Aktrise Ilze Ķuzule par dvīņu gaidīšanu un auklēšanu. Intervija

Pēc bērnu piedzimšanas esi atgriezusies teātrī. Biji jau sailgojusies pēc skatuves dēļiem?
Varbūt kādam šķiet, ka ļoti ātri skrēju atpakaļ, bet manā apziņā tas nemaz nebija ātri. Atšķirībā no lielākā vairuma topošo māmiņu es gaidīšanas laiku pavadīju mājās un burtiskā nozīmē — uz gultas. Tā jau nevari sagaidīt, kad ieraudzīsi to mazo kunkulīti, bet, uz dīvāna guļot, laiks velkas vēl lēnāk. Tāpēc prom biju vairāk nekā gadu.

Visu vasaru dzīvojām laukos, un man vispār nebija sajūtas, ka gribu atgriezties darbā. Tik vasaras beigās, kad nolikām bērnus gulēt un vienpadsmitos vakarā apsēdāmies terasē — mēs pilnīgi nevilšus sākām runāt par teātri. Tas laikam ir aktiera bioloģiskais pulkstenis. Pusotrs, divi ir brīvie mēneši, un jau ap augustu mazliet kaut kas sāk vēderā kņudēt. Tāpēc esmu priecīga, ka atgriežos. Pagaidām to var veiksmīgi savienot ar mājām.

Esi aktrise uz pusslodzi?
Man pašai sajūta, ka pēc vasaras, kad bērniem jau būs gads, varētu iet uz pilnu klapi. Negribu teikt, ka tagad strādāju ar puskāju. Bet sajūta tomēr ir tāda, ka galvā vairāk esmu mājās, nevis darbā.

Īsā laikā tevi pamanīja teātrī, teici, ka gribi vismaz divus bērnus, un, hops, sanāca vienā reizē. Dikti gludi viss rit?
Tādi skaļi vārdi. Kā dzīvē iet, tā iet. Laikam varu teikt, ka iesākums bija straujš. Bet jaunam aktierim tas ļoti labi, ka maksimāli izmanto. Daudz labāk, nekā sēdēt uz rezervistu soliņa un gaidīt iespēju.

Un brīdī, kad uzzini — būs dvīņi?
Viskautko varēju iedomāties, bet to nevarēju. Vienkārši nebija tāda faila. Kad dakteris pateica — būs dvīņi, nebija nedz šoka, nedz izbrīna. Pilnīgs Kosmoss. Mums abiem identiski pirms četrām paaudzēm arī ir bijuši dvīņi. Tas kaut kādā veidā ap mums visu laiku ir bijis, un pēkšņi tas atnāca. Bet neviens no mums par to vispār nebija iedomājies.

Kā ir būt dvīņu vecākiem?
Viņus gaidot, lielākoties dzirdējām tikai šausmu stāstus. Tad domājām: „Vai tiešām būs tik traki? Nu kā tas ir, ka nevar pat matus izmazgāt? Tu paliec, es eju mazgāt!” Bet, kad pienāk tas brīdis, tu tiešām saproti, ka pat matus nevari izmazgāt. Bet, ja saka — pirmie trīs mēneši ir murgs vai pirmais pusgads, tad murgs mums nav bijis nekad. Varbūt tāpēc, ka viņi bija tik ļoti gaidīti un mēs tik ļoti gatavojāmies. Bet, iespējams, bijām nobrieduši kaut kam trakākam nekā patiesībā.
 

Nebija iemesla būt aizvainotai, ka tikai Artūrs izraujas ārpus mājas?
Viņš nekad nav licis man tā justies. Pēc teātra atnāk mājās un no izrādes vai mēģinājuma — ne smakas. Būtu nepareizi teikt, ka Artūrs man palīdz. No pirmās dzimšanas dienas līdz šim brīdim esam līdzvērtīgi. Pirmajos trijos mēnešos pamperus mainīju varbūt reizes desmit. Viņš pat kļuva drusku īgns, ja kāds cits šo uzdevumu gribēja pārņemt. Vienīgi, kad jāiesmidzina mazajā deguntiņā zāles, tad to dara tētis. Mammīte pēc tam samīļo.

Mammu arī sauc palīgā?
Negribēju viņu nostādīt vecmāmiņas pozīcijā. Viņai ir sava aktīva dzīve. Tāpēc viņa nāk, kad var un kad grib, mēs vienmēr viņu ļoti gaidām.

Tev pašai bērnībā bija auklīte un arī taviem bērniem tagad ir. Vai tas kaut ko maina?
Maniem bērniem ir brīnišķīga auklīte. Fantastiska sieviete, kurai pašai jau ir pieauguši dvīņi. Viņa uzreiz ķērās pie tās lietas ar krampi. Ļoti ceru, ka auklīte mūsu bērniem arī būs tāds labais gariņš kā mana auklīte man. Kad atnāca mūsu auklīte, uzreiz redzi — tas cilvēks ir labs, gaišs, no viņa staro sirds gudrība un inteliģence. Man šķiet, viņa tika mums atsūtīta no augšas.

