Bizness un ģimenes pieaugums krīzes laikā
Lielas idejas un gaiši sapņi. Un stingra apņēmība, lai to visu un vēl vairāk pārvērstu realitātē. Tā šķiet īstā kombinācija, kas ģimenes portāla www.mammam.lv/www.tetiem.lv mārketinga direktorei Ingai Akmentiņai-Smildziņai ļauj paveikt lielas lietas, ieskaitot otrā bērniņa gaidības. /Intervija no žurnāla Šūpulītis/
Tev viens bērniņš jau
ir?
Jā, gaidām otro. Pirmais mums ir dēls Klāvs,
kuram nu jau drīz būs trīsarpus gadu, tomēr arī tagad ir sajūta kā
gaidot otru pirmdzimto – meitiņa tomēr ir kas cits.
Savā ziņā tas pat ir ērti, ka otrais bērns ir
cita dzimuma, jo radiem nez kāpēc ir tāds dumjš niķis – sak, puika
jums jau ir, meitiņu vajadzētu. Ko nozīmē – vajadzētu? Es ticu, ka
visas mātes, kam dāvāti tikai dēli vai tikai meitas, ir ilgojušās
pēc pretēja dzimuma bērniņa, taču šādi apkārtējo izteikumi ir
absolūti lieki – vismaz grūtniecības laikā. Vai māmiņai jājūtas
vainīgai, ja daba lēmusi ko citu? Mana vīra mammai ir četri dēli –
nu jau visi izauguši, skaisti vīrieši, un man tas liekas
fantastiski, kad viņi mammu tā mīļi apskauj un prasa: „Mammīt, kas
būs pusdienās?” Savukārt mēs ģimenē esam trīs māsas, un arī tas ir
burvīgi – visas četras sieviņas sanākam un patrinam mēlītes. Tāda
kopības izjūta!
Es jau pat biju sadomājusies, ka varētu būt dēlu
māte. Lai gan kaut kādas aizdomas par meitiņu bija – vēl pirms
sonogrāfijas es ļoti bieži sapņos redzēju vīra brāļa meitiņu Laumu,
es viņu trakoti mīļoju, nēsāju klēpī, bučoju...
Starp citu, kad savam Klāvam teicām par gaidāmo
bērniņu, viņš paziņoja, ka grib puisīti. Pamatojums – lai varētu
spēlēties. Iebildu, ka arī ar meitenītēm var spēlēties, uz ko Klāvs
atbildēja: „Nu, tad divas meitenītes!”
Radiem nez kāpēc ir tāds dumjš niķis – sak, puika jums jau ir, meitiņu vajadzētu. Ko nozīmē – vajadzētu? Es ticu, ka visas mātes, kam dāvāti tikai dēli vai tikai meitas, ir ilgojušās pēc pretēja dzimuma bērniņa, taču šādi apkārtējo izteikumi ir absolūti lieki.
Kā aizritēja
grūtniecība?
Gan pirmās, gan otrās grūtniecības laikā es
bezgala daudz smaidīju! Gāju pa ielu un savā nodabā vienkārši
smaidīju – es domāju, šo sajūtu pazīst ne viena vien māmiņa. Jo
tevī taču ir vēl viena dzīvībiņa, tevī notiek kaut kas tik
brīnumains... Tas ir neaptverami, kas sievietē notiek, ko viņa
sajūt, kā viņa pārmainās, kolīdz piesakās bērniņš. Un, ja vien
sieviete ir labā kontaktā ar savu ķermeni, viņa var sajust un
saprast tik daudz! Sākumā – vai grūtniecība ir iestājusies, vēlāk –
ko grib un kā jūtas mazulis vēderā, vēl vēlāk – kā ķermenis
gatavojas dzemdībām.
Vasarās mēs visa ģimene vismaz mēnesi dzīvojam
laukos, un tieši tur pieteicās mūsu otrais bērniņš. Ar mani
nenotiek tā – vienā naktī pārstāj izsargāties un uzreiz esi
stāvoklī. Jāpagaida, un menstruālais cikls nav tik precīzs kā
pulkstenis. Tāpēc mēnešreižu kavēšanos neuztvēru ar aizdomām,
baiļodamās velti sacerēties. Tomēr piefiksēju, ka manī kaut kas
mainās. Pavisam jocīgas lietas! Piemēram, pamodos jau sagurusi, un
kājas bija smagas, smagas, pat šķita, ka ejot gāzelējos – laikam ne
velti par grūtniecību saka, ka šī uz grūtām kājām. Un tad
es mēdzu apsēsties kā sirma māmuliņa un salikt rokas klēpī – gluži
kā mana vecmāmiņa, tikai lakatiņa galvā vēl trūka. Un tam visam
piedevām vēl žanra klasika – staigāju pa ābeļdārzu un kāru muti
tiesāju vienu zaļu skābu ābolīti pēc otra, jo jūlija pirmajā pusē
labāki nebija dabūjami, bet man garšoja tāpat.
Šo visu savelkot kopā, domāju – varbūt es
beidzot atkal esmu stāvoklī? Mūsu lauku mājām tuvumā nav veikalu,
kur nopērkami grūtniecības testi, uz autoveikalu meklēt arī
nedevos, bet vienkārši dzīvoju, pilnu krūti elpodama svaigo gaisu
un ik dienas peldot upē. Kad vīram (Kristaps
Smildziņš, žurnāla Kas Jauns atbildīgais redaktors –
aut.) beidzās atvaļinājums, tad gan uzreiz lūdzu, lai no Rīgas
atved testu.
Ak, jā, sanāk, ka mūsu otrais bērniņš ir Jāņu
bērns. Mani vīra vecāki ir iedibinājuši tradīciju, ka Jāņos
minētajā ģimenes lauku mājā kopā sabrauc kupls radu un draugu
pulks, un svinēšana ir ļoti, ļoti skaista. Iepriekšējo gadu svinību
dēļ divi mūsu ģimenes draugi jau ir tikuši pie mazuļiem, un nu arī
mēs...
Vai iepriekšējās grūtniecības laikā gūtās zināšanas noderēja? Vai
bija vieglāk?
Vai bija vieglāk? Es neteiktu, ka pirmajā
grūtniecībā bija grūti! Varbūt vienīgi beigu posmā brīžiem pārņēma
mulsums, cik tad tas vēders vēl liels augs? Bet, ja nopietni, savu
bērniņu gaidīšanas laiku atceros kā kaut ko skaistu. Tie deviņi
mēneši uz garā dzīves fona tāds nieks vien ir! Varbūt pirmajā
grūtniecībā es to tik ļoti neizjutu, bet tagad gan – paskat, manam
pirmajam bērnam jau ir trīs gadi, un viņš prot runāt visādus
pekstiņus, lai gan nupat vēl šūpulītī gulēja...
Man visgrūtākais gaidību laikā ir pēdējās
nedēļas – kad aprit pilnas 37. grūtniecības nedēļas un bērniņš
teorētiski ir gatavs dzimšanai, dienas sāk vilkties gausāk par
gausāko gliemezi. Ja kaut kas neiesāpas, nevelk un nav kāda
dīvaināka sajūta, tad diena šķiet velti nodzīvota – vai tas mans
ķermenis tik tiešām vēl negrasās sākt gatavoties dzemdībām?!
Man žēl, ka slimnīcās šādi notiek, ka darbojas princips – jo ātrāk, jo labāk. Bet tas, ka šāda steiga var kaitēt māmiņai un mazulim, daždien tiek aizmirsts. Tieši tāpēc mēs nolēmām, ka otrais bērniņš dzims dabiski – mājdzemdībās.
Ja salīdzinu pirmo un otro grūtniecību, tad manu
zināšanu šajā jomā tiešām ir krietni vairāk. Pēc pirmajām dzemdībām
man ir palikušas ļoti gaišas atmiņas, tas ir tik intīms un sajūtu
ziņā neaprakstāms brīdis, man šķiet, sieviete ar vīrieti šajā
mirklī tik ļoti satuvinās, ierauga viens otru citā gaismā... Taču,
neraugoties uz šīm skaistajām emocijām, kādu laiku pēc tam es sāku
sev jautāt, vai tiešām šīs dzemdības bija jāierosina? Vai tiešām
dzemdību pēdējā posmā man vajadzēja apēst to mazo, balto tabletīti,
lai kontrakcijas kļūtu biežākas? Un es nonācu pie atbildēm. Manas
dzemdības tika ierosinātas, kad vēl nebija pilnas 42 grūtniecības
nedēļas un bez acīmredzamiem iemesliem – mēs ar bērniņu jutāmies
labi. Ārsta arguments – labāk ātrāk nekā vēlāk. Muļķīgi. Un neviens
neņēma vērā arī to, ka man ir neregulāras mēnešreizes, tātad,
iespējams, dzemdību datumam vajadzēja būt vēlākam. Kāpēc jāiejaucas
dabiskajos procesos, ja viss norit labi? Kāpēc mazulis jādzen ārā,
ja viņš vēl nejūtas tam gatavs? Tolaik es nezināju, ka drīkstu
iebilst, runāt ar ārstiem. Starp citu, augļūdeņus man pārdūra
nebrīdinot. Bijām atbraukuši uz atkārtoto apskati, bija teikts, ka
šajā dienā dzemdības stimulēs, taču pirms šīm manipulācijām man
nejautāja itin neko! Vienkārši pārdūra. Bet esmu priecīga, ka
vismaz nestimulēja ar medikamentiem. Man žēl, ka slimnīcās šādi
notiek, ka darbojas princips – jo ātrāk, jo labāk. Bet tas, ka šāda
steiga var kaitēt māmiņai un mazulim, daždien tiek aizmirsts. Tieši
tāpēc mēs nolēmām, ka otrais bērniņš dzims dabiski –
mājdzemdībās.
Tagad mana vecmāte ir Rudīte Brūvere,
fantastiska sieviete un ļoti zinoša savas jomas speciāliste.
Klausos viņā, pavērtu muti, un iegūtās zināšanas tik ļoti gribētu
izstāstīt vēl kādām māmiņām! Kad mums uz portālu
mammam.lv/tetiem.lv māmiņas sūtīja savus dzemdību stāstus,
man bija pat skumji – gandrīz katra rakstīja par mākslīgi
ierosinātām dzemdībām... Bet nevar taču būt, ka teju visas Latvijas
sievietes ir zaudējušas dabas doto spēju pašas spēkiem laist
pasaulē bērniņu!?
Šo visu pārdomu dēļ esmu sākusi darboties kā
dūla – šā gada sākumā ģimenes veselības centrs Stārķa ligzda sāka
dūlu kustību, proti, dūlu mācību kursu, ko apmeklēju arī es. Man ir
gandarījums, ka arī Latvijas māmiņas tiešām meklē dūlu palīdzību,
un man ir neizmērojams prieks viņas atbalstīt (dūlas ir
pieredzējušas sievietes, kas māmiņām sniedz emocionālo un fizisko
atbalstu gaidību laikā, dzemdībās un pēcdzemdību periodā, un
pasaulē dūlu palīdzība ir ļoti populāra).
Mēs kā portāls gribam kļūt par Latvijas ģimeņu labāko draugu, kur var ne vien aprunāties ar citām mammām un tētiem, bet arī gūt zināšanas un iedvesmu būt par vislabāko mammu un tēti.
Esi mammam.lv un
tetiem.lv radošā direktore. Pastāsti, kā nonāci līdz šādam
projektam? Kā un kāpēc?
Portālu mammam.lv/tetiem.lv es varētu
uzskatīt par pierādījumu tam, ka svarīgākais ir formulēt, ko tu
vēlies, un tas notiks. Tiešām! Un varētu teikt, ka šis ir mans
trešais bērns, tikai izlolots kopā ar manu draudzeni Sindiju
Meluškāni, kas ir portāla galvenā redaktore. Kad sākām strādāt pie
mammam.lv/tetiem.lv, Sindija nejauši uzgāja savu kladīti,
kurā pirms kādiem sešiem septiņiem gadiem mēs abas bijām
pierakstījušas sava potenciālā biznesa idejas. Viena no tām bija
portāls sievietēm, pat dažādas nosaukuma versijas bijām
sagudrojušas. Nu ko – pagājuši nieka septiņi gadi, un ģimenes
portāls ir gatavs!
