Bērniņam vārds par godu kaķim
Saules pielietajā smilšukastē kā gliemežvāki jūrmalā, savdabīgos ritmos un kombinācijās bija izkārtojušies darbadienas nogurdināto vecāku lolojumi. Kāds mazs ķipars izgāza savu rotaļu spainīti un pret debesīm izslējās gracioza smilšu kūka. „Mammīt, mammucīt, paskaties, paskaties, tā ir pile!”
„Leo, tā ir pils, smilšu pils,” sabužinot zēna cirtainos matus
nosmaidīja sieviete. Piemiegusi acis pret saules gaismu, viņa
palūkojās uz upītes pusi, kur dažu soļu attālumā no bērnu laukuma
kā granītā kalta statuja vīdēja kaķa siluets. Tipisks sētas pelēcis
ar iešķeltu auss galiņu, kurš kā goda ordenis apliecināja runča
cīņas sparu par savu eksistenci. Sieviete lūkojās un dzīvnieku un
tas, nenolaizdams smaragdzaļās acis, vērās pretī.
„Leopolds, ” viņa nodomāja un acu priekšā iznira aina...
Tas bija vēls rudens vakars, kad visas cilvēcīgās būtnes tiecas
ātrāk nonākt savos mājokļos pie ģimenes, tējas tases un ik vakara
ziņu pārraides sešos.. Vējš dzenāja smalkās lietus lāses pāri
pilsētai jau ceturto dienu pēc kārtas, drēgns un vēss bija vakars,
drēgnas un vēsas bija dienas.
Runcis Leopolds sēdēja uz palodzes un caur aizrasoto stiklu vēroja
pagalmu, kuru greznoja pāris necili šķūnīši, lietus izdangātas puķu
dobes, un mezglos sapinusies veļas aukla, kura savu laiku jau sen
nokalpojusi, sētmales attālākajā stūrī atradās autobusa pietura,
kura lepojās ar drosmīgiem saukļiem un nošķiebtā, caurumainā jumta
dēļ bija iesaukta par „mušmirīti”. Uz soliņa sēdēja kāda būtne,
Leopolds nevarēja saskatīt tās seju, tikai laternas izgaismoto
silueta apveidu. „Cilvēki nu gan ir dīvaini, ja šādā vakarā laiku
sev kavē ielās, ” viņš nodomāja un, pievēris acis, ātri vien
iesnaudās.
Uz soliņa pieturā sēdēja nenosakāma vecuma sieviete. Auguma aprises
par spīti piebriedušajam vēderam šķita smalkas, pat trauslas,
toties acīs, kuras rotāja plūmju nokrāsas zilumi, vīdēja dzīves
gudrība un brīžiem skaudras sāpes par likteņa nolemto netaisnību.
Plānā jaciņa viscaur bija nosēta ielāpiem, un no asā vēja
piedurknēs paslēptās plaukstas meitene rūpīgi sakrustoja pār
vēderu: „Mūsu pļavā, zaļā pļavā..,” un klusītēm dungoja dziesmiņu,
kuru māte bērnībā bija dziedājusi viņai.
Meitene piecēlās, paņēma klēpī pelēci un sekoja vecmāmuļai uz namdurvīm, viņa nejaudāja pretoties, viņa nemeklēja iemeslus vai atrunas, viņa vienkārši gāja, gāja pretī jaunam sākumam un jaunām beigām…
Šī nebija pirmā reize, kad nakti nācās pavadīt zem klajas debess vai pussagruvušajā dārza mājiņā pār desmit metrus no dzīvojamās ēkas. Viņš dzēra, sita, lūdza piedošanu un zvērēja, ka mīl... Tā ritēja dienas, nedēļas, ritēja mūžības viņas dvēselē… Un tad viņa atklāja, ka drīz vairs nebūs viena, viņā auga jauna, spēcīga dzīvība, kurai tāpat kā mātei nāksies ar zobiem un nagiem cīnīties par savu vietu zem saules.
Nočaukstēja lapas un gar meitenes kājām noglaudās kaķis,
iztraucējot rimto domu virkni... „Mazais, ko tu dari ārā, šādā
laikā? Tu taču neesi ubadziņš, nē, skat, cik tev spožs kažociņš,”
viņa noglāstīja pelēča galvu, kad tas, apmetis veiklu loku ap
soliņu, uzlēca uz tā.
„Leo, Leo, Leopold, ārā nu gan ir suņa laiks, kur tu esi trakais
kaķi?”, atskanēja uztraukta balss. Meitene dzirdēja, kā noklaudz
gaiteņa durvis, un kāds lēnām virzās pāri pagalmam. Pieturai
tuvojās salīcis stāvs, kurš visu savu smagumu balstīja uz diviem
maziem spieķīšiem. „Viņš ir šeit, kundze,” meitene norādīja uz
izmirkušo runci, kurš cēli kā kareivis sēdēja sargpostenī viņai
blakus. „Leopold, tu trakais, trakais kaķi, vai, bērniņ, tu taču
saaukstēties šeit sēžot un..,” viņa rūpīgi aplūkoja meiteni un visu
saprata, kā vecs cilvēks viņa bija tik daudz pieredzējusi, ka
paskaidrojumi šeit bija lieki, „celies un nāc ar mani, paņem to
trako kaķi un nāc ar mani, tējiņa, sega, būs labi, bērniņ, būs
labi...”
Meitene piecēlās, paņēma klēpī pelēci un sekoja vecmāmuļai uz
namdurvīm, viņa nejaudāja pretoties, viņa nemeklēja iemeslus vai
atrunas, viņa vienkārši gāja, gāja pretī jaunam sākumam un jaunām
beigām…
Šis notikums norisinājās pirms trim gariem gadiem. Saka jau, ka
laiks dziedē visas brūces, tas uzlīmē dvēselei plāksteri un vēnās
laiž aizmirstības dziru... Visu šo laiku meitene pavadīja kopā ar
veco sieviņu, iemīlēja un apprecēja viņas mazdēlu un puisēnu
nosauca sava sargkareivja vārdā – Leopolds...
Iesūtījusi Sanita Erharde,
Lielais stāstu konkurss dalībniece
PIEDALIES KONKURSĀ ARĪ
TU! Konkursa noteikumus
lasi šeit.