Padomi maijvaboļu kāpuru un citu kaitēkļu apkarošanai

„Mūsu lielajās, sarkanajās, garšīgajās zemenēs šogad ir iemetušies maijvaboļu baltie kāpuri. Esam izmēģinājuši visu ko, bet nekas nelīdz — katru dienu ejam uz dārzu un stādus ar visām zemenēm metam prom, jo saknes ir nograuztas, un palicis tikai kāts. Visi saka, ka nekas nelīdzēs, ja nu vienīgi pārstādīsim tās citā zemē, bet varbūt kaut kas tomēr var līdzēt...” portālam raksta kāda mamma.

Maijvaboļu kāpurus augsnē var iznīcināt tikai mehāniski — ar augsnes apstrādes rīkiem — šķīvjiem, frēzi u.c. Ja maijvaboļu kāpuru augsnē ir daudz, lauku vēlams atstāt melnā papuvē, kuru regulāri visu vasaru apstrādā — reizi divās trijās nedēļās. Savukārt nelielās platībās zemenes stāds, kuram sāk vīst lapas, ir jāizrok un jāsalasa uz tā saknēm esošie kāpuri. Turklāt vieglākai kāpuru atrašanai var tos pievilināt, septiņu un desmit centimetru dziļā vadziņā ieliekot kartupeļu šķēlītes un pēc pāris dienām vadziņu atraušot, savākt tur barojošos maijvaboles kāpurus. Tomēr lai kāpuru nebūtu, cīņa jāsāk jau agrāk pavasarī, mēģinot ierobežot maijvaboļu daudzumu. Kad parādās maijvaboles, tās jānokrata no zariem uz kuriem tās barojas un jāsavāc. Maijvaboles vakaros var savākt ar ultravioletās gaismas ķeramslazdiem. Ozolus, kuros intensīvi barojas vaboles, var apsmidzināt ar speciālu insekticīdu.
 

Ja maijvaboļu kāpuru augsnē ir daudz, lauku vēlams atstāt melnā papuvē, kuru regulāri visu vasaru apstrādā — reizi divās trijās nedēļās.

Padomi citu kaitēkļu apkarošanai:

   * Kaut novecojis, tomēr joprojām vērā ņemams paņēmiens augļu koku kai­tēkļu — ābeļu ziedu smecernieka un ābolu tinēja jeb tā sauktā ābolu tārpa — apkarošanas paņēmiens ir ap stumbriem apliekamas 10-15 cm platas kaitēkļu ķeramās jostas, kas pagatavotas no viļņaina kartona, salmu, siena vai niedru grīstēm, kuras vēl papildus pārklāj ar plēvi un cieši notin ar auklu.

   * Kaimiņaugus var kombinēt tā, lai tie pēc iespējas mazinātu, nevis vairotu cits cita kaitēkļus. Piemēram, skābie ķirši, kas iestādīti pamīšus ar plūmēm, mazāk cieš no lapbires. Lai ābeļu dārzā nesavairotos pīlādžu tīklkode, tuvumā nevajag stādīt pīlādžus. Bioloģiskajos dārzos arī plūmes un pīlādži nav labi kaimiņi (izplatās lapu rūsas), turpretī pīlādži ar ķiršiem sader kopā ļoti labi.

   * Uz lazdām vairojas daudz derīgo kukaiņu, zirnekļu un plēsējērču, kas apēd daļu augļu kokiem kaitīgo kukaiņu vai arī iedēj savas oliņas. Lai piesaistītu dārzam mārītes, zeltactiņas, skrejvaboles un citus derīgos kukaiņus, atstāj tiem patvēruma vietas — nenopļautu pļavas strēli, zaru kaudzīti, vējlauzēja stādījumus. Arī putni palīdz atbrīvoties no dārza kaitēkļiem.

   * Tārpainās plūmes un ābolus ražā var samazināt, regulāri savācot un iznīcinot bojātos augļus.

   * Plūmju zāģlapseņu (arī parasto lapseņu) izķeršanai labi noder rūgstoša sula, ievārījums vai alus — trauku ar šādu šķidrumu dārzā izvieto ziedēšanas laikā. Kad tas piepildījies ar noslīkušajiem kukaiņiem, šķidrumu atjauno.

   * Labi palīgi pret laputīm dārzā ir mārītes. Ja ziedēšanas laikā (īpaši skābajiem ķiršiem un plūmēm) redzami paplaukuši un brūnēt sākuši ziedi, tos izgriež kopā ar gabaliņu no zara un sadedzina, tā mazinot parastās un rūgtās puves izplatību. Ābelēm, bumbierēm, vilkābelēm tas var norādīt arī uz ko bīstamāku, tāpēc, ja plaukstošie ziedi un zaru galiņi kļūst brūni, bet vēlāk melni un izliecas, labāk tos parādīt augu aizsardzības dienesta reģionālajam speciālistam.

   * Kaitēkļu ierobežošanai eksistē arī vairāki bioloģiskie augu aizsardzības līdzekļi — trihogrammas, bacilons u.tml. Tie ir labi, bet jāseko līdzi pareizajai gaisa temperatūrai, jāzina arī, vai attiecīgie kaitēkļi dārzā jau ir sarosījušies. Šie līdzekļi vairāk piemēroti profesionāliem dārzkopjiem, un arī tad simtprocentīgas garantijas nav.

   * Ģimenes dārzos nevajadzētu izmantot arī feromonu ķeramās lamatas, kas šad tad parādās arī mazumtirdzniecībā. Nenoliedzami, šīs lamatas pievilinās kaitēkļus, bet tas nenozīmē, ka izdosies tos visus iznīcināt. Var sanākt vēl sliktāk — kaitēkļi salidos uz jūsu dārziņu no tālas apkārtnes. Šādas lamatas paredzētas profesionāļiem, lai zinātu, kad kaitēkļi sāk parādīties, un lai varētu izlemt — miglot vai vēl pagaidīt.

   * Ne viens vien dārzkopis uzskata, ka drošāk apkarot kaitēkļus ar indīgo augu izvilkumiem, jo tajos nav ķīmijas. Tomātu pazarītes, biškrēsliņi, strutenes, protams, satur indīgas vielas, kas nogalina kaitēkļus, taču nesaudzē arī citu, varbūt dārzam ļoti vajadzīgu dzīvo radību. Un kurš gan bez analīzēm var zināt indīgo vielu daudzumu un sajaukumu šādos preparātos?

   * Lai kā gribētos dzīvot videi draudzīgi, reizēm bez indēm ar kaitēkļiem galā netikt. Tad tomēr daudz drošāk dozējami un videi paredzamāki ir sintētiskie insekticīdi. Protams, ir arī otra izvēle — palikt bez ražas.