Porcelāna mākslinieču attiecību stāsts. Latviete Ingūna un Melisa
Viņas kopā ir 12 gadus un abas ir pasaulē zināmas porcelāna keramikas mākslinieces. Latviete Ingūna Skuja un amerikāniete Melisa Breidena nu dzīvo kopā Sērenē un bauda viena otras tuvību un veido mākslu, raksta www.kasjauns.lv.
Viņu attiecības un dzīvesstāsts ir visai neparasts. Latviešu
māksliniece Ingūna Skuja un kaliforniete Melisa Breidena kopā dzīvo
12 gadus, un tikpat ilgi abas rada arī savus porcelāna mākslas
darbus, ko iecienījuši cilvēki ne tikai Amerikā un Latvijā, bet arī
citās pasaules valstīs. Savus darbus mākslinieces paraksta ar
pseidonīmu „Skuja Braden”. Pēc atgriešanās no Amerikas jau trešo
vasaru abas dzīvo lauku mājās Aizkraukles novada Sērenē, kur viņām
ir arī darbnīca. Un retas ir reizes, kad mākslinieču tandēms —
Ingūna Skuja un Melisa Breidena — atbrauc uz galvaspilsētu.
Dzīvo raganu kalnā
Ingūna un Melisa smejas, ka dzīvo maģiskā vietā — raganu kalnā, kur
eposa Lāčplēsis galvenā varone Spīdala lidoja uz bluķa ar raganu no
Sērenes pāri Daugavai un iemeta Lāčplēsi Daugavas atvarā pretī
Staburagam. „Mums apkārt nav kaimiņu. Mūsu māju, ko saņēmu
mantojumā no vecākiem, esam iesaukušas par barbie house (Bārbiju
māja). No mājas loga var redzēt 15 kilometru attālumā pretējā
Daugavas krastā esošo Skrīveru ūdenstorni. No rītiem dzirdam gaiļus
dziedam. Tā ir paradīze zemes virsū. Visos citos gadalaikos mūsu
apkārtnē ir miers, vienīgi vasarā te ir pilns ar atpūtniekiem,”
lauku sētas idilli raksturo Ingūna.
Melisa augstskolas telpās bija pamanījusi arī latvieti Ingūnu, taču sākotnēji viņai licies, ka latviešu keramiķe vienmēr ir alkohola reibumā, tāpēc nav uzdrošinājusies ar viņu runāt.
Abām māksliniecēm ir arī četrkājains ģimenes mīlulis —
trīsgadīgais angļu seters Ulla. Sunīte divas reizes izglābusi abām
sievietēm dzīvību. „Pirmā reize bija nakts vidū, kad Ulla noskrēja
uz mājas pirmo stāvu un tik ilgi un skaļi rēja, kamēr mēs
piecēlāmies un secinājām, ka neesam izslēgušas ūdens boileri, un
tas tā bija pārkarsis, ka izkausējis ūdens cauruli, bet verdošais
ūdens šļācās pa visu vannasistabu. Tajā bija karsts kā pirtī. Ja
viss ūdens būtu iztecējis no boilera un mēs gulētu, to nepamanot,
notiktu sprādziens. Otrreiz, kad Ulla mūsu izglāba, bija barga
ziema, kad vajadzēja ļoti daudz kurināt māju un aizdegās
skurstenis. Mājas iekštelpas bija vienos dūmos,” Ullas varoņdarbus
uzskaita Ingūna.
Dzīvojot mīlestībā un saticībā un baudot lauku idilli, abas
draudzenes aizmirsušas, ko nozīmē pucēties, gādāt par jaunām
somiņām, kurpēm un uztraukties par citām sievišķīgām vājībām, jo
laukos no galvaspilsētas šika neko jau nevajag. „Mums desmit gadus
ir viena somiņa uz abām. Savukārt apģērbu, kas iegādāts Amerikas
butikos, mums sadāvina bagātās Amerikas draudzenes,” paskaidro
Ingūna. Tāpēc tikai tad, kad nepieciešams doties uz galvaspilsētu
vai kādu citu valsti, Ingūna un Melisa uzpošas — uzliek grimu un
rotaslietas.
