Nesapratne latviešu ģimenēs ir mūsdienu norma..?

Ar vīru iepazinos pirms 8 gadiem inbox.lv čatā, izrādījās, ka mācāmies vienā skolā. Aptuveni mēnesi sarakstījāmies, tad bija pirmais randiņš :)

Pēc pusotra gada apprecējāmies, pēc 4 gadiem piedzima pirmais dēls, pagāja 2 gadi un ir arī otrs dēls :)

Dzīve nebūt nav viegla, taču mēs neesam ikdienas rutīnā pazaudējuši attiecību dzirkstelīti. Mēs katru dienu atzīstamies viens otram mīlestībā, un tas notiek vairākas reizes dienā. Protams, arī strīdamies un pabļaustāmies, bet nekad neaizvainojam viens otru, visu izrunājam. Arī tās lietas, kas nepatīk otra attieksmē, sakām, un cenšamies, lai tas vairāk neatkārtojas.

Vīrs ļoti daudz strādā, lai varētu mūs uzturēt. Naktīs, kad viņam vajadzētu ciešā miegā gulēt, viņš nereti nāk man palīgā mazo auklē:). 

Es viņu ļoti atbalstu, viņš vēlējās apgūt tetovēšanas mākslu, mēs kopīgi stiķējām naudiņu pirmajām aparatūrām, daudz vajadzēja viņu iedrošināt, jo sākumā viņš īsti neticēja saviem spēkiem. 

Ja viņam šķiet, ka ir skarbāk man pateicis strīda laikā, jūtās vainīgs un vairākas reizes atvainojas.

Mēs ļoti atbalstām viens otru savu sapņu piepildīšanā. Pēc skolas beigšanas vēlējos studēt, mana ģimene nevarēja atļauties man maksāt studijas. Mans vīrs, toreiz vēl draugs, aizņēmās naudu no sava priekšnieka, lai varētu samaksāt par skolu man. Arī es viņu ļoti atbalstu, viņš vēlējās apgūt tetovēšanas mākslu, mēs kopīgi stiķējām naudiņu pirmajām aparatūrām, daudz vajadzēja viņu iedrošināt, jo sākumā viņš īsti neticēja saviem spēkiem. Šobrīd viņš ir viens no labākajiem meistariem Latvijā.

Lai attiecības būtu labas un mīlestības pilnas, ir jācenšas abiem, ir ļoti daudz jārunā, jākaļ kopēji plāni. Ir jāaizmirst es, tu, mans, tavs. Ir MĒS, kopējs, mūsu dzīve!

Lai Jums veicās! Mīliet viens otru, un esiet laimīgi! :)