Viens vīra, viens mans, viens kopīgs bērns. Netieku galā...

Sākšu ar mūsu ģimenes sastāvu: viens puika (sauksim par Māri) ir no vīra iepriekšējām attiecībām. Puiku audzinām mēs, jo māte viņu atstāja, kad viņam bija divi gadi. Kad puikam palika 5, par viņa māti kļuvu es; tagad puikam jau 12 gadi. Man no iepriekšējām attiecībām ir meitiņa (sauksim par Lindu) – viņai ir 9 gadi, vīrs meiteni audzina no 2 gadu vecuma. 

Jaunākais ir mūsu kopīgais bērns, un šim zēnam ir jau 6 gadi (sauksim par Andri). 

Tātad mūsu ģimenē veidojas 5 cilvēku dzīves, un dažādi raksturi. 

Kur ir problēma? Es tik tiešām nezinu un nesaprotu. Problēmu mums ir daudz un es viena nespēju te neko atrisināt. Pasakiet man, ko es daru nepareizi?  Un kur tad ir tā problēma?

Es visus šos gadus izjutu spiedienu tieši no vīra. Vīram ir tēva aklā mīlestība pret savu pirmo dēlu. Vienalga, kas notiktu, viņš Māri aizstāv. Kādas nepatikšanas tik nav bijušas! Gribēdama nevaru visu izteikt. Piemēram, pirms kāda laika Māris bieži manu meitu aizskāra intīmās vietās. Jau pēc pirmās reizes liku vīram to nokārtot, jo nespēju pieņemt to, ka kāds svešs puika aizskāris manu meitiņu. 

Kad Māri liku kaktā, viņš auroja, ka neiešot, es Mārim saku, ka tu nebūsi savādāks, nekā pārējie un iesi kaktā. Viņš man atbild: „Es neesmu tāds pats, es esmu īpašs.”.  

Nākamajā reizē nespēju valdīt dusmas un sāku Māri sodīt, likdama viņu kaktā, bet Māris, sēžot kaktā, stipri spaidīja savas acis, lai tētis, mājās nākot, redzētu, ka viņš ārkārtīgi cieš. Tad sekoja jau trešā reize un sapratu, ka nav joki, ka tee nav nekādas bērnu spēlītes. Lindai bija jau 5 gadi un viņa man teica: „Mammu, Māris mani drāza”.  Jautāju, kas tas par vārdu, uz to viņa atbildēja: „Māris teica, ka tā teica”. 

Biju šokā. Domāju, ka vīrs ir visu izrunājis ar Māri, ka tas nav pieņemami. Bet nekā. Es nezināju, kā savaldīties, bruku virsū ar vārdiem abiem. 

Nākamā reize bija skolā jau 3. klasē, klases priekšā aizskarot intīmās vietās kādu meiteni. Atkal nedzirdēju no vīra nevienu stingru vārdu, ko viņš būtu pateicis Mārim. 

Skolā viņš neciena ne skolotājas, ne skolas darbiniekus. Mājās pastāvīgi zog. Runā pretī. Skrien no mājas laukā un pēc tam neatbild uz zvaniem.

Viņš atklāti ir pateicis, ka ienīst Lindu un Andri. Viņš ienīst mani un sit pretī, kad neļauju skriet ārā no mājas.

Tagad jau 6 mēnešus mana vecmamma dzīvo ar mums, jo viņai slikta veselība. Pat tad,kad vecmamma aizrāda Andrim, viņš auro viņai pretī: "Tu nekas te neesi – izmetīs tētis tevi uz ielas, ja mani aiztiksi!”.  

Vīrs daudz strādā, un garas stundas, viņa klātbūtnē nekas tāds nenotiek. Kad pasaku, kā Māris ir uzvedies mājās vai skolā, viņa vienīgā atbilde ir: „Kāds kaut ko noteikti ir izdarījis viņam, kaut ko tādu, ka viņam nebija izvēles un nācās rīkoties tieši tā un nekā savādāk. Paši vainīgā.” 

Pēdējā laikā vīrs apgalvo, ka Linda ar Andri ir izlaisti un izlutināti bērni, un Māris viņu dēļ cieš. Nu nav tā! Vienīgā lieta, par ko es cīnos, ir tā, lai abi jaunākie bērnu, neatkārtotu Māra izdarības, lai viņi mācās, ka tā ir slikti uzvesties. 

Mārim bija 11 gadi, kad viņam bija pirmā tiesa un viņam piesprieda rakstura audzināšanu pie psihologa. Nekas nav uzlabojies. Manuprāt, ir tikai vēl trakāk, jo vienīgais, kas Mārim aizrāda viņa uzvedību, tā esmu es. 

Un kad tētis ir mājās, viņš pasūdzas, un rezultātā viņš bērna klātbūtnē lamā mani, ka es nepareizi to un to darījusi, to un to pateikusi. 

Kad Māri liku kaktā, viņš auroja, ka neiešot, es Mārim saku, ka tu nebūsi savādāks, nekā pārējie un iesi kaktā. Viņš man atbild: „Es neesmu tāds pats, es esmu īpašs.”.  

Pēdējais gads ir vienkārši traģisks. Šobrīd domāju par šķiršanos. Galu galā runa ir par bērnu, un šajā gadījumā Māris būs ieguvējs. Pieļauju, ka tad Māris uzlabos savas sekmes, uzvedību un galvenais – tētis piederēs tikai viņam vienam pašam un nebūs jādala. To viņš man pats ir teicis. 

Sakiet savu viedokli, kā risināt šo mūsu problēmu! Man nav neviena, ar ko apspriest šādas lietas.