Stāsta morāle: vientuļās māmiņas ir viegli aptīt ap pirkstu

Ļoti pievērsu uzmanību tam, ka vīrietis labi izturējās pret dēlu, kurš nebija viņa, tas man bija ļoti svarīgi. It kā manīju, ka cilvēks jau sāk mānīties, bet tie likās sīkumi, ticēju visam, ko man stāsta. Gribējās tomēr prom no Krustvecākiem un beidzot sākt savu dzīvi — veidot ģimeni. Ne jau tāpēc, ka man pie Krustvecākiem nepatiktu, bet tāpēc, ka esmu tāds cilvēks, kuram nepatīk dzīvot citiem uz kakla, ja zinu, ka pati varu daudz ko darīt lietas labā. Tā arī darīju, kopā ar viņu noīrējām 1 istabas dzīvoklīti. Tajā pašā laikā man zvanīja viņa bijusī draudzene un stāstīja, kāds viņš ir neģēlis, bet pirms tam viņš man bija stāstījis, kāda ir bijusi viņa. Šī sieviete teica, ka viņš esot sitis viņas dēlu un viņu, bet es tam visam neticēju, jo mums nekas tāds nebija.

"Mēs varam darīt TO bez prezervatīva, jo esmu neauglīgs." Es tam noticēju, kaut gan māca šaubas, bet pārāk uzticējos un neprasīju pieradījumus, jo domāju, ka par tādām lietām cilvēki nejoko.
Pagāja 3 mēneši, kopš bijām pazīstami, viss gāja labi, bet pēkšņi — paliku stāvoklī! Sākās strīdi, jo viņš centās man ieskaidrot, ka viņš tomēr ir neauglīgs un ka tas nav viņa bērns, bet es ļoti labi zināju, ka neesmu gājusi pa kreisi, pat domas tādas nebija. Viņš aizmuka prom. Es, lai Dievs man piedod, ļoti gribēju taisīt abortu, bet man tādas naudas nebija, lai to īstenotu. Jautāju viņam, viņš tik teica tukšus solījumus, bet tā arī aborts netika izdarīts. Tad pēkšņi viņš atkal atnāca atpakaļ, izlūdza piedošanu, atzinās, ka tomēr ir auglīgs un ka nesaprotot, kāpēc tā ir melojis, es viņu pieņēmu, jo zināju, ka viņš tomēr ir bērna tēvs, un nevēlējos atstāt arī otru bērnu bez tēta. Mans dēls arī pie viņa jau bija pieradis.

"Mēs varam darīt TO bez prezervatīva, jo esmu neauglīgs." Es tam noticēju, kaut gan māca šaubas, bet pārāk uzticējos un neprasīju pieradījumus.

Opā! Esmu stāvoklī

Biju stāvoklī apmēram 3 mēnesī, kad viņš aizveda mani uz Dobeli iepazīstināt ar viņa mammu, māsu un pārējiem radiem. Pēkšņi viņa māsa mani pasauca uz virtuvi brīdī, kad viņš kaut kur bija aizbraucis. Viņa sāka stāstīt, kāds patiesībā ir viņas brālis: "Tu esi jauka meitene, es gribētu, lai tu kaut ko zini." Es ar interesi klausījos. "Viņš ir sēdējis cietumā, par slepkavību." Mani pārņēma šoks, jo viņš man par to nebija stāstījis. Izrādās — esot nosēdējis 6,5 gadus. Esot parādā naudu māsai, ir zadzis, aizrāvies ar azartspēlēm. Es pie sevis domāju: „Kā es kaut ko tādu varēju palaist garam, viss ko viņš man stāstīja, bija tukši meli. Viņš pat nestrādāja. Bet tajā brīdī apzinājos arī to, ka jau ir par vēlu, jo tomēr esmu stāvoklī, varbūt tomēr cilvēku var izmainīt?! Devāmies uz Rīgu. Uz autoostu bija jāiet 30 minūtes, visu ceļu runājam, es jautāju, raudāju. Apsēdāmies, viņš visu it kā izstāstīja, es atkal noticēju, ka nu viss būs kartībā, jo katram kādreiz paslīd kāja, un galvenais, ka to apzinās, un visas kārtis bija atklātas — nekādu noslēpumu. Atkal viss it kā bija labi.