Ar manu auklīti bija drusku citādi. Viņa ienāca ģimenē, kad es vēl nebiju. Manuprāt, vecāki viņu meklēja pēc sludinājuma. Tie kandidāti esot bijuši visvisādi, neiedomājami. Kad ienāca mana auklīte, tad mans piecus gadus vecais brālis esot pateicis: „Šito!” Tā arī tika izlemts. Mani auklītei rokās ielika, tikko no slimnīcas atvestu.

Manī nav greizsirdības. Kā bērns savu auklīti ļoti mīlēju, bet mamma vienmēr bija mamma, tur nekādas konkurences nebija. To atceros, un tas nomierina.

Tāpēc tev vieglāk pieņemt, ka kāds cits būs ar taviem bērniem vairāk kopā?
Sākumā katrreiz, kad izgāju ārā, mani pārņēma tik šausmīgas fiziskas ilgas pēc bērniem, bet nu jau pēdējo mēnesi dodos prom ar domu, ka eju darīt savu sirdslietu un zinu, ja bērni būtu lielāki, viņi to saprastu. Noteikti tās ilgas ir lielākas mums, vecākiem, nekā bērniem. Manī nav greizsirdības. Kā bērns savu auklīti ļoti mīlēju, bet mamma vienmēr bija mamma, tur nekādas konkurences nebija. To atceros, un tas nomierina.

Atceroties savu bērnību, ko tu gribētu, lai piedzīvo arī tavi bērni?  
Lai ir skriešana pa laukiem, pa mežiem, mālu mīcīšana, varžu ķeršana, suņu dzenāšana, štābu taisīšana. Tādas laimīgās vasaras kopā ar ģimeni. Jo nostalģija, kas pārņem mani, kad atgriežos savās bērnības takās, ir brīnišķīga. Man gribas iedot to: „Ak Dievs, cik toreiz bija labi! Ne par ko nebija jāuztraucas, varēja trallināt apkārt.” Gribas, lai viņiem ir tādas bezrūpīgās laimīgās bērnības atmiņas. Iniciatīva jautrībai vienmēr nāca no maniem vecākiem.

Nekad nešķita, ka ar mammu un tēti ir garlaicīgi un gribas pie draugiem. Mums visiem bija jautri. Mana mamma ir ļoti azartiska, viņa tādos brīžos paliek kā bērns, un tas mūs uzkurināja vēl vairāk. Gribas, lai mūsu bērniem ar mums kopā ir tikpat jautri.  Man arī vienmēr tie lauki ir bijuši, tāpēc pēc tiem ir fiziska nepieciešamība. Nemaz nevarētu, ja man nebūtu tāda vieta, kur aizlaisties no visa.

Mierā un klusumā, kas tagad šķiet kā sapnis?
Kaut kā neprasās vienatni un klusumu. Mans ego drīzāk prasa parūpēties par sevi, lai justos ērti un komfortabli. Aiziet uztaisīt manikīru, aiziet pie kosmetologa. Mans sievišķais ego ir spēcīgs un apkārtējie to respektē.

Bērnu piedzimšana tikai vairo sievišķību?
Obligāti! Noteikti! Ceļas pašapziņa un ticība sev, ka, re, kā es tomēr varu un tieku galā. Pati galvenā  — mātes misija — ir izdarīta. Tas piepilda ar laimes sajūtu. Jūties pilnīgāka, īstāka. Ar to visu, ka jāceļas tad, kad nāk miegs, un jātaisa ēst, kad pašai negribas. Viss būtu brīnišķīgi, ja varētu pa nakti pagulēt. Pēdējā laikā tas īpaši neizdodas.

Viss cits līdz šim izdevās?
Visvairāk biju satraukusies par barošanu. Kā tas būs? Vai man būs piens, vai mācēšu abus reizē, kā tos spilvenus salikt? Bet Stradiņu slimnīcā ir fantastisks personāls, kas to visu parādīja, nomierināja un brīdī, kad asaras šķīda uz visām pusēm, bija trīcošas rokas un histērija, man iedeva broma šķīdumu. Vecmāte atnāca un teica: „Nekas, visām pienāk „šitāds” brīdis.”

Sava ķermeņa izmaiņas viegli bija pieņemt?
Šobrīd esmu tāda pati kā biju (smejas). Varbūt tāpēc, ka vienmēr esmu bijusi diezgan kalsna, ļoti izbaudīju visus savus skaistos apjomus. Gurnus, dibenu un punci… Nevienu brīdi ne par vienu kilogramu nebija: „Ārprāts, ārprāts!” Iepriekšējā dienā pirms dzemdībām gan nošokējos par ciparu. Bet tikai tādēļ, ka nebiju tādu skaitli uz svariem redzējusi. Pie sevis domāju, kā būs, būs. Noies — noies, nenoies, nekas, sadzīvošu. Bet bērni visu apēda.

Tu domā, ka no taviem bērniem varētu iznākt kas cits, ne aktieri?
Cerības uz to tiek liktas ļoti lielas (smejas). Arī mana mamma nebija lielā sajūsmā par manu izvēli, jo viņa ļoti labi zināja aizkulises, saprata, ko tas prasa. Tāpat droši vien arī es negribētu, lai Emīlija ir aktrise un Marats — vēl jo vairāk. Bet nezinu, kā no tā var pasargāt.

