Tēti, vai varu nopirkt stundu tava laika?
Jau pāris nedēļas internetā ceļo skaudrais stāsts par tēti, kuram nekad nepietiek laika savam dēlam, jo visu laiku jāstrādā. Tā kā nespēju atrast pirmavotu, atļaujos pārpublicēt bez atsauces. Ceru, ka autors neiebildīs, jo galvenā stāsta iecere — likt aizdomāties.
Vīrietis atnāca piekusis mājās no darba.
Viņa piecgadīgais dēlēns jau stāvēja pie durvīm un viņu sagaidīja
ar jautājumu – Tēti, drīkstu tev ko jautāt?
Tad kad tu esi darbā un strādā, cik tu saņem naudiņu pa vienu
stundu?
— Tā nav tava daļa. Kāpēc tu tik stulbas lietas man jautā?
— Es vienkārši gribētu zināt cik tu saņem vienas stundas laikā.
Lūdzu, tēti! Lūdzās mazais puika.
— Nu, ja tev ļoti vajag zināt, es saņemu 10 latus stundā.
— Oh... nopūtās mazais puika un nokāra galviņu. Tad viņš paskatījās
uz tēti un teica: Vai es varētu no tevis aizņemties 5 latus?
— Vai tas bija vienīgais iemesls, kapēc tu jautāji, cik es pelnu?
Lai atkal varētu sev kaut kādu nevajadzīgu spēļmantiņu nopirkt? Ej
uz savu istabu un, lūdzu, pārdomā vai tas nav ļoti egoistiski no
tavas puses man kaut ko tādu jautāt. Es strādāju katru dienu ļoti
ilgi un smagi un man nav laika tādām stulbām bērnu spēlītēm.
Puika gāja klusi uz savu istabu un aizvēra lēnām savas istabas
durvis. Vīrietis apsēdās pie televizora un vēl arvien dusmojās par
dēla egoistisko attieksmi.Pēc stundas viņš nomierinājās uzgāja
augšā uz dēlēna istabu un iegāja tajā.
— Vai tu jau guli? – Viņš jautāja.
— Nē, tēti, esmu vēl augšā.
— Es atvainojos, teica tētiis. Man bija gara un smaga diena un es
pārāk netaisnīgi reaģēju uz tavu jautājumu. Te būs tavi 5
lati, ko tu man lūdzi.
Dēlēns nolēca no gultas un priecīgs sauca: — Paldies, tēti!
Tad viņš no gultas apakšas izvilka vecu kartona kasti kurā bija
pāris santīmu. Kad tētis redzēja, ka dēlam jau ir kāda naudiņa,
viņš atkal sāka palikt dusmīgs.
— Kāpēc tu man lūdzi naudu, ja tev pašam ir pietiekoši?
— Tāpēc, ka man nebija pietiekami daudz. Bet tagad man ir! Tēti,
man tagad ir tieši 10 lati! Vai es varētu nopirkt stundu tava
laika?
Autors nezināms, ievietoja Sindija Meluškāne