Amerikāņu ģimene Latgalē adoptē puisēnu bez rokām
Kādā vēsā septembra dienā manu skatienu otrpus durvīm piesaistīja kas neparasts. Ratiņu ņipri grieza un darbināja mazs puisēns. Tā gan būtu visai parasta lieta, taču puikam ārā no īsajām piedurknēm plecu augstumā rēgojās vien īsi, aukstumā apsarkuši stumbenīši.
Pagājušā gada jūlija sākumā pa parādes durvīm Rātsnamā ienāca jaunie Rīgas domes deputāti, pa sāndurvīm — Tautas tērpu centrs SENĀ KLĒTS. Nu KLĒTĪ daudz biežāk ieklīda nesteidzīgi ļaudis ar bezrūpīgiem, augšup vērstiem skatieniem un lieliem fotoaparātiem. Rīgā tādi sarodas vasarā un pazūd rudeņos — līdz ar gājputniem. KLĒTS saimniecēm par prieku un pārsteigumu, nu savus pircējus atrada prece, kas Latviešu Biedrības namā bija vadījusi daudzus mierīgus gadus. Trīs un četrus metrus garie linu galdauti aizceļoja baudīt labklājību Skandināvijā, Vācijā un Austrijā. Tāpat arī cimdi, zeķes, keramika un sīki apšaubāma derīguma priekšmeti devās pasaulē, savā vietā atstājot mūsu skaistos latus.
Lai piesaistītu garāmgājēju uzmanību, līdz pat vēlam rudenim ik
dienas pie durvīm uz Mazās Jaunielas izlikām vērpjamo ratiņu.
Steidzīgie vietējie uz tā klupa un šķendējas, bet nesteidzīgie
priecājās un fotogrāfēja.
Kādā vēsā septembra dienā manu skatienu otrpus durvīm piesaistīja
kas neparasts. Ratiņu ņipri grieza un darbināja mazs puisēns. Tā
gan būtu visai parasta lieta, taču puikam ārā no īsajām piedurknēm
plecu augstumā rēgojās vien īsi, aukstumā apsarkuši stumbenīši.
Pēc brīža visa amerikāņu ģimene — tēvs, māte un divi bērni priecīgi
čalodami sabira salonā. Puisēns metās spēlēties — viņš atvienoja un
mainīja koka vilciena vagoniņus, krāva auto kravas kastē klucīšus,
pārlika tos no plaukta zemē un atpakaļ. Bija grūti noticēt savām
acīm un saprast, kā tas iespējams, bet tā tas patiešām bija — viņš
to visu veikli un nekļūdīgi veica ar diviem desmit centimetrus
gariem roku aizmetņiem bez pirkstiem.
Kamēr ģimenes sievietes ar kolēģes palīdzību meitenei piemeklēja un
laikoja tautas tērpu, es uzsāku sarunu ar puisēna tēvu un dzirdēju
stāstu, kura happy end* nu vēroju savām acīm.
Latvija savai eksporta bilancei var pieskaitīt vienu mazu Zemgales tautas tērpu, koka mašīnīti un puišeli. Viss made in Latvia**.
Četrus gadus vecais Džeks vel pirms pusgada bijis Igors kādā
attālā Latgales bērnu namā. Puisēns piedzimis bez rokām, tādēļ
īstie vecāki viņu atstājuši bērnu namā. Viņi bērnu adoptējuši, un
pirms divām nedēļām visi kopā mērojuši tālo ceļu uz Latviju, lai
atbildīgajām institūcijām Latvijā atrādītu Džeka iedzīvošanos
jaunajā ģimenē, kurā jau aug seši pašu bērni. Māsa esot Džekam
palīdzējusi tik galā ar ceļojuma grūtībām, tādēļ viņai tiks
uzdāvināts sen solītais latviešu tautas tērps.
Neparasti dzīvespriecīgs, attapīgs un sirsnīgs, puisēns esot milzu
svētība ne tikai viņu mājai, bet visai apkārtnei, tādēļ dārgos
braucienus no Amerikas uz Latviju ģimenei palīdzot apmaksāt visi
ciema iedzīvotāji un draudze. Mājiņa viņiem esot pavisam maza, bet
Džeks tik ļoti iemīļots, ka vecākie brāļi nepārtraukti cīnoties par
to, kura istabā viņš dzīvos.
Meitēns iznāk no pielaikošanas telpas, izgrozās un līdz ar mums
pārējiem izpriecājas pie visiem spoguļiem. Tad viss krāšņums tiek
novilkts, iesaiņots un samaksāts. Vēl pēc brīža visa ģimene dodas
ārā pelēkajā rudens dienā. Džeks vēl piestāj pie ratiņa un iegriež
to pēdējo reizi.
Ar skatienu samīļoju aizejošo četrotni.
Latvija savai eksporta bilancei var pieskaitīt vienu mazu Zemgales
tautas tērpu, koka mašīnīti un puišeli. Viss made in
Latvia**.
Kasē paliek 130 dolāru ekvivalents latos. Mūsu sirdis, salons, Mazā
Jauniela un, šķiet, visa pasaule pielijusi ar mīlestību. Un reizē
ir tik ļoti skumji.
Uz ratiņa atkal paklūp kāds smagas krīzes skartais.
Bet Džekam paveicies.
*laimīgās beigas
** taisīts Latvijā
Iesūtījusi Ieva Dāboliņa,
Lielais stāstu konkurss dalībniece
Materiāls publicēts sadarbībā ar
"Fondu Mammām un tētiem"