Katra aktiera bērni kaut kad ir skraidījuši pa teātri, mēģinājuma laikā turpat grimētavā krāsojuši grāmatas, ēduši teātra bufetē un koķetējuši ar aktieriem. Droši vien mēs arī no tā neizbēgsim. Pagaidām viņi vēl ne reizi nav kāju spēruši teātrī, bet tas brīdis neizbēgami tuvojas. Tai pat laikā esam sapņojuši, kā tas būs, kad tās mazās galviņas te, teātrī, skraidīs.

Un apjautīs, ka viņu vecāki ir tik slaveni…
Man liekas, tā ir vesela tēma, kā bērni uztver to, ka vecākiem profesija ir tāda. Jo ir taču viens brīdis, kad bērns visu uztver ļoti tieši. Ja viņš redz — mammu uz skatuves žņaudz viens melnādains vīrietis, šoks varētu būt diezgan liels. Esam arī runājuši, kā tas būs, kad viņi sāks skatīties filmas.

Tētis taču ir gandrīz katrā latviešu filmā. Tajā pašā laikā kā bērns arī to esmu piedzīvojusi. Mamma televizorā man nelikās nekas īpašs. Interesantāka pieredze bija skolā, kad citi bērni runāja par manu mammu kā par rakstnieci un dzejnieci Māru Zālīti. Domāju, kā citi bērni var kaut ko par viņu zināt.

Esi jau apjautusi, kā bērni tevi mainījuši?
Pirmo reizi lidojam, kad iemīlamies, bet, kad piedzimst bērni, lidojam vēl augstāk. Viņi iedod brīvību attiecībā pret citām lietām. Pret darbu, pret citiem cilvēkiem. Tāda lielāka bezrūpība, jo ģimene ir pirmā, par to iespringsti, pārējais vairs tik ļoti neuztrauc.

Tici, ka dzīvē viss notiek īstajā brīdī?
Esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka bērni atnāca īstajā laikā un īstajā vietā. Bet viņi ir dulli, ka mūs ir izvēlējušies. Kaut gan paši arī nav miera mikas. Viņi ir divi pilnīgi atšķirīgi cilvēki, personības jau no pirmās dienas.

Pirmo reizi lidojam, kad iemīlamies, bet, kad piedzimst bērni, lidojam vēl augstāk. Viņi iedod brīvību attiecībā pret citām lietām.

Viens ir neiecietīgais skrejošas visu izzināt gribošais profesoriņš, tāds mazs Artūriņš, otra ir tāda piemīlīga, maiga būtne, tāda puķīte maza. Mums vismaz reizi dienā ir tāds brīdis, kad ar Artūru viens otram vaicājam: „Klausies, tu vispār vari šitam noticēt?” Ir vēl sev jāiekniebj ik pa laiciņam, lai noticētu, ka tā ir.

Artūrs arī ir mainījies?
Vīrietis laikam paliek vēl vīrišķīgāks. Domāju, arī viņam ir tāds piepildījums. Bet nopietnāks viņš nemaz nav. Varbūt es esmu par kripatiņu prātīgāka. Atbildīgāka, jo tomēr par visu, ko daru, kādreiz zinās arī mani bērni. Bet nevarētu teikt, ka mans raksturs kļuvis piezemētāks un tagad esmu prātīga meitene. Manu jaunību un brīvo garu bērni nav apstādinājuši. Tieši otrādi, gribu lai saviem bērniem neesam tādi nūģīši. Kaut droši vien arī tā būs.

Tev tik daudz kas tagad notiek pirmo reizi. Arī šie Ziemassvētki visiem četriem kopā.
Gribētos, lai arī maniem bērniem būtu tā sajūta, ka Ziemassvētkos ir jābūt visiem kopā. Mani vecāki šo tradīciju pārņēma no saviem vecākiem un arī es to pārmantošu. Ziemassvētku vakarā mēs vienmēr pie maniem vecākiem esam kopā, nav nekāda attaisnojuma, lai neierastos. Katru gadu cepu piparkūkas un pīrāgus, bērniem šogad laikam vēl neļaušu piedalīties, jo viss tiek bāzts mutē. Par eglīti gan vēl jāpadomā, tas var būt bīstami.

Sanāk, ka mēs tik par bērniem runājam...
Viss mūsu ģimenē šobrīd mazāk vai vairāk griežas ap bērniem. Viņi ir centrs. Teātrī  satikāmies trīs jaunās māmiņas — es, Rudīte Būmane un Dagmāra Legante un kā magnēts — žvikts, kopā! Ko tavējais, ko manējais? Dagmāra jau teica, ka nekad mūžā nebija iedomājusies, ka par atraudziņu, žagošanos un visām pārējām dabiskām vajadzībām var tik ilgi un tik daudz runāt. Un arī no draugu vidus šobrīd tuvāki ir tie, kuriem ir bērni. Tas laikam ir neizbēgami.

Autore: Aiva Alksne, žurnāls Marta / Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva