"Sievietes dzīve jāvelta bērniem!" – kā vīramāte noskaņo bērnus pret mammu

"Maniem un arī vīra vecākiem ir cits viedoklis par sievietes sūtību uz zemes. Viņi ir izteikti piekritēji sievietei mājās sēdētājai, kurai visa dzīve ir jāvelta bērniem, vīra labklājībai un attīstībai. Ik pa laikam dzirdu aizrādījumus, lai nestāstu par savu darbu, ka tas nav svarīgi, svarīgi ir tikai bērni. Ka jāvelta visa uzmanība tiem, jo tūliņ jau kāds saslims u.tt. Kad bērni atgriežas no vecvecāku mājām, tad vispār dzirdu visādus izteicienus, ka es jau esmu tādā un tāda, ka es jau nemāku to un to. Un kas es par māti esmu, ka nevaru paspēt to un to. Tas mani uztrauc un arī sāk bojāt manas attiecības ar bērniem, jo viņi pret mani izuras vīzdegunīgi, it kā es būtu viņu kalpone. Nevaru viņiem neko aizrādīt vai palūgt, jo attieksme ir – izdari pati, kas ir esi tik stulba, ka nevari? Ko man darīt?"

Sievietei atbild psiholoģe Laila Kalniņa:

"Izklausās, ka šajā situācija iesaistījušies vairāki cilvēki, tomēr pats svarīgākais būtu tas, kāda ir Jūsu un vīra vienošanās. Jā, vecvecākiem var būt savs viedoklis, tomēr ģimenes modeli – kurš un cik ilgi strādā, kādā veidā tiek pieskatīti bērni, kā organizējas sadzīve, utt., tikai un vienīgi nosaka paši vecāki, tātad Jūs ar vīru. Ģimeņu modeļi patiešām var būt dažādi – strādā tikai vīrs, strādā sieva vai abi un bērnus palīdz pieskatīt auklīte vai vecvecāki.

Līdz ar bērna piedzimšanu sievietes dzīvē parasti dominējošā ir mātes loma, bet visas pārējās – sieva, darbiniece, meita, draudzene, u.c. nekur nepazūd, ļoti labi, ja tās ir iespējams samērot.

Diemžēl reizēm ģimenes modelis, domājot sadzīves plānošanu, veidojas balstoties uz stereotipiem – sievietei ir jāauklē bērni un vīram jāstrādā. Īpaši jau mūsdienās, nav tāda viena pareizā varianta, bet pareizi katrā atsevišķā ģimenē ir tā, kā ir ģimenei pieņemami, kāda ir reālā situācija un iespējas sakārtot savu dzīvi. Tomēr svarīgi atcerēties, ka līdz aptuveni 1,5 gadu vecumam bērnam ļoti nepieciešama ir vismaz viena vecāka tieša klātbūtne, lai bērns veidotu drošu piesaisti, kas, savukārt, ir pamatā vēlākai veiksmīgai sociālajai un emocionālajai attīstībai.

Domājot par to, ka vēlieties arī strādāt, tas ir tikai apsveicami, ka apzinieties arī šo savu vajadzību daļu. Līdz ar bērna piedzimšanu sievietes dzīvē parasti dominējošā ir mātes loma, bet visas pārējās – sieva, darbiniece, meita, draudzene, u.c. nekur nepazūd, ļoti labi, ja tās ir iespējams samērot. Piemēram, tikšanās ar draudzenēm būs īsākas, varbūt nevarēs strādāt pilnu darba slodzi, tomēr nevajadzētu būt tā, ka kāda no lomām, līdz ar tās vajadzībām, tiek izsvītrota no dzīves vispār.

Lai sakārtotu šo situāciju un galu galā, justos labi, svarīgākā būtu saruna ar vīru – kā plānosiet savu dzīvi. Un tikai pēc savstarpējas vienošanās, variet savu viedokli darīt zināmu vecvecākiem, izvirzot arī savas prasības un samērojot tās ar vecvecāku iespējām. Šajā situācijā nebūtu lietderīgi kaut ko teikt bērniem, „pārmācīt” viņus, jo bērni tikai atspoguļo paplašinātās ģimenes (vecāki, vecvecāki) raksta samezglojumus, līdz ar to, tikai pieaugušie ir šo mezglu vaļā sējēji, nevis bērni.

Ja tomēr Jūsu un vīra savstarpējie uzskati ir pārāk pretēji, ir grūti vienoties, atrast kādu kopsaucēju, domājot par savu un bērnu emocionālo labsajūtu, būtu ieteicams meklēt palīdzību pie ģimenes psihoterapeita."

IZLASI ARĪ: Bērns pa vidu vecākiem un vecvecākiem