Draugs teica, ka tā nav viņa meita, bet pēc tam bērnu man atņēma...

Ar savu bijušo draugu iepazinos 2005. gada 27. decembrī kādā ciematā Cēsu rajonā. Tagad vēlos, kaut nebūtu uz turieni braukusi, tad nebūtu jāpiedzīvo tādas sirdssāpes. Man bija 15 gadi, viņam 17. Abi tādi jauni un, kā mēdz teikt, stulbi. Bijām kopā divus gadus. Kad pieteicās mūsu meitiņa, man bija nesen palikuši 16 gadi. Likās, ka viss būs jauki — uz meitiņas piedzimšanu man būtu palikuši jau 17. Kad pastāstīju draugam, ka esmu stāvoklī, sākās tas, kas parasti mēdz sākties tādos gadījumos — nav mans. Bet kopā palikām. Pati, protams, vēl dzīvoju kopā ar tēvu, kurš bija diezgan stingrs vīrietis. Negribēju viņam neko stāstīt, jo bija bail. Abortu taisīt? Nevaru, līdz 18 gadiem var taisīt tikai ar vecāku atļauju. Tā nu toreiz bija, nezinu, kā tagad. Tā nu cītīgi slēpu no visiem, ka kaut kas ir gaidāms. Negāju ne pie viena ārsta, jo tēvam mūsu daktere bija pazīstama, tātad — var visu pastāstīt. Draugu klātbūtnē ievilku vēderu un drosmīgi gāju tik uz priekšu pa dzīvi.

Apmēram 6. mēnesī neko vairs nevarēja noslēpt, skolā sāka baumot, mazie sāka apsaukāties un dziedāt perversas dziesmiņas. Bija nepatīkami. Nolēmu — uz skolu vairs neiešu. Tēvs par to, protams, nezināja. No rītiem tēloju, ka ceļos augšā, nogaidīju, kamēr viņš aiziet uz darbu un tad likos atpakaļ gultā, jo briesmīgi reiba galva. Kad nāca tuvāk dzemdības, aizbēgu no mājām un aizgāju dzīvot pie kāda izpalīdzīga drauga. Meitiņas tēvs, par to uzzinājis, nolamāja mani tā, ka mati sacēlās stāvus. Izšķīrāmies jo viņš neticēja, ka nekrāpju viņu, lai gan tā bija patiesība.

Vēl pēc gada viņš, sadarbībā ar manu tēvu, meitiņu man atņēma, jo man esot "nepiemērots dzīvesveids". Bez tiesas, bez nekā — atbrauca, paņēma, piesolīja pa muti, ja tuvošos un viss.

27. janvārī piedzima mana princese. Zvanīju draugam, vai nāks apskatīties. Joprojām tas pats — neinteresē, nav mana. Beigās viņa mamma palūdza bildi. Aizsūtīju. Bet viņa tak ir mana dēla kopija!!! Tā nu tomēr aplūkoja un pat atzina. Iedeva savu uzvārdu.

Es jau biju atgriezusies pie tēva, kurš bija diezgan laimīgs, ka nu ir opis. Tas sāka spiest uz to, ka mums jāprecas. Neviens no mums to negribēja — taču pusaudži vēl. Pagāja apmēram pusgads, es sastrīdējos ar tēvu un aizbraucu dzīvot uz Jaunmārupi. Draugs pa to laiku atrada sev citu un, kad es atbraucu atpakaļ uz Rīgu teica — piedod, mēs vairs nevaram būt kopā. Nekādu naudu viņš mums nemaksāja, meitai neko nepirka. Vēl pēc gada viņš, sadrbībā ar manu tēvu, meitiņu man atņēma, jo man esot "nepiemērots dzīvesveids". Bez tiesas, bez nekā — atbrauca, paņēma, piesolīja pa muti, ja tuvošos un viss. Saruna beigusies. (Esmu bijusi jau daudzreiz viņa piekauta, tāpēc ticēju, ka būs gan slikti). Rokas nolaidās zinot, ka neviens nepalīdzēs, tēvs ir nostājies pret mani un viss, neviena cita man nav.

Tad es arī atradu savu vīru, kurš mani atbalstīja gan fiziski, gan morāli. Februārī man pziņoja par tiesas sēdi. Tika nolemts — tiesības uz meitu man atņem. Izrādījās, ka draugam tiesības uz meitu jau ir atņemtas novembrī. Tad nu baigi viņam bērnu vajadzēja. Tagad viņa dzīvojot pie viņa mammas. Tajā laikā jau gaidīju dēliņu, kuram martā vajadzēja būt klāt. Gāju no ēkas ārā raudādama un nezinādama, ko darīt. Tiesa nolēma man dot gadu, lai es sadarbotos ar sociālo dienestu un psihologiem, jo pašai bērnībā bija līdzīgi gadījies — smagi un sāpīgi. Nu jau meitiņai tūlīt būs 3 gadiņi, viņa ir satikusi brālīti, kuram pašlaik ir 8 mēneši un ļoti labi satiek ar savu jauno tēti. Aizbraukusi pie omes, esot nedēļu stāstījusi par Uģi. Februārī viņa būs atpakaļ ģimenē, kur viņu mīlēs un aprūpēs :)

Iesūtījusi Kristīne Saleniece, Lielais stāstu konkurss dalībniece