Vīrietis meloja, ka grib ģimeni un bērnu...
„Es pat nezinu, kā uzsākt šo sarunu... Zinu tikai to, ka sirds ir pilna un sāp ļoti. Es vairs nespēju, vienkārši, nav spēka, forumā raksta kāda izmisusi sieviete.
Sākšu ar to, ka ar savu draugu iepazinos pirms pusotra gada.
Sākumā viņš bija vienkārši ideāls, visur kopā gājām un daudz laika
pavadījām kopā. Jutos neaprakstāmi laimīga. No viņa puses saņēmu
to, ko vienmēr biju vēlējusies saņemt no vīrieša. Uzmanību, laiku
priekš mums un vēlmi būt ar mani. Jau pēc kādām nedēļām viņš
pateica, ka gribot, lai mums ir mazulis, es, protams, biju pret to.
Gribēju mazuli, bet ne uzreiz. Likās – vēl par ātru, ka kādu laiku
vēl jāpadzīvo kopā un tad. Pēc pus gada es tomēr piekritu mazulim,
jo viņš mani iedrošināja un radīja tādu pārliecību, ka viss būs
labi un, ka tas ir tas, ko viņš tiešām vēlas.
Kad paliku stāvoklī, tad jau jutu, ka attieksme paliek ar vien
vēsāka un vēsāka, ka laiks daudz vairāk tiek pavadīts pie datora.
Kad piedzima mazais, tad es vienkārši likās, ka pa logu izlekšu.
Viņš man vispār nepalīdzēja, ar visu man bija jātiek galā. No viņa
puses tikai izskanēja vārdi, ka sievietēm ar bērniem ir jāņemas.
Izskanēja pārmetumi, kā tu nevari, visas mātes var, bet tu nē.
Man tik ļoti riebjas, ka cilvēks bez jeb kādiem pārmetumiem var postīt otra cilvēka dzīvi. Riebjas, ka var solīt skaistu dzīvi un beigās bradāt pār tevi. Kā var tā melot, izlikties, ka grib ģimeni un mani un pēc tam izturēties, it kā nekā tāda nav bijis.
Dzīvojam mēs Anglijā, man šeit nav neviena nav. Nav, kas varētu
kādreiz palīdzēt. Man bija ķeizars, pēc ķeizara pirmās nedēļas bija
šausmīgas, mājās bija tā, ka man bija jātiek ar mazo galā, labi
kādreiz viņš varbūt palīdzēja, bet lielākoties ar visu bija jātiek
galā man. Labi, es neko neteiktu, ka man jātiek ar mazo galā, bet
viņš varēja vismaz māju pievākt, man ēst kaut ko uztaisīt, bet
neko, dzīvoju uz maizītēm. Man jau nekas nebūtu pretī pret tām
maizītēm, bet man taču maziņais bija jābaro un viņam taču vajag,
lai mamma ēstu veselīgu un labu uzturu.
Šausmīgi to laiku strīdējāmies ar viņu, beigās viņš saprata, ka ir
man arī jāpalīdz, palīdzēja vairāk. un es arī to novērtēju.
Tagad jau kopš mazā piedzimšanas pagājuši pieci mēneši... Un
vienīgais, ko viņš dien dienā dara ir sēž pie datora, ne viņam es
interesēju, ne bērns. Viņš strādā četras dienas nedēļā, pa piecām
stundām. Un tā paiet man dzīve. Viņš vispār ne ar mani, ne bērnu
negrib kopā kur aiziet, ne kopā ko padarīt. Man bez maz visa sava
dzīve jāziedo viņam. Vienmēr viņš aizbildinās ar to, ka esot
noguris vai kas cits. Man jau ir apnicis būt dien dienā ar bērnu un
vienai. Man pat nav ar ko parunāt. Vienmēr, kad mēģinu ar viņu par
ko parunāt, tā seko teksts pagaidi vai drusku vēlāk, vai arī tās
atbildes „aha”, „ja”, kur var noprast, ka pat vispār manī
neklausās. Man likās, ka ģimene tas ir reizi nedēļā labi kopā
pavadīts laiks, man šķiet, ka vajadzētu sagādāt prieku, kur kopā
aiziet un pabūt visiem kopā. Bet viņa gadījumā tā nav. Es jau
neprasu, lai viņš katru dienu iet ar mani kur, bet kaut reizi
nedēļā, bet pat tas viņam ir par grūtu. Un, ja arī kaut kur ejam,
tad tikai tur, kur viņš grib un darām to, kas viņam patīk. Jo
cilvēku, redz’, nevarot spiest darīt to, ko viņš negribot.
Viņš vispār ne ar mani, ne bērnu negrib kopā kur aiziet, ne kopā ko padarīt. Man bez maz visa sava dzīve jāziedo viņam.
Man tāda sajūta, ka es pilnīgi ar svešu cilvēku dzīvotu kopā
vienā mājā. Man tas dators ir noriebies. Tāda sajūta, ka viņam
dzīvē nekā cita nebūtu, ne manis, ne dēla.
Un tad vēl citreiz, kad strīdamies viņš man sit, vienreiz sāka
žņaugt, nogrūda mani zemē un metās virsū, kā tāds zvērs, man elpa
aizsitās, un es gandrīz nosmaku. Un tagad, kad strīdos, viņš
pasaka, ka tas esot normāli, ka tā jau nav sišana. Es viņam saku,
ja man sāp, tad tā ir sišana. Viņš man atbildēja: „Ak dievs, ja jau
tā ir sišana, tad jau tev vispār pieskarties nevar...” Man sirds
lūzt, ka viņš tā var teikt. Viņš man dara pāri, man sāp, un viņš
par to pat vainas sajūtu neizjūt, pat ne mazāko. Es saku, ka visiem
to izstāstīšu, lai visi zina, kāds tu esi, viņš saka, lai stāstot,
ka viņš no tā nekaunoties.
Ja man nebūtu mans mazais pelēns, tad pakārtos.
Man tik ļoti riebjas, ka cilvēks bez jeb kādiem pārmetumiem var
postīt otra cilvēka dzīvi. Riebjas, ka var solīt skaistu dzīvi un
beigās bradāt pār tevi. Kā var tā melot, izlikties, ka grib ģimeni
un mani un pēc tam izturēties, it kā nekā tāda nav bijis. Man tik
ļoti sāp, ka tā esmu iekritusi. Es vienkārši nezinu, ko darīt... Es
gribu prom no viņa. Es vairs to viņa datoratkarību nevaru paciest.
Es gribu dzīvot, es gribu cilvēku blakus, kurš tiešām grib ģimeni,
nevis tikai to saka, un ar to arī viss izbeidzās. Man šobrīd nav
dzīves, ir tikai viņa dzīve, un visam ir jābūt tā, kā viņš to grib.
Viņa egoismam nav robežas.
VISU DISKUSIJU LASI ŠEIT!