Grozies, kā gribi, bet agrāk nekas tāds nebija
iespējams. Ne mums bija pietiekama zināšanu bagāža, ne arī
iespējas, tikai milzu entuziasms un skaisti sapņi. Tā nu daudz
strādājām, krājot pieredzi – gan Sindijas, gan mans lauciņš ir
žurnālistika, es tajā esmu jau deviņus gadus, pa vidu saradās
bērniņi. Sindijai ir jau trīs, man tūlīt, tūlīt būs divi. Bet bez
bērniem portālu māmiņām un tētiem mēs pat gribēdamas nevarētu
uztaisīt! (smejas)
Cik viegls vai grūts bija ceļš?
Protams, nekas nenotika uz līdzenas vietas ar
burvja zizlīša pamāšanu: „Galdiņ, klājies!” Taču, ja tu kaut ko
dari no visas sirds un ar vislielāko atdevi, tad grūtības paliek
kaut kādā tik tālā plānā, ka par to pat nedomā. Gluži otrādi – tu
skaties un virzies tikai uz priekšu, mēs kā mazas meitenes
gavilējam par panākumiem, gan sīkiem, gan lieliem. Piemēram, par
sirsnīgu stāstu, ko iesūta lasītāji, vai par to, ka nu jau portālā
ir vairāk nekā 70 000 reģistrēto lietotāju.
Kaut kādi grūtumi paliek starp mums un Sindiju,
tos pārrunājam, pieglabājam zināšanai, un ejam tālāk. Ko tur daudz
prātuļot? Vai tad kāda maizīte izcepama bez garoziņas?
Kādi ir nākotnes plāni? – Tavi un portāla?
Vai! Kādi mums ar Sindiju tik nav plāni!
Skaisti, lieli, brīžam neticami. Mēs kā portāls gribam kļūt par
Latvijas ģimeņu labāko draugu, kur var ne vien aprunāties ar citām
mammām un tētiem, bet arī gūt zināšanas un iedvesmu būt par
vislabāko mammu un tēti.
Mani plāni? Iemācīties apvienot ģimeni un darbu
tā, lai apdalīts nebūtu nedz viens, nedz otrs. Mūsu otrais bērniņš
pieteicās mammam.lv/tetiem.lv tapšanas laikā. Spriežu, ka
acīmredzot meitiņa zināja, ko dara. Vēl nezinu, kā mums ies, jo
katram bērnam ir savas prasības, un tās es negrasos ignorēt darba
dēļ. Taču lielākais pluss ir tas, ka strādāšana portālā ir
apvienojama ar dzīvošanu mājās.
Tavs vēlējums topošajām un
esošajām māmiņā?
Vienmēr atcerieties, ka, jau piedzimstot, mazais
cilvēks ir CILVĒKS. Ar savu raksturu, vēlmēm un uzskatiem, kas
viņam patīk un kas nepatīk. Ja vien māmiņa jūtas harmoniski, viņa
šo mazo cilvēku sajūt ļoti, ļoti labi. Parasti bērniņš neraud un
neniķojas tāpēc, lai ieriebtu vecākiem, lielākoties tam apakšā
slēpjas kāds kreņķis mazajā sirsniņā. Mācieties saprast savu mazo,
un no kopā būšanas jums abiem būs vēl lielāks prieks!
Ko tu gaidīji un ko sagaidīji no
mājdzemdībām?
Mūsu meitiņa Lība piedzima, kad bija apritējusi pilna 41.
grūtniecības nedēļa, tas ir, 22.martā. Dažas dienas pirms dzemdībām
mani pārņēma izmisums un asaras – un ja nu man pašai nesāksies
dzemdības? Un ja es to vienkārši nespēju un atkal nāksies veikt
stimulēšanu? Nākamajā dienā ticību saviem spēkiem biju atguvusi,
vēlreiz nopūšoties par to, cik gan daudz slimnīcu noteiktie rāmji
un jocīgās shēmas sievietei spēj nodarīt pāri... Piemēram, iedzīt
pārliecību, ka bez ārsta šļircēm tu pati nespēj neko.
