Bērnības atmiņas par skolas brīvlaiku un lieliskiem vecākiem

Zaļās ērkšķogas

Visi jau kalām lielos plānus, ko nu darīsim visu vasaru. Citi stāstīja, ka brauks ar vecākiem ceļojumos, citi stāstīja, ka brauks uz laukiem pie omītes. Citi neteica pa saviem plāniem pilnīgi neko, tā pat arī es, jo es nekad nezināju, ko man šī vasara sniegs un piedāvās. Pirmais vasaras rīts vienmēr ir vienreizējs, jo tu vari gulēt, cik ilgi vien vēlies, un apzinies, ka tu tā varēsi darīt turpmākos trīs mēnešus. Tikšanās ar draudzenēm, riteņu vilkšana ārā no šķūnīša, vasaras drēbju meklēšana, ar nepacietību trīs pērkonu gaidīšana, lai var sēdēt uz zemes un iet peldēties. Nesagaidot, kad nogatavosies ērkšķogas, ēdām tās jau zaļas. Vecāki mūs vienmēr par to rāja un teica: "Augoņi uzmetīsies, nevar ēst zaļas ērkšķogas!" Mēs visas kā viena vienmēr atbildējam: "Mēs esam imūnas pret to!" (Un patiesībā zaļas ērkšķogas beidzām ēst tikai, kad sākām iet vidusskolā!)

Aizejot mājās, vienmēr aukstās vakariņas likās kā mīļākais ēdiens pasaulē. Kaut tā bija parasta dārzeņu zupa.

Likumi, sacensības un gardākā zupa

Bet viss lielākie piedzīvojumi vasarā notika parkā, kurš bija pretī mājām. Tur vienmēr bija gara zāle, pilns ar puķēm, riteņu trase un daudzi koki, kuros vienmēr centāmies uzkāpt. Vasarās vienmēr tur ar riteņiem sabrauca bērni no tuvākajām mājam. Vecumu grupas bija viss dažādākas, bet atgrūsts netika neviens, jo vienmēr mazākos aizstāvēja kāds lielāks brālis vai māsa, jo bērnības likums ir un būs: "Savu mazāko māsu vai brāli vari sist tikai tu pats, citi aiztikt nedrīkst!" Tur tika spēlētas visdažādākās spēles, tika celti bruncīši un braukts trasē uz sacensībām. Ja citus bērnus jau pulksten 22:00 sauca istabā, tad es vienmēr varēju skriet pa āru, cik vien gribēju. Visbiežāk gāju mājas tikai tāpēc, ka palika auksti vai jutos ļoti nogurusi. Aizejot mājās, vienmēr aukstās vakariņas likās kā mīļākais ēdiens pasaulē. Kaut tā bija parasta dārzeņu zupa.

Ļoti spilgti atceros kādu ļoti siltu, patīkamu vasaras vakaru. Kad es, mamma un tētis gājām uz dārzu sastādīt kāpostus. Mamma mani vienmēr paslavēja par labi izdarītu darbiņu, tāpēc es vienmēr centos visu izdarīt ātri un kvalitatīvi.

Darbs un saldējums

No rīta vienmēr jau ap 9:00 bijām piecēlušies, uztaisījuši savas tradicionālās brokastis – gurķus ar tomātiem un krējumu. Un, izskrienot ārā, vienmēr mazliet atsaldējām kājas dzestrajā, slapjajā zālē, kuru saule vēl nebija nožāvējusi. Tētis vienmēr teica: "Pagaidi, kad diena iesils, un tad skrien ārā!" Mana atbilde: "Nē, man jāiet pie Liānas, mēs vakar sarunājām!" Dienas ēdienkarte mums bija pa visam vienkārša – āboli, ērkšķogas, skābenes un viss, ko atradām dārzā, ja trāpījāmies mājās uz pusdienu laiku, tā jau bija vareni liela ēdienreize tai dienā. Kad dabūjām kādu naudiņu, vienmēr gājām uz tuvāko veikalu "Dāvis", kur pa 20 santīmiem varējām nopirkt divus saldējumus – krējuma un saldētas sulas. Vasaras reti kad tika pirkts kas cits bez saldējumiem. Naudiņu bieži nopelnījām kādos mazos darbiņos, piemēram, krāmējot malku vai ravējot dārzu. Tā kā maniem vecākiem bija vareni liels dārzs un saimniecība, tad darba nekad nepietrūka. Ļoti spilgti atceros kādu ļoti siltu, patīkamu vasaras vakaru. Kad es, mamma un tētis gājām uz dārzu sastādīt kāpostus. Mamma mani vienmēr paslavēja par labi izdarītu darbiņu, tāpēc es vienmēr centos visu izdarīt ātri un kvalitatīvi. Strādāt kopā ar vecākiem man patika, jo mēs visi bijām kopā, vienmēr bija interesantas sarunas un viss patīkamākās bija darba beigas, kad tika taisītas pusdienas un iets pakaļ saldējumam.

