Ko iesākt, ja mīļotais vairs negrib mūsu bērniņu...

Pēdējā laikā gan ir bijušas dažādas ķildas, šķietami nenozīmīgas, lielākoties jau manas spītības un stūrgalvības dēļ. Katram no mums ir savs skatījums uz šiem strīdiem, man tas neliekas nekas nopietns, jo esmu pārliecināta par savām jūtām un mūsu attiecībām. Viņš neko neteica, līdz brīdim, kad kādā vakarā eksplodēja, teica, ka nevar vairs tā dzīvot, ka nevar izturēt manas garastāvokļa maiņas, un nevar ciest, ka uzturu kontaktus ar vienu no saviem draugiem vīriešiem, nevar izturēt, ka neesmu omā, saka, ka neprotu atvainoties reizēs, kad esmu sarunājusi sliktas lietas un tml. Teica, ja nemainīšos, mums labāk šķirties. No viņa es nekad tādus vārdus nebiju gaidījusi.

Šoks mijās ar asarām un es mēģināju atbrīvot sevi no tā nepazīstamā un tumšā, kas manī ir sēdējis  un tikai tagad ir parādījies manā acu priekšā. No visas sirds pirmo reizi mūžā es atvainojos, izkratīdama sirdi. Viņu tik aukstu un svešu nekad nebiju redzējusi, man sametās bail, ka tas, ko viņš saka, ir nopietni, ka mūsu attiecības, šķietami nevainojamās, draud pārtrūkt vienā sekundes simtdaļā, viņš likās nelokāms, es jutos bezspēcīgākais radījums uz zemes, līdz mirklim, kad viņš ieskatījās man acīs, apskāva mani un teica: „Nu jau ir labāk”.

Ja mums pieteiktos bērniņš, tas taču būtu skaidrs, ka Dievs nedotu mums tādu dāvanu, ja zinātu, ka mēs netiksim ar to galā.

Pie sevis es nosolījos mainīties vienā mirklī, tūlīt pat uz sitiena, tajā pašā momentā. Es nebiju gatava zaudēt savas spītības dēļ dārgāko, kas man ir jebkad bijis. Es nosolījos nekad neko neuztvert kā pašsaprotamu, vienmēr izprast, cik svarīgi ir novērtēt otru cilvēku, cik svarīgi ir mīlēt no sirds un vienmēr nedarīt pāri otram. Jo mīlestībā nav pārestības, mīlestība nav greizsirdīga, tā ir tīrākā un gaišākā labestības izpausme uz zemes un reizēm cilvēki to mēdz aizmirst, es saprotu, ka svarīgākais ir to sev nemitīgi atgādināt, tikai tā mēs spējam mīlēt otru, caur savu sirds siltumu un labestību. Un šajā pēdējā laikā, es acīmredzami, biju to aizmirsusi. Viņš piedeva man, un es piedevu sev, sapratusi savu kļūdu. Bet tad sekoja nākamais teikums: „Un, runājot par bērniem, es domāju, ka šobrīd nav īstais laiks, es finansiāli to nevaru atļauties, mums vajadzētu izsargāties.” Vēl viens trieciens man. Nākamais šoka vilnis. Es centos viņu nomierināt, centos atkal iedrošināt, sakot, ka nekas dzīvē nenotiek tāpat vien, un, ja mums pieteiktos bērniņš, tas taču būtu skaidrs, ka Dievs nedotu mums tādu dāvanu, ja zinātu, ka mēs netiksim ar to galā. Katrai situācijai iegrozās labvēlīgi apstākļi, tāpat arī šajā gadījumā, mēs neesam vieni, mūs taču atbalstīs.

Teica, ja nemainīšos, mums labāk šķirties. No viņa es nekad tādus vārdus nebiju gaidījusi.

Tagad to atceroties, rodas jautājums, kuru gan es centos iedrošināt, sevi vai viņu? Mēs taču to tik ļoti gribējām, abi gaidījām, abi cerējām un tagad... es jūtos nodota, es jūtos tik ļoti slikti, it kā kaut tas notiktu manas vainas dēļ. Nemitīgi domāju par to, kas ir īstais iemesls šādai domu maiņai, pilnīgi pretēji, vienā momentā. Vai tiešām vaina ir tajā, ka pēc šī strīda, pēc visa, viņš vienkārši nav pārliecināts par mani un par mūsu attiecībām? Vai finansiālais iemesls tomēr ir taisnība un zem tā nekas apakšā neslēpjas, jo ir situācija, ka līdz algai tā teikt „ir jāpievelk josta”, ir bankas kartes, uz kurām vēl „karājās” 500 Ls un 400 Ls.

Domas riņķo ar ātrumu 200km/h, es esmu tik apjukusi, es nezinu, ko domāt un kā rīkoties.