Piemineklis tēvam jeb Vai svinēsim tēviņu dienu?

Individuālā pieredze mums katram var būt atšķirīga, tomēr ir jābūt aklam vai pārspīlēti uz sevi centrētam, lai nemanītu, kā 21.gadsimtā kopumā ir mainījusies vīriešu loma ģimenē. Lai arī vārdi „tēvs” un „tētis” joprojām skaitās sinonīmi, katrs no šiem vārdiem cilvēkos raisa atšķirīgas asociācijas, atšķirīgus priekšstatus par to, kāds ir viens un otrs. Es, piemēram, neesmu un nevēlos būt tēvs. Es esmu tētis. Ja bērni mani kādreiz sāks saukt nevis par tēti, bet tēvu, kļūs skaidrs, ka manis viņiem pietrūkst vai esmu kļuvis viņiem svešs, es pārāk daudz laika veltu darbam vai hobijiem un par maz esmu kopā ar ģimeni, neveltu pietiekami daudz uzmanības bērniem un, iespējams, esmu kļuvis arī pārlieku bargs. 

Nekādā gadījumā nevēlos apgalvot, ka tēvi, būtībā un viennozīmīgi, ir kaut kas slikts. Vienkārši, tēti un tēvi atšķirīgi uztver savu lomu un pienākumus ģimenē, atšķirīgi iesaistās bērnu audzināšanā. Arī tēvi var būt un ir gādīgi un labi, nodrošina ģimeni materiāli, tikai ir nedaudz (vai arī par daudz) sveši saviem bērniem, izturas distancēti, strikti nodala savus pienākumus ģimenē. Tā sakot, ģimene ir sieva un bērni (dažreiz, arī vecmāmiņas), bet tēvs vairāk ir pats par sevi. To, starp citu, akcentē arī Saeimas noteiktais Tēva dienas svinēšanas datums - Māmiņu diena un Ģimenes diena ir maijā, turpat jūnija sākumā ir arī Bērnu aizsardzības diena, bet Tēva diena, „protams”, ir nostāk, pati par sevi. 

Ikvienu svētku jēga ir būt par tādu kā  pieminekli vērtībām, kuras vēlamies izcelt un stiprināt, tāpēc nav vienalga, kam par godu tiek celts Tēva dienas „piemineklis”, un nav vienalga, kur tas tiek novietots (proti, kad tiek svinēta šī diena). Ja mēs svētkus iedomājamies kā pieminekli, tad māmiņām šādi pieminekļi ir jau sen uzcelti pie dzemdību namiem, bērnudārziem, skolām un citviet. Savukārt tēviem domāto pieminekli (Tēva dienu) esam novietojuši tur, kur bija brīva vieta un nav izvietoti citi ģimenei veltīti pieminekļi. Rezultātā, varbūt arī ir uzsliets pārliecināta, apzinīga utt. vīrieša tēls, taču tikai tad, ja tam pienāk klāt un izlasa neskaidrā šriftā iekalto, var noskaidrot, ka tas ir Tēvs. Citu skaidru un nepārprotamu norāžu nav. Turklāt, šis „piemineklis” Tēvam ir novietots dzīvojamo māju pagalmā, kur cilvēki ikdienā redz ne tik daudz tēvus, cik tēvočus un tēvaiņus. Līdz ar to, nav jābrīnās, ka pret Tēva dienu liela daļa sabiedrības šobrīd izturas līdzīgi kā pret geju un lezbiešu praidu – ar neizpratni, pat nicinājumu un dusmām. Respektīvi, problēma ir ne vien tanī, ka vēlamies celt pieminekli tradicionālajam tēva tipam, nevis akcentēt pārmaiņas sabiedrībā un uzsvaru likt uz tētiem - kaut arī Tēva dienu svin daudzi tēti, šo svētku ieviešanas pamatojumā akcentēti ir tikai apzinīgi un neapzinīgi tēvi, nevis tēti (runa nav par to, kādi vārdi ir izmantoti, bet kāds ir vēstījums pēc būtības). Tomēr, iespējams, pat daudz lielāka problēma ir nepiemērotajā pieminekļa vietas izvēlē jeb noteiktajā Tēva dienas svinēšanas datumā.

Vēlos uzsvērt, ka savā ģimenē ikviens pats var izlemt vai, kad un kā svinēt/nesvinēt Tēva dienas svētkus un celt šo „pieminekli” saviem tēviem vai tētiem savā mājā (kaut vai mazmājiņā, ja ģimene ir ar labu humora izjūtu). Savukārt, ja Tēva dienu vēlamies veidot par valstiski nozīmīgiem svētkiem un tik pat svarīgu tradīciju kā Mātes diena, tad būtu jāizvēlas cits svinību datums jeb jāizvēlas piemērotāka vieta, kur celt šo „pieminekli” tēviem un tētiem. Šis „piemineklis” tēviem un tētiem ir jānovieto pēc iespējas tuvāk jau esošajiem „pieminekļiem” māmiņām, ģimenēm un bērniem. Precīzāk sakot, Tēva diena ir jānosaka laikā, kad to var svinēt arī skolās un bērnudārzos.

Kāpēc tad lielākajā daļā skolu un bērnudārzu nesvin Tēva dienu? Ikviens, kurš kaut nedaudz zina vai spēj iedomāties, kā sākas mācību gads, kādi un cik jautājumi un problēmas skolās un bērnudārzos ir jārisina pašā mācību gada sākumā, sapratīs.