Kurinājām ugunskurus un cepām tajos kartupeļus, grauzdējām maizi vai kādu desu.

Pikniks

Bieži braucu ar draudzenēm piknikos. Paņēmām gurķus, tomātus, maizi un, ja kādam bija mājās desa, tad tas bija baigais veiksminieks. Piknikot braucām pie mums zināmās sēnītes. Tā bija vieta, kur, kad vēl gājām bērnudārzā, kur ar grupiņu bieži gājām. Toreiz, ar riteni braucot no mājām, tas likās ļoti tāls brauciens.  Kurinājām ugunskurus un cepām tajos kartupeļus, grauzdējām maizi vai kādu desu. Bet visu gribot ātri, kartupeļus iemetām, kad bija liesma un ugunskurs bija knapi sācis tikai degt. Tāpēc es tiešām nekad neatceros, kad būtu ēdusi kādu ceptu kartupeli. Vasarā kā likums bija nodauzīti ceļi, asiņaini elkoņi un sakasītas pumpas uz kājām, jo vakaram pienākot neviens jau neies meklēt bikses ko uzvilkt, lai nekostu odi. Ja trāpījās kur nokrist, tad vienmēr nomazgājām pušumu, uzlikām ceļmallapu un apsējām ar garāku zāles stiebru.

Man draugs reiz jautāja: „Ko tev mamma uzdāvināja dzimšanas dienā?” Es atbildēju: „Ko ļoti svarīgu, lielu un neaizmirstamu...”

Omīte

Aukstajā laikā mans spēļu laukums vienmēr bija silta, mājīga istaba, kurā dzīvoja mana ome. Es vienmēr varēju tur taisīt kādas vien barikādes vēlos. Vienu dienu man istaba bija kafejnīca, otru skola un citā jau liela TV šova skatuve. Un mana ome bija mana kliente, skolniece vai aktrise. Kad paliku pie omes gulēt, man atļāva gulēt uz sastumjamajiem krēsliem. Man kā mazam bērnam tas likās tik aizraujoši un interesanti. Protams, no rīta bieži gan attapos uz grīdas, jo krēsli bija uz ritenīšiem, un es izstiepjoties biju daudz garāka nekā krēsli.

Līgo! Un spīdošās acis

Protams, kā tad bez lielākajiem svētkiem vasarā, kas tika gaidīti ar tādu nepacietību – Jāņi un Līgo. Gājām uz parku lasīt margrietiņas un dīrāt ozolus, lai dabūtu kādu smuku zaru, ar ko izpušķot sētu. Vienmēr sēta bija pilna ar cilvēkiem. Kūrās lielais ugunskurs, un sēdējām tāda kā lielā teltī pie gara, gara galda. Netālu no mums bija lielas puķes, kuras es vienmēr mēdzu apsvilināt ugunskurā, uzdurot uz iesma. Kā tām noteikti riebās tie svētki. Vasarā mēs reti bet tomēr braucām uz kādu ezeru peldēties. Nezinu ne nosaukumu, ne īsti vietu. Bet labi atceros, kad braucām, es nekad nevarēju sagaidīt, kad nonāksim līdz galam – ceļš likās garš un ilgs. Tā bija kāda ļoti klusa vieta, ūdens nebija dziļš un vienmēr bija silts. Ja parādītu tās vietas bildi – noteikti atpazītu! Atnākot mājās, vienmēr mamma sūtīja mazgāties. Tētis tik noteica: "Noputējusi tā, ka tikai acis spīd!" Pēc garās piedzīvojumu dienas mazgāšanās bija nepatīkams process, jo vienīgais, ko gribējās bija ielīst zem segas un skatīties televizoru.

…

Man draugs reiz jautāja: „Ko tev mamma uzdāvināja dzimšanas dienā?” Es atbildēju: „Ko ļoti svarīgu, lielu un neaizmirstamu...” Draugam radās lielāka ziņkāre un jautāja vēlreiz: „Nu pasaki, kas ir tā lielā un burvīgā dāvana?” Un es atbildēju: „Dzīvība, mans draugs.”