Kad sajutu pirmās dzemdību kontrakcijas, es biju laimīga – jā, ar
mani tiešām viss ir kārtībā! Šķiet, šo apliecinājumu es gaidīju no
mājdzemdībām (bet ne tikai). Mūsu portālā mammam.lv/tetiem.lv pie
rakstiem par mājdzemdībām komentāros esmu lasījusi pārmetošas
piezīmes, ka tās, ka piedzīvojušas mājdzemdības, pēc tam ar to tā
lepojas, tā lepojas! Un uzvedoties tā, it kā nu viņas būtu pārākas
par citām. Tobrīd pavīpsnāju par šādu ecēšanos, taču tagad šiem
izteikumiem savā ziņā es varētu piekrist. Jo arī es jūtos lepna!
Nē, nevis tā vīzdegunīgi, bet lepna pati savā priekšā, ka es
uzdrīkstējos noticēt saviem un arī vīra spēkiem. Jā, arī vīra. Jo
ja slimnīcā dzemdībās vīrs vairāk ir statista lomā, kuram varbūt ir
jāpadod sievai ūdens, jāpatur rociņa un pareizajā brīdī jānobildē
notiekošais – visu pārējo taču paveic personāls –, tad tagad
galvenie darītāji ir vecmāte un tēvs. Es domāju, ka pēc šīm
dzemdībām viņš bija ne mazāks noguris par mani. Un reizē arī ne
mazāk laimīgs, ka mēs izvēlējāmies par labu mājdzemdībām.
Es pat biju cerējusi, ka pagūsim pie meitiņas tikt, kamēr dēls Klāvs guļ, taču maziņā piedzima stundu pēc viņa pamošanās.
Kādi ir tavi iespaidi par mājdzemdībām?
Romantika, harmonija un mīlestība – tie ir pirmie vārdi, kas pēc šī
jautājuma man ieskrēja prātā. Bērniņu mēs tiešām gaidījām lielā
romantikā – dzemdību kontrakcijas sākās naktī no sestdienas uz
svētdienu. Cēlāmies ar vīru augšā, piezvanīju vecmātei, mazliet
piekopām māju, vīrs sadedza istabā sveces, uzlika kāda skaista
koncerta ierakstu un tā nu mēs sēdējām pustumsiņā, skatījāmies
koncertu un pārlasījām kalendārā vārdus – kā saukt meitiņu izlēmām
tikai tonakt (ielikām vārdiņu Lība). Teicu Kristapam, ka tieši tā
arī biju iedomājusies – ka meitiņa piedzimst rīta saules pielietā
istabā. Kad svīda gaismiņa, Kristaps pavēra žalūzijas un smēja, ka
manu izsapņoto sauli nekur nemana – ārā plosījās īsts cīruļa
putenis! Taču, laikam ritot, debesis noskaidrojās un tiešām
iededzās žilbinoša saule...
Rīts pienāca rimti un harmoniski. Nekādas skriešanas uz slimnīcu,
bērna modināšanas utt. Es pat biju cerējusi, ka pagūsim pie
meitiņas tikt, kamēr dēls Klāvs guļ, taču maziņā piedzima stundu
pēc viņa pamošanās. Proti, vecmāte atbrauca pusē astoņos un
secinājām, ka Klāvu labāk tomēr nogādāt pie vīra vecākiem. Puika
pamodās astoņos, izstāstīju viņam, ka māsiņa drīz būs klāt, tāpēc
uz pāris stundiņām jāaizbrauc paciemoties pie papiņiem. Viņš bija
priecīgs un promejot vecmātei svarīgi paziņoja: „Kad es atbraukšu,
māsiņa jau būs klāt!”. Un viņa bija klāt pēc nepilnas stundiņas –
deviņos. Kad debesis bija zilas, zilas un saule spoža, spoža...
Autore: Kate Kļave, žurnāls Šūpulītis