Es neaizgāju uz tikšanos... Patiess stāsts

Bija ziema, viņš mani uzaicināja uz satikšanos. Viņš mani bija gaidījis ar mazu, sārtu rozīti vairākas stundas, taču es neatnācu. Viņš atmeta cerības, pielika rozīti pie sirds un bēdīgs gāja mājās. Tur rozīti viņš ielika grāmatā, lai kaltējas. Skolā vēl joprojām samainījāmies smaidiem, taču vairāk par to nekas nebija.

Skola beidzās, aizgājām katrs savu ceļu...
Pagāja gadi...
Izveidoju ģimeni ar citu puisi, piedzima bērns. Reiz dzimtajā pilsētā ieraudzīju Viņu nākam pretī roku rokā ar kādu meiteni, kura bija gaidībās... Sirds sažņaudzās viņus redzot, bet ko tur varēja padarīt, pati es nebiju labāka...

Pēc kāda laika dzirdēju, ka viņiem piedzimis puisītis.
Šad tad samainījāmies parastām vēstulēm internetā, un tas arī viss...
Manas attiecības sašķobījās, nebiju laimīga... Kaut kas pietrūka… Ļoti...

Kādu vakaru pavadīju laiku ar saviem draugiem, kad piebrauca Viņš. Papļāpājām par dzīvi...
Tā satikāmies arvien biežāk un biežāk. Līdz kādu dienu viņš pie manis atbrauca un iedeva grāmatu... Nesapratu, bet tad klēpī iekrita sakaltēta rozīte... Un viņš teica: „Es Tevi gaidīju… Tu neatnāci... Es to glabāju Tev. Labāk vēlu nekā nekad...”

Acīs sariesās asaras... Tā pagāja seši gadi, un mēs esam atkal kopā... Atkal... Pavisam...