Pazaudēja draugus un brauca fiktīvi precēties, bet nebija, kas ņem!

Uzrakstīt iedvesmojos no raksta 4 stāsti par fiktīvām laulībām. Mans komentārs: protams, šausmīgi, taču, mīļās meitenes, ja var naivi braukt kaut kur bez 100% (vismaz 90%) pārliecinātības, ka viss ir tiešām kārtībā, ka tiešām būs darbs, tad neveiksmes gadījumā ir jārīkojas! Aizbrauc pie svešiem cilvēkiem, uztic viņiem savus datus un pēc tam pārdzīvo un raksta savus reizēm tik pārspīlētos stāstus visiem pēc kārtas!

Labi, aizbrauci, ja redzi, ka nav labi, tad reģistru ofisā atver muti un pasaki — nē, es negribu ar viņu precēties! Bail? No kā??? Uzreiz meiteni savāktu un pasauktu kārtības sargus un šos briesmīgos cilvēkus, uz kuriem pati paļāvies, aizvāktu...

Un kāpēc neviens nepublicē pozitīvos stāstus??? Lūk, mana pieredze.

Pateikšu godīgi — es pati aizbraucu uz fiktīvām laulībām. Ja vēlaties — nosodiet, taču nevienam nav tiesību sodīt manu dzīvi.

Jā, es aizbraucu, jo „draugi”, kuriem aizdevu naudu, apvainojās. Un nākamajā dienā man nebija vairs neviena, kam uzticēties, jo par mani bija palaistas tādas baumas, kādas jūs pat iedomāties nevarat.

Taču tam nav nozīmes, es nečīkstu, esmu laimīga. Es pieņēmu lēmumu aizbraukt, starp citu, caur pazīstamu cilvēku, taču man nebija ne jausmas, kas mani galā sagaidīs.

Kad devos uz lidostu, man bija neiedomājami bail, taču es cieši nolēmu mainīt savu dzīvi!

Kad aizbraucu, izrādījās, ka viņiem tobrīd nebija neviena, kuram vajag sievu. Teica, ka noteikti kāds atradīsies, jo nav noslēpums, ka papīrus vēlas daudzi.

Kad aizbraucu, izrādījās, ka viņiem tobrīd nebija neviena, kuram vajag sievu. Teica, ka noteikti kāds atradīsies, jo nav noslēpums, ka papīrus vēlas daudzi.

Pāris nedēļas kādai meitenei auklēju meitiņu, kad pie viņiem ciemos ieradās kāds vīrietis. Uzreiz viņu ievēroju, taču man ne prātā nenāca domas par attiecībām vai tamlīdzīgi. Pēc pāris dienām viņš atkal bija klāt ciemoties, tad atkal un atkal un ar laiku manas auklējamās mātei sāka taujāt par mani. Nosmējos — kāda velna pēc? Nopietnu nolūku viņam noteikti nevar būt.

Izrādījās savādāk. Pēc laika meitene man iedeva brīvdienas, lai varu ar šo vīrieti satikties. Tā bija vasara, un mēs lieliski pavadījām laiku, vienkārši sēdēdami un pļāpādami par šo un to. Tā tas turpinājās pāris mēnešus, un tad pārvācos pie viņa ģimenes, kur dzīvoja puiša brālis ar sievu un diviem bērniem, visi indieši.

Pie sevis prātoju: nu kad tu beidzot parādīsi savu īsto dabu? Es taču par šo visu biju dzirdējusi daudz — viss sākas labiņi un tad aiziet. Es gaidīju, gaidīju, bet viņš un situācija kopumā nemainījās. Neticēsiet — arī par precēšanos viņš nerunāja, lai gan bija aizritējis jau pus gads. Tiklīdz parādījās pirmie strīdi, es nodomāju — nu redz, nu beidzot... Tu parādīji savu īsto dabu, nemaz neesi tik labiņš(pirmie strīdi nebūt nebija tikai pēc pus gada, protams)!

Klājās visādi. Vienu brīdi likās, ka viss cauri, esmu visu salaidusi „dēlī”, jo raksturs man ir ļoti valdonīgs, ass (esmu Skorpions).

Pēc kāda laika es ieminējos — nu? Kad tad precēsimies? Viņš paskatījās uz mani šokēts un pārjautāja: Tu gribētu ar mani precēties? Tas ir, pavadīt kopā visu mūžu???