Pagāja 3 mēneši, kopš bijām pazīstami, viss gāja labi, bet pēkšņi — paliku stāvoklī! Sākās strīdi, jo viņš centās man ieskaidrot, ka viņš tomēr ir neauglīgs un ka tas nav viņa bērns, bet es ļoti labi zināju, ka neesmu gājusi pa kreisi, pat domas tādas nebija.

Viņš mani sāk sist

Biju stāvoklī jau 7 mēnesī, kad kaut kāda sīkuma dēļ viņš atkal sāka melot, varbūt arī pirms tam, bet es nemanīju. Bet kā es viņu nostādīju fakta priekšā, ka zinu  par viņa meliem – ar konkrētiem pieradījumiem, pēkšņi viņš man bruka virsū, ka es kaut ko esot izdarījusi, es melojot — vienkārši strauji pārmētas uz citu tēmu, lai nevajadzētu runāt par viņa meliem. Tas beidzās ar to, ka viņš pacēla roku. Mēs bļaustījāmies, viņš man iesita pa vēderu, gribēju zvanīt policijai, bet viņš izrāva telefonu no rokām, nogrūda pie dīvāna, es raudāju jau histērijā, bet viņš pēkšņi lika mani mierā. Es nomierinājos un sapratu, ka tā tas nepaliks. Ārā bija vēss, lai arī biju plānā tunikā un pusbiksēs, paņēmu miskasti, lai iznestu ārā, un meklēju kādu, no kā var palūgt piezvanīt. Atradu, piezvanīju, atbrauca policisti un sastādīja protokolu, bet pieradījumu nekādu nebija, jo konkrētu miesas bojājumu nebija. Mēs nebijām precējušies, dzīvokļa līgums bija uz mana vārda, bet tā kā viņam mājās stāvēja 2 maikas un zeķu pāris, policija teica, ka viņi nav tiesīgi viņu izdzīt laukā, jo drēbju dēļ skaitījās, ka viņš tur dzīvoja, Policisti vienīgi palūdza aiziet un tikai nākamajā rītā atgriezties, kad abi būsim mierīgi. Es zvanīju draudzenei, lai viņa mani morāli atbalsta grūtajā brīdī, jo biju sagrauta. Runājot par dēlu, viņš redzēja pusi, protams, bļāva un juta, ka kaut kas nav tā. Bet viņš ar viltu tika iekšā — ar kaimiņa palīdzību, kuram es, muļķe, atvēru durvis, jo viņš caur durvīm nevēlējās runāt, jautāja, kas bija noticis. Bet beigās viss norima, kādu laiku nerunājām, bet tomēr ilgu laiku viņam to nepiedevu.

Tomēr kāzas
Un, lai cik muļķīgi tas neizklausītos, piedevu, nolēmām apprecēties lai arī biju jau 8 mēnesī. Par kāzām maksāju es. Svinības bija loti pieticīgas, turklāt Krustvecāki arī palīdzēja organizēt, jo lielā mērā viņi bija iniciatori tam, ka nedrīkstot bērns dzimt ārlaulībā un ir jāpieņem sakraments. Piedzima meitiņa. Es biju strādājusi, tāpēc automātiski aizgāju nu jau otrajā dekrētā pēc kārtas. Kā jau zināms, tad atnāk lielas naudiņas. Biju noguldījusi 400 Ls bankā uz procentiem, domājot par nākotni, vai, ja gadījumā pienāk sliktāki laiki, rezerves variantam. Vienā jaukā dienā iegāju internetbankā, skatos noguldītās naudas nav, viņš sēdēja blakus un tēloja muļķi, centās ko izdomāt, bet zinu, ja pie mums kāds nāca, tad neviens nerakājās pa papīriem. Pēc vairākām stundām viņš atzinās, ka viņš esot izņēmis no konta naudu. Tā arī nesapratu, kur nauda tika ieguldīta, bet stāstīja, ka esot pircis biļetes meitenēm uz Īriju. Jāpiebilst, viņš nodarbojās, kā es to saucu, ar latviešu meiteņu pārdošanu jeb sutenerismu. Visu laiku domāju, kā meitenes uz ko tādu parakstās — uz it kā fiktīvām laulībām. Lūdzu viņam to pārtraukt. Jā, jā, bet tāpat, man nezinot, to darīja.