Viena otru iepazīst Amerikā
Abas mākslinieces iepazinās Amerikā, kad Ingūnai, pateicoties
ārzemju latvieša profesora Māra Bensona fondam, radās iespēja
studēt Humbolta Valsts universitātē Kalifornijā. Tolaik šajā
Universitātē mākslas vēsturi, glezniecību un metināšanu apguva arī
Melisa Breidena, kas jau bija piefiksējusi, ka no nezināmās valsts
Latvijas uz Ameriku brauc studēt daudz talantīgu mākslinieku.
Melisa augstskolas telpās bija pamanījusi arī latvieti Ingūnu, taču
sākotnēji viņai licies, ka latviešu keramiķe vienmēr ir alkohola
reibumā, tāpēc nav uzdrošinājusies ar viņu runāt. Tiesa gan,
pārpratums tika kliedēts, jo par iemeslu Ingūnas noslēgtībai bijusi
viņas valodas barjera.
2009. gadā Ingūna juta, ka viņai jādodas uz Latviju pie mammas, arī Melisa, ilgi nedomājot, nolēma aizbraukt no visu iespēju zemes un atgriezties kopā ar draudzeni Latvijā.
1999. gadā Melisa ieradās Latvijā un bija pirmā amerikāniete,
kas studēja Latvijas Mākslas akadēmijā. Uz Latviju viņa atbrauca,
jo juta vilinājumu pēc zemes, kurā dzīvo tik talantīgi mākslinieki,
turklāt pat vēlējās izveidot filmu par Latvijas māksliniekiem.
Rīgā Melisa īrēja dzīvoklīti virs mākslinieku iecienītās kafejnīcas
M6, kur bohēma sita augstu vilni, un viņa mēdza tur iegriezties un
nodoties sarunām. Tur Breidena tuvāk iepazinusi Ingūnu un citus
latviešu māksliniekus, taču visciešākais kontakts Melisai
izveidojās tieši ar Ingūnu, kura palīdzēja amerikāņu māksliniecei
iejusties Latvijā. Breidena ieguva bakalaura grādu, bet filmas
vietā par latviešu māksliniekiem Ingūna un Melisa veidoja kopīgas
personālizstādes. Tieši Ingūnas ietekmē arī Melisa pievērsās
keramikai. „Mēs abas esam ļoti ražīgas, katru dienu kaut ko
uztaisām,” atklāj Ingūna.
Amerikā strādājušas vaiga sviedros
2001. gadā Ingūna ar Melisu aizbrauca strādāt un dzīvot uz Ameriku,
kur māksliniecēm paveicies ar kādu grandiozu pasūtījumu, kad astoņu
mēnešu laikā viņas izgatavoja piectūkstoš flīžu, ar kurām tika
noflīzētas piecas White Memorial Hospital sienas Losandželosā. Par
darbu mākslinieces saņēmušas 75 000 dolāru, un par šo iespaidīgo
naudas summu iekārtoja savu darbnīcu. „Tas bija mūsu darbības
starta kapitāls, par ko varējām nopirkt porcelāna krāsni un
mašīnu,” uzskaita Ingūna. Pēc apjomīgā flīžu projekta abas
mākslinieces atklājušas personālizstādi vienā no Kalifornijas
labākajām mākslas galerijām, tad sekojušas vairākas veiksmīgas
izstādes Ņujorkā, Čikāgā un Losandželosā.
Amerikā Ingūna un Melisa lielākoties strādāja vaiga sviedros,
veidojot porcelāna priekšmetus. „Mēs esam īsti darba zirgi,” nosaka
Ingūna. Dzīvodamas Amerikā, viņas iekārtojušas trīs darbnīcas —
Oregonas štata vidienē, Portlendā un pēdējā apmešanās vieta bijusi
Kalifornijas galvaspilsētā Sakramento.
„Tā, kā mēs dzīvojām, tā normāli amerikāņi nedzīvotu. Lai nebūtu
nevajadzīgu izdevumu par īri un varētu brīvi nodoties mākslas
radīšanai, mēs dzīvojām darbnīcās,” piebilst Ingūna, bet Melisa
papildina, ka sadzīves apstākļi viņas nav lutinājuši, jo vienā no
darbnīcām abas mitinājušās vienuviet ar žurkām. Savukārt citā
darbnīcā kaimiņos dzīvojusi prostitūta. „Tur varēja visdažādākās
skaņas dzirdēt — viņa vaidēja un vēl video pa vidu skanēja (Melisa
sāk atdarināt piedauzīgas skaņas),” dzīves apstākļus Amerikā
atceras Ingūna.