Tieši sirsnīga Tēva dienas svinēšana bērnudārzos un skolās būtu tas, kas ļautu teikt, ka tie ir valsts nozīmes svētki un nozīmīgumā neatpaliek no Mātes dienas. Tas, ka atsevišķos bērnudārzos tomēr svin Tēva dienu šobrīd noteiktajā datumā, man liek nevis sajūsmā izsaukties: „Ahā, tomēr var, ja grib!”, bet gan smagi nopūsties: „Vai jūs maz apjēdzat, ko pieprasāt no skolām un bērnudārziem pašā mācību gada sākumā?!?” Ne jau skolās un bērnudārzos ir meklējami tie 56% cilvēku, kas nezina, kad Latvijā ir atzīmējama Tēva diena. Ne jau skolās un bērnudārzos būtu meklējami kaismīgi šīs dienas svinēšanas pretinieki. Ne jau skolās un bērnudārzos strādā izdomas nabagi pedagogi, kas nezina, kā noorganizēt Tēva dienu. Kāpēc tad lielākajā daļā skolu un bērnudārzu nesvin Tēva dienu? Ikviens, kurš kaut nedaudz zina vai spēj iedomāties, kā sākas mācību gads, kādi un cik jautājumi un problēmas skolās un bērnudārzos ir jārisina pašā mācību gada sākumā, sapratīs un negaidīs „neiespējamo misiju” – kvalitatīvi noorganizētu Tēvu dienas pasākumu. Protams, es zinu, ka Latvijā ir sievietes, kuras spēj (dzīve piespiež...) tikt galā ne vien ar grūtiem, bet arī neiespējamiem uzdevumiem, taču es neesmu un nevēlos būt tāds vīrietis, kura dēļ skolotājām un audzinātājām būtu jācenšas veikt kaut kas nevajadzīgi sarežģīts laikā, kad bērni vēl īsti nav sapratuši, ka vasara beigusies un ir nopietni jāpievēršas mācībām, kad vēl nav īstas skaidrības ar tarifikācijām, kad ir viena sanāksme pēc otras un daudzviet vēl nav notikušas pat organizatoriskās sanāksmes u.tml. Piedzīvot pasākumus ķeksīša pēc arī negribētos, jo es ģimenē neesmu tikai ieraksts, ka biju!

Manuprāt, prātīgākais risinājums būtu pārcelt Tēva dienas svinības uz maija trešo svētdienu un svinēt visus būtiskākos ģimenes svētkus ar nelielu laika intervālu. Vai arī visus kopā, ja kādam tas šķiet pieņemami. Maijs kļūtu par mēnesi, kad varētu censties apvienot ģimenes locekļus, nevis kā tagad - izpreparēt pa daļām un izkaisīt pa gadalaikiem. Tas neliegtu iespēju izcelt (nosvinēt) katra ģimenes locekļa lomu un nozīmīgumu, taču spilgti akcentētu to, kas pareizi tiek uzsvērts visās divās preses relīzēs, kas tradicionāli tiek izsūtītas plašsaziņas līdzekļiem, atgādinot par Tēva dienas tuvošanos. Proti, bērniem ir svarīgi un vajadzīgi abi vecāki. Abi! Vislabāk, ja kopā, bet arī tad, ja kādu iemeslu dēļ vecāki ir šķīrušies. Pat ja ģimene izirst, saikne starp bērniem un abiem vecākiem nedrīkst zust un to nedrīkst liegt uzturēt. 

Pārceļot Tēva dienu uz maija trešo svētdienu un apvienojot visus ģimenes svētkus vienkopus, par tēviem/tētiem, viņu nozīmīgumu un lomu tiktu runāts un diskutēts pat vairāk (jautājums būtu aktuāls ilgāku laika posmu), mierīgākos toņos (jo tēvi/tēti netiktu izcelti „ne no šā, ne no tā”, bet ikvienam saprotamā kontekstā – „piemineklis” Tēvam būtu novietots blakus „pieminekļiem” māmiņām, bērniem un ģimenei) un, gan pašiem tēviem/tētiem, gan arī sabiedrībai kopumā, tas dotu krietni vien vairāk pozitīvā, nekā ir iespējams gūt, stūrgalvīgi turoties pie jau noteiktā datuma un iedibinot Tēva dienu septembra otrajā svētdienā. Protams, tēviem jau piestāv kaut ko nolemt un nelokāmi turēties pie sava pat tad, ja ir skaidri redzams, ka tas nav pareizākais variants vai ir iespējami arī citi, labāki risinājumi. Tomēr, es neesmu tēvs - esmu tētis -, esmu gatavs ne vien debatēt, bet arī diskutēt. Es aicinu uz diskusiju par to, vai nebūtu lietderīgi pārcelt Tē dienu uz maija trešo svētdienu vai arī citu, iespējams, vēl piemērotāku laiku. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Tēva dienu atsevišķas draudzes, bērnudārzi un ģimenes Latvijā svinēja jau krietni pirms tika uzsāktas runas par vienotu Tēva dienas ieviešanu, un nekādi ne septembra otrajā svētdienā. Ja vēlamies pāriet uz vienotu svinību datumu, tad tam ir jābūt pārdomātākam, skaidri pamatotam.

* * *

P.S. Apsēsties pie datora un apkopot savas domas pamudināja pagājušo piektdien nejauši uz ielas izdzirdēts kāda bērna jautājums savai māmiņai: „Vai mēs svētdien svinēsim tēviņu dienu?”

Autors: Laimīgais Tētis