Man iekšā palika tā jocīgi, jo zināju taču, kādu iemeslu dēļ esmu šurp braukusi... Aizmirsām to un vairs nepieminējām. Laiks ritēja, mēs strīdējāmies, plēsāmies. Ar laiku sapratu, ka šis cilvēks manu dzīvi ir izmainījis par vismaz 80%. Daudz ko sapratu, iemācījos tik ļoti nepārmest, ieklausījos, apdomāju. Tas nenāca viegli, jo man patika bļaut uz viņu par katru nieku. Nē, nevis patika, bet līdz šim es tā vienkārši biju dzīvojusi — tiklīdz man kaut kas nepatika, tā nedomājot brēcu uz viņu. 

Man patika bļaut uz viņu par katru nieku. Nē, nevis patika, bet līdz šim es tā vienkārši biju dzīvojusi — tiklīdz man kaut kas nepatika, tā nedomājot brēcu uz viņu. 

Viņš visu laiku tikai klusēja. Es savukārt domāju — kā tas var būt, ka mana kliegšana viņā neizraisa nekādas emocijas? Viņš man nerunāja pretī. Kad ko ieminējās, es atkal bruku virsū ar savu neapstrīdamo patiesību it visā. 

Bet viņš piedeva man vienmēr un visu! Vienu reizi strīda laikā viņš man pajautāja: „Nu kas tev nav labi? Ko lai es izdaru, lai tu beigtu man pārmest par katru nieku? Esmu tev piedevis visu laiku, tev pat nebija jāatvainojas... Bet tagad esmu noguris, piedod, taču tagad es vēlot braukt mājās, jūtos noguris, neņem ļaunā.”

Ziniet, vēl tagad, kad atceros, acīs asaras sariešas. Es biju pagalam... Man nebija ko teikt... Es jutos neizsakāmi briesmīgi. Tajā brīdī es sapratu, cik daudz šis cilvēks ir pārcietis manis dēļ. Man bija tik ļoti viņa žēl, jo viņš pat nebija dusmīgs, viņš izskatījās sagrauts. Tajā laikā mēs bijām salaulājušies. Un strīdu karstumā es biju dažkārt izmetusi, ka, nuja, tev jau tikai papīrus vajadzēja. 

Viņš bija gatavs laulību anulēt, zvanīt un visu iznīcināt, lai parādītu, ka viņam to nevajag no manis, tikai vienīgi mani pašu... Un brīdī, kad viņš jautāja, ko viņam darīt, es apjēdzu, cik šausmīgi biju viņam darījusi pāri. Es raudāju. Arī viņam bija asaras. Mēs nerunājām, vienkārši sēdējām katrs savā gultas galā. Man bija sajūta, ka esmu iznīcinājusi visu. Es uz viņu pat paskatīties nespēju, jo sapratu, kāda briesmone esmu. 

Es raudāju. Arī viņam bija asaras. Mēs nerunājām, vienkārši sēdējām katrs savā gultas galā. Man bija sajūta, ka esmu iznīcinājusi visu.

Man bija skaidrs — atliek vairs tikai gaidīt, kad pirks biļetes — viņam uz Indiju, man — uz Latviju, jo Īrijā bez viņa netaisījos palikt. 

Tā mēs nerunājām visu dienu. Vakarā viņš aizbrauca uz darbu. Pirms pusnakts viņš atbrauca, neko neteikdams, viesu istabā apsēdās pie laptopa. Es neizturēju, uzskrēju augšstāvā uz istabu, iekritu gultā un raudāju, likās, ka dzīve tūdaļ apstāsies. 

Tad viņš atnāca un pajautāja, kas ir noticis? Neko neatbildēju. Pat nepiecēlos, jo asaras nemitējās. Viņš pasēdēja uz gultas, tad pacēla mani, apskāva cieši, cieši un teica: „Nekad, lūdzu, tā vairs nedari. Saproti, es tevi tiešām mīlu, un nevēlos būt bez tevis. Taču šādi mēs nevaram dzīvot. Iedomājies, kā būtu, ja es uz tevi nemitīgi brēktu? Es taču cenšos darīt visu, lai tu tikai smaidītu un justos labi.” 

Un tā arī bija. Viņš nemēdza domāt tikai par sevi. 

Pēc lielām asaru straumēm pamazām nomierinājos un apsolīju, ka mainīšos. Jo arī es nevarēju iedomāties savu dzīvi bez viņa 

Kopš tās dienas ir pagājis kāds laiks un mums vasarā būs bērniņš!

Rakstot šo, pat neticas, ka tas noticis ar mani. :)

Ne visi indieši, ne pakistānieši, ne arī kāds cits ir slikti!

Tie, kas dēvē viņus par melnajiem — tad jūs par baltajiem jāsauc? Jums NAV tiesību aizskart šos cilvēkus, ja pašiem ar viņiem nav bijusi pieredze.