai jau arī gribētos ko
mainīt savā dzīvē, galvenokārt jau meitiņas dēļ, taču viss atduras
pret naudas trūkumu.
Mani vecāki — jo sevišķi mamma — diezgan bieži lieto alkoholu, un
tad man sāk sirds sāpēt vēl vairāk, jo mazajai tas ir jāredz...
Pati alkoholu nelietoju ne grama un nepīpēju, bet mazai nākas omi
un opi redzēt neadekvāta stāvoklī, un tad, ja man darbs iekrīt
brīvdienās, nākas ņemt mazo līdzi uz darbu, jo pie šādiem cilvēkiem
nevaru viņu atstāt.
Ir brīži, kad nokaras rokas un neko negribas darīt. Aizmigt un
pamosties, kad viss jau nokārtojies pats no sevis. Meitiņa dod man
spēku dzīvot, cīnīties un nepadoties. Taču brīžos, kad salūztu, tad
arī mazajai tiek — sabļauju, atgrūžu, saku, lai atstāj mani
vienu... Bet tas ir negribot. Tad apķeru mazo, sabučoju un lūdzu
piedošanu savam Peļukam. Kad 2007.gadā rakstīju diplomdarbu sanāca
to darīt ar meitiņu uz rokām, jo meitiņai bija mēnesis, raudāja
vienā laidā, nomierinājās tikai, kad bija man uz rokām.
Es mīlu savu Princesīti un viņa ir dārgākais, kas man ir uz šīs
pasaules, Es mīlu Tevi, meitiņ!
Iesūtījusi Evita,
Lielais stāstu konkurss dalībniece
PIEDALIES KONKURSĀ ARĪ
TU! Konkursa noteikumus
lasi šeit.