"Viņš ir sēdējis cietumā, par slepkavību." Mani pārņēma šoks, jo viņš man par to nebija stāstījis. Izrādās — esot nosēdējis 6,5 gadus.

Meli un kontrole
Es lūdzos, lai viņš beidzot atrod darbu. Atrada, kādu laiku strādāja. Pēkšņi atnāca mājās bez gredzena, jautāju kur ir, teica, ka darbā atstājis, nākamajā dienā jautāju, teica, ka darbā kāds nozadzis. Vārdu sakot, atkal noticēju. Strīdu bija ļoti daudz, jo es pārsvarā sēdēju mājās, tiku kontrolēta uz katra soļa, nevarēju normāli pa telefonu ar mammu pat parunāt bez viņa klātbūtnes.
Kādu dienu, mazgājot viņa bikses, kā parasti pārbaudīju kabatas, lai nav kas palicis. Tur bija čeks — viesnīcas numurs 2 personām, centās iestāstīt, ka tas nav viņa. Es neticēju, jo bieži pazuda nauda no konta, ko piešķīra sociālais dienests, jo mums bija trūcīgo statuss. Man viņš sāka palikt pretīgs, jo uz katra soļa meloja, pat par sīkumiem. Runājām par to daudz, bet tas neko nelīdzēja. Es vairāk vienkārši viņā neklausījos, neņēmu vērā, atsvešinājāmies, nevēlējos pat gulēt ar viņu, centos izvairīties no tā, bet viņš rīkojās tik cūciski, ka ar varu gribēja paņemt to, ko viņš vēlas — seksu. Es neļāvu, sākās cīniņš, man trūka spēka, likās, ka vienā brīdī salūzīšu. Tā arī notika, tikai salūzu garīgi, man sākās histērija, nevarēju paelpot, bija ļoti grūti, paldies Dievam viņš apstājās.

Mēģinu doties prom

Pēc tās reizes skatījos sludinājumus par dzīvokļiem, es gribēju tikai prom, pasaucu brāli, lai padzīvo pie mums, ja ne katru dienu, tad ik pa laikam. Viņam tas šausmīgi nepatika, bet es jutos drošāk. Atradu dzīvoklīti, visu nokārtoju, viņš neko nenojauta. Kamēr vīrietis bija darbā, ātri savācu visas mantas un devos prom. Sajutos brīvāka, jo jutos, kā suns pie ķēdes. Bet diemžēl, viņš mūs atrada. Savējie nodeva, domādami, ka tā būs labāk, bet neviens jau īsti nezināja, kas mūsu ģimenē notiek īstenībā, ārpus mājas mūsu problēmas nenesu, jo man bija kauns. Kauns atzīt, ka esmu kārtējo reizi kļūdījusies un pārsteigusies. Stāstīju vienīgi draudzenei, kurai uzticēju visu. Devos atpakaļ uz iepriekšējo dzīves vietu. To es izlēmu pati, jo mēs 2 nedēļas dzīvojām tukšā dzīvoklī, kur nebija pilnīgi nekā — atdeva mums gultu, nopirku elektrisko plītiņu, bet ar to jau bija par maz. Atgriezos, lai bērniem būtu labāki apstākļi. Viņi nebija pelnījuši mocīties līdz ar mani. Viņš piedāvāja turpināt mācības — iet 10 klasē, jo viņš vairs nestrādāja. Pieskatīšot mazos un neredzēsim viens otru katru dienu 24h diennakti. Es piekritu, viss atkal gāja labi. Pārvācamies dzīvot uz labāku un lētāku dzīvoklīti, bet tāpat apzinājos, ko varu sagaidīt no viņa.

Sākās pats ļaunākais — es varēju paciest daudz, bet ne to, ka dara pāri manam dēlam!