„Mūsu keramikas mākslas darbi ir publicēti 14 amerikāņu
keramikas grāmatās, kurās var aplūkot mūsu veidotās 500 krūzes,
vāzes, šķīvjus, bļodas, dzīvniekus un figūras, kā arī mūsu
darinātās 500 lelles un flīžu paraugus,” uzskaita Ingūna.
Mākslinieču darbi joprojām nopērkami Portlendas mūsdienu lietišķās
mākslas muzeja galerijā, kur atrodas simtiem viņu veidoto porcelāna
priekšmetu.
Raibā kopdzīve
2009. gadā Ingūna juta, ka viņai jādodas uz Latviju pie mammas, arī
Melisa, ilgi nedomājot, nolēma aizbraukt no visu iespēju zemes un
atgriezties kopā ar draudzeni Latvijā.
Pārceļoties uz Latviju, Ingūna un Melisa savā apvidus auto, ko
izmantoja kā konteineru, ielika porcelāna krāsni un citas mantas no
darbnīcas, bet džips no Amerikas uz Latviju ceļoja sešus mēnešus.
Kad mašīna beidzot bija Latvijā un abas draudzenes devās tai pakaļ,
ieslēdzot džipā mūzikas atskaņotāju, skanēja draudzeņu mīļākās
dziedātājas Sāras Maklahanas dziesma I Will Not Forget You (Es
nekad tevi neaizmirsīšu). Atminoties to mirkli, Melisas acīs
iezogas asaras.
Melisai ļoti nepatīk, ja runa ievirzās par Ingūnas pagātni, kad
viņa vēl bija precējusies ar gleznotāju Andreju Ameļkoviču. „Tas
bija tik sen, kāpēc jāpiemin, ka Ingūna ir kāda vīrieša bijusī
sieva?” sadusmojas Melisa. Tāpat Breidena spēj pamatīgi sadusmot,
ja pajautā, cik viņai gadu. „Latvijā preses publikācijās par
sabiedrībā zināmiem cilvēkiem tiek minēts gadu skaits. Tas ir tik
muļķīgi,” viņa piebilst.
Dzīve Melisu nav lutinājusi, jo viņas vecāki bija aizrāvušies ar
narkotikām, tāpēc diezgan agri viņai vajadzēja kļūt patstāvīgai un
pieņemt lēmumus. Lai arī Melisa jau pieradusi pie bargajām Latvijas
ziemām, šad tad viņa sailgojas pēc dzimtās Kalifornijas, kur viņas
dzimta dzīvo jau piecās paaudzēs. Amerikāņu māksliniecei ir mērķis
Latvijā nodzīvot piecus gadus, lai nokārtotu latviešu valodas
eksāmenu un saņemtu uzturēšanās atļauju.
Trakulīgās izklaides un saviesīgi vakari mākslinieku kompānijās
noglabāti Ingūnas pagātnes atmiņās, bet, ja ir romantisks
noskaņojums, mākslinieces savā „bārbiju mājā” sarīko vīna vakaru.
Ingūna atklāj, ka Melisa viņai iemācījusi baudīt tikai labu un
kvalitatīvu vīnu. Lai viņu ikdienā neienāktu popkultūra, Ingūnas un
Melisas mājās nav televizora, visu sev nepieciešamo informāciju
viņas iegūst internetā.
Ar dārza darbiem vairāk nodarbojas Ingūna, savukārt Melisa esot
atbildīga par autoparku, jo abu draudzeņu īpašumā ir divas
automašīnas. Viņām ir arī kopīgi ēšanas paradumi — Ingūna un Melisa
ir veģetārietes. Katru rītu abas sāk ar meditāciju, jo Amerikā kopš
2004. gada abas aizrāvušās ar dzenbudisma ticību.
Avots: Santa Sergejeva, www.kasjauns.lv