Cik bieži bērnam ieteicams tikties ar tēvu?
Man bija puisis, ar kuru kopā nodzīvoju aptuveni 2,5 gadus. Mums ir kopējs bērniņš, gandrīz 2 gadiņus vecs. Puisis tagad dzīvo citur, un viņam ir jaunas attiecības. Viņš ar mazo tiekas 2 līdz 3 reizes nedēļā. Kā ir labāk, – ja viņš ar bērnu tiekas katru dienu, vai pāris reizes nedēļā? Man pašai liekas, ka labāk būtu, ja biežāk, jo mazais pēdējā laikā ir ļoti niķīgs un neklausa mani. Visu laiku tik skandina „tēte, tēte”. Vai bērnam tagad ir tāds vecuma posms, vai arī tas viss ir pārdzīvojums šķiršanās dēļ?" jautā kāda portālā reģistrētā mamma.
Atbild psiholoģe Laila Kalniņa:
"Vecāku šķiršanos pārdzīvo visi bērni, neatkarīgi no vecuma un
izpratnes par notiekošo. Vecākiem bērniem vairāk ir savas domas par
to un arī dažādas reakcijas, bet mazāki bērni ir ciešā emocionālajā
sasaistē ar mammu un ar savu uzvedību un emocionālajām izpausmēm
atspoguļo arī mammas pārdzīvojumus.
Laikā, kad vecāki nolemj savu kopdzīvi neturpināt, sāk dzīvot
atsevišķi, maziem bērniem tiek izjaukts sava veida drošības pamats
– sajūta, ka pasaule ir droša, stabila un paredzama. Līdz ar vecāku
šķiršanos izrādās, ka tā tas nav. Protams, mazais sākotnēji dara
visu, lai kaut kādā veidā šo drošības sajūtu atjaunotu, kļūst
raudulīgs, čīkstīgs, svārstīgu noskaņojumu, kas vairāk vērsts uz
to, lai pieaugušie pievērstu uzmanību un tādā veidā bērns
nodrošinātu vecāku klātbūtni. Protams, mazais vislabāk vecākus
vēlētos redzēt kopā, bet, tā kā tas nav iespējams, esot pie mammas,
ilgojas pēc tēta un otrādāk.
Līdz ar šīm dažādajām emocijām un arī uzvedības izmaiņām, mazulis
ne tikai parāda savu neapmierinātību un sajūtas par notikušo, bet
tādā veidā arī pārdzīvo to, lai laika gaitā samierinātos. Diemžēl
šis pārdzīvojumu periods, kad mazais vēl īsti nesaprot notiekošo,
ir ļoti grūts arī pieaugušajiem. Iespējams, arī mamma ir ļoti
nomākta un, ja mazais ik pa brīdim jautā pēc tēva, tas situāciju
papildus padara vēl nomācošāku. Sievietei var būt pretrunīgas jūtas
pret bērna tēvu, tomēr nekādā gadījumā tur nedrīkst iesaistīt
bērnu, - sieviete var dusmoties uz bijušo partneri, bet bērnam
nedrīkstētu neko sliktu teikt par tēti, piem., „viņš mūs piekrāpis,
viņš ir ļoti slikts, u. tml.” Nav grūti bijušās attiecības sabojāt
neglābjami, bet bērna pēc jāpielieto visas pūles, lai vismaz kādā
veidā vēl stiprinātu jau tā iedragāto bērna drošības sajūtu –
„tētis dzīvo citur, bet tu tētim esi ļoti svarīgs bērniņš un tu
varēsi ar viņu satikties un pavadīt laiku kopā”.
Nav tik ļoti svarīgi, vai tikšanās ir katru dienu ar tēti vai 2-3 reizes nedēļā, svarīgi ir tas, lai šī vienošanās tiktu pildīta un ieietos kā sava veida rituāls.
Tieši pieaugušajiem ir jābūt tiem, kuriem šajā situācijā jāuzņemas atbildība gan par savu jauno dzīvi, gan arī par sava kopējā mazuļa labsajūtu. Mazulis varētu būt dusmīgs uz mammu pēc tikšanās ar tēvu un arī otrādāk, – pret šīm bērna emocijām jāizturas ar sapratni, jo bērns tādā veidā protestē pret notiekošo. Patiešām tā var būt, ka bērna emocijas un uzvedības reakcijas vecāku šķiršanās laikā un arī vēl kādu laiku pēc tam mainās, tam ir jāseko līdzi, bērniņš jāmierina, bet arī jāturpina dzīvot ierastajā ritmā cik vien tas labi jeb kvalitatīvi ir iespējams.
Attiecībā par bērna tikšanos ar tēti. Ir ļoti svarīgi kāda ir Jūsu
abu savstarpējā vienošanās, - tai ir jābūt saskaņotai, vadoties pēc
abu pušu iespējām, tās pielāgojot bērna vajadzībām. Nav tik ļoti
svarīgi, vai tikšanās ir katru dienu ar tēti vai 2-3 reizes nedēļā,
svarīgi ir tas, lai šī vienošanās tiktu pildīta un ieietos kā sava
veida rituāls. Tas nozīmē, ka tikšanās ar tēti bērnam kļūst
paredzamas. Mazs bērniņš to var arī nesaprast, kas un ar kādu
regularitāti notiek, bet ar laiku viņš visu ielāgo un nomierinās.
Tas nozīmē, ka bērns kļūst drošs par to, ka tikšanās ar tēti būs.
Ja šīs regularitātes nav, tad bērns visu laiku atrodas trauksmē un
secina, ja paraudāšu, tad varbūt tikšu pie tēta. Tas ne vienmēr ir
iespējams nodrošināt un pieaugušie kļūst dusmīgi viens uz otru, kas
atkal nekādā veidā nav palīdzoši bērnam. Sākotnēji skaidrs, ka
bērns pēc tēta prasīs katru dienu, bet tikšanās reizes jānorunā
pieaugušajiem un noruna jāievēro. Mazuļa bēdas jāuzklausa,
atbilstoši bērna vecumam jāstāsta par izveidojušos situāciju un
svarīgi atkal un atkal pateikt, ka tētis un mamma bērniņu ļoti mīl.
Izturību šajā sarežģītajā dzīves posmā!"
IZLASI ARĪ: KĀ BĒRNUS IETEKMĒ VECĀKU ŠĶIRŠANĀS