Viss pa vecam

Tad ATKAL sakas strīdi, greizsirdības scēnas. Katru reizi, kā kāds klasesbiedrs pajautāja, kādas stundas, vai kontroldarbi šodien, tā sekoja jautājums, vai pat drīzāk pārmetumi: "Tu ar viņu guli, kas jums tās par attiecībām?" Visu laiku pārmeta man, ka lieku auskarus, ka krāsaināk sagrebjos, vai uzkrāsoju skropstas, jo mājās tā nekad nedarīju. Strīdējāmies ļoti bieži, atkal un atkal, par nepatiesiem pārmetumiem uz manu pusi, par to, ka nedevu TO. Bieži vien no rītiem pamodos ar attaisītiem šortiem — es neko nejutu, bet kā, izradās, viņš vienkārši nekaunīgi pa nakti taisīja dzimumaktu, citreiz arī pamodos un biju ļoti dusmīga, kā tā var! Viņam sāka patikt visu darīt ar varu — piespiest tā, ka es neko nevarēju padarīt, un atlika tikai padoties un izspļaut caur asarām vārdus: "Ņem, tikai liec mani mierā!"  Man vairs negribējās nākt mājās, ilgāk pavadīju laiku skolā, vai pēc tās ar kādu klasesbiedreni, bet tai pašā laikā vilka mājās, jo zināju, ka tur ir mazie.

Pēdējais piliens

Sākās pats ļaunākais — es varēju paciest daudz, bet ne to, ka dara pāri manam dēlam! Dēls bija spēlējoties ieslēdzies vannas istabā, es viņam palūdzu, lai vienkārši atrauj vaļā durvis, jo mazais attaisīt nemācēja. Vīrietis atrāva durvis, tad paķēra viņu aiz rokas un agresīvi sāka sist. Ne pa dibenu, bet virs — sanāk, ka pa muguras lejas daļu, to redzēdama, rīkojos, cik ātri vien iespējams, nemaz nedomāju par to, kādas sekas būs, bruku viņam virsū, jo es vienmēr esmu teikusi un teikšu — es par saviem bērniem esmu ar nagiem un ragiem! Un es pat vēl joprojām nemaz negribu domāt, kas bija tad, kad manis nebija mājās. Bet agresija pret dēlu viņam bija, viņš laikam nesaprata, ka tas ir bērns, kuram ir savi niķi, ka ar sišanu viņš nepaliks labāks. Savukārt tad, kad es biju mājās, viņš devās prom, lai spēlētu azartspēles.
 

Gribu nedaudz atpūsties no tā visa!

Esmu sabiedrisks cilvēks, man vienmēr ir paticis iepazīties ar jauniem cilvēkiem. Kādu dienu biju par 30 minūtēm aizkavējusies pie draudzenes, viņš mani laukā sagaidīja. Āra lija lietus, es tikai vēlējos iet mājās. Sākām runāties, es tikai pateicu, ka rīt došos ar bērniem ciemos. Nepabeigdama teikumu, dabūju pa seju. Pirmo reizi es devu atpakaļ, tad sekoja kārtīgs sitiens pa vēderu. Es saliecos pie sienas, kaimiņš bija izliecies pa logu un jautāja, vai viss kartībā. Vīrietis teica — jā, bet es bļāvu, lai sauc policiju. Bet tad viņš ātri mani ievilka mājās. Jā, man patika iet atpūsties vismaz 1-2 reizes mēnesī aiziet uz klubu ar draugiem, bet ne ar viņu, jo vēlējos atpūsties no visa, lai arī nākamajā dienā sāpēja kājās no dejošanas, es jutos atpūtusies, jo biju cilvēkos, nevis 4 sienās kritusi depresijā. Par to arī strīdējāmies. Reiz viņš mani izmētāja pa istabu, izrāva somu, to saplēšot, jo gāju ātrāk uz skolu, bet patiesībā pie advokātes — biju paņēmusi laulības apliecību un bērnu dzimšanas apliecības, lai iesniegtu prasību par šķiršanos un alimentiem, es to vairāk nevarēju izturēt. Advokāte teica, kad dabūšu papīru, ka šķiramies, varēšu vienkārši mest viņu ārā un viss. Tiku atspārdīta, mani izglāba brālis, kurš ar manu klasesbiedreni sēdēja virtuvē. Aizgāju uz policiju pēc šī gadījuma, bet atkal tikai protokols un viss, par zilumiem uz kājām pat neiedomājos, tāpēc atkal bez konkrētiem pierādījumiem. Es tā varētu turpināt un turpināt.

Viņš visu nakti pavadīja kāpņu telpā un no rīta jau zvanījās. Es vienkārši ignorēju. Bet domāju arī par to, ka man ir bail. Bail iziet no mājas, jo sazina kas viņam var ienākt galvā.

Kārtējais pārsteigums

Vienā jaukā dienā man zvanīja dzīvokļa saimnieks un teica, ka vajagot 50 Ls tūlīt un tagad, es biju skolā, viņš esot paņēmis dzīvokļa atslēgas un izrādās, ka par dzīvokli, kurā jau dzīvojām 3 mēnešus, nemaz nebija samaksāta pirmā iemaksa + 3 mēneši par dzīvošanu. Es sameklēju, no kā aizņemties un samaksāju. Saimnieks atdeva atslēgas. Bet tas man bija pēdējais piliens, jo reāli gandrīz paliku bez jumta virs galvas. Es vienkārši savācu viņa mantas lielajā somā un izsviedu pa logu. Paziņa palīdzēja viņu dabūt laukā. Skandāls bija – solīja logus izdauzīt, es izsaucu policiju. Kad tā klauvēja pie durvīm, teicu, ja vīrs nāks iekšā, es nevēršu vaļā. Teica, ja nevēlēšos, nelaidīs. Pārbaudīja papīrus, iedevu arī to par šķiršanos. Vīrs bija šokā, jo neticēja, ka tomēr esmu iesniegusi šķiršanos. Viņš lūdzās, lai es ar viņu parunāju 5 minūtes. To es ļoti bieži dzirdēju arī iepriekš un zināju, ka neko jaunu viņš nepateiks. Es teicu nē vienreiz, otrreiz. Un tad policists: "Nedzirdēji, sieviete teica NĒ!" Uzrakstīja kārtējo protokolu, un es aizvēru durvis ciet. Cik nopratu, viņu aizturēja uz 3 stundām, jo pēc tam viņš atkal atgriezās, atkal dauzījās pa logu, mazos pamodināja, bija vismaz 2 naktī. Atkal izsaucu policiju. Policija atbrauca, bet es viņus iekšā nelaidu, jo redziet beztiesīgi esmu izmetusi vīru, no kura šķiros, ārā no mājas, un viņi aizbrauca. Man nācās ar viņu runāt pa logu, lai saprot, ka bērni guļ un ka nevajag skandalēt. Skaidroju viņam, ka mūsu kopdzīvei ir beigas, un es tā nevēlos dzīvot, lai arī ir kopīgs bērns, viņam tas viss nav jāredz un jāpārcieš. Viņš vienkārši visu laida gar ausim. Beidzot pierunāju, lai liek mierā, ka ir jāizguļas. Viņš visu nakti pavadīja kāpņu telpā un no rīta jau zvanījās. Es vienkārši ignorēju. Bet domāju arī par to, ka man ir bail. Bail iziet no mājas, jo sazina kas viņam var ienākt galvā. Pāris dienas bija miers no viņa, bija vienīgi patstāvīgie zvani.

Atkal stāvoklī un jauna draudzene

Pēc kāda laika sapratu, ka atkal esmu stāvoklī, pat nesapratu no kā, ja neesmu gulējusi ar viņu. Izrādās, no tām reizēm, kad pa nakti, kad gulēju, mani izmantoja... Devos taisīt abortu. Jā, viņš palīdzēja to nokārtot. Un labi vien bija, ka tā izlēmu, jo izrādījās, ka auglis ir bojāts, un bērniņš tāpat nedzimtu — pie vainas tas sitiens pa vēderu.
Tad viņš devās uz ārzemēm, 3 mēnešus bija prom. Uz pirmo tiesu neieradās. Kad ieradās Latvijā, sāka mani terorizēt, ķert uz ielas, sagaidīt no transporta izkāpjam, kad braucu uz mājam no "Dardedze" centra, kur piedalījos "Bērnu emocionālās audzināšanas" grupā, raut meitu ārā no ratiem un doties, kur deguns rāda, tā, ka jāskrien pakaļ. Pat māmiņas vienreiz palīdzēja atņemt bērnu un atdot man atpakaļ. Es centos mazāk iet ārā, lai tikai netiktu viņu. Tad atkal viss pieklusa. Izrādījās, viņš ir iepazinies ar kādu sievieti un veido attiecības. Bet, kā izrādījās, atkal visas balstījās uz meliem. Šodien pie manis ieradās viņa, tā teikt, otrā puse, kopā ar viņu. Šī sieviete vēlējas ar mani aprunāties:
"Vai meita ir mājās?"
"Jā," es nesapratnē atbildēju.
"Vai viņai viss kartībā?" Pa to laiku vīrs aizmugurē kratīja galvu "ne" un rādīja "pēdiņas".
"Jā, viss kartībā, kaut kam bija jābūt?"
"Paldies dievam, man prieks, ka viss kartībā, es ļoti uztraucos, patiešām. Es izbraukāju gandrīz visas slimnīcas, jo viņš man teica, ka meita ir sadurta!" (meitiņai 1,4g)

"Neskati viru no cepures", pārāk ātri un steidzīgi piekritu kopdzīvei un visam pārējam, nebiju piesardzīga un teikšu, kā ir — muļķe.

Es vienkārši paliku mēma, biju šokā, kā vispār kaut kas tāds var cilvēkam ienākt prātā un kā kaut ko tādu vispār var pateikt? Iekšā es viņus nelaidu, jo zināju, ka viņš arī nāks. Uzrakstīju viņas draudzenei savu telefona numuru, lai viņa nodod, un vīrs neuzzina, ka runāsim. Viņa vēlāk piezvanīja, man uzreiz radās jautājumi, kāpēc tādi meli? Viņa teica, ka vīrs pat 4 reizes esot raudājis. Viņš esot melojis, jo viņiem kopā vajadzēja šodien braukt uz ārzemēm, bet viņš izvēlējas nevis pateikt, ka nevēlas braukt,  bet izdomāt šādus melus. Kur cilvēkam var būt tāda aktiermāksla, fantāzija. Es vienkārši esmu dusmīga. Norunājām diezgan ilgi un atklājās daudzas patiesības. Galvenokārt, apziņa, ka šis cilvēks nekad nemainīsies, viņš tik ļoti dzīvo savā pasaulē, kas visa ir piesātināta ar meliem. Es viņu nekad nesapratīšu, kāpēc nav vienkāršāk pateikt, kā ir?! Kāpēc ir jāmelo, vai ir bail, ka nosodīs? Vai viņš neaizdomājas par sekām, ja samelo, kur nu vēl šādi, cilvēks dusmosies dubultā?!

Stāsta beigas

Žēl, ka tikai mammas naivuma dēļ dēliņam tas bija jāpārcieš, jāredz un jādzird. Pat devāmies arī pie psihoterapeita, jo dēls palika nelīdzsvarots, likās, ka attīstība pēc katra gadījuma tiek paiets solis atpakaļ. Meitiņa bija pārāk maza, kad vēl ar vīru dzīvojām kopā.

Mana stāsta morāle ir vienkārša — vientuļās māmiņas ir viegli aptīt ap pirkstu, tikai atšķirība tāda, ka vienas ātrāk saprot un izdara pareizo izvēli, bet citas, kā es, kas vēlas izmainīt cilvēku, ne. "Neskati viru no cepures", pārāk ātri un steidzīgi piekritu kopdzīvei un visam pārējam, nebiju piesardzīga un teikšu, kā ir — muļķe. No šādas pieredzes esmu guvusi mācību. Šobrīd dzīvoju viena ar mazajiem, pavisam miera nav, bet ir daudz labāk, vēl tikai 1 solis līdz galam — šķiršanās, kura diemžēl nav atkarīga tikai no manis.