Četrgadnieks daudz vaicā par nāvi. Kā atbildēt?

Omei nomira kaķis. Ar dēlu (4 gadi) par to izrunājāmies - izstāstīju visu, kā ir - kas notiek, kad kāds nomirst, centos neko neizpušķot. Tajā pašā laikā nenobiedēt. Uz to brīdi viss it kā bija kārtībā. Pēc pāris mēnešiem mazais palika pa nakti pie omes. Pēc tam viņš man pajautāja - kāpēc tas kaķis visu laiku ir nomiris un kad vienreiz atkal būs dzīvs. Runājām visu no sākuma - ja kāds nomirs, tad nekad vairs nebūs dzīvs. Neizpalika jautājumi par to, vai mirušajam gribas čurāt, niez pumpas, vai nav grūti paelpot. Uz visiem jautājumies mierīgi un, cik vien iespējams vienkārši, atbildēju.

Parasti viņam šīs runas sākas, kad ejam gulēt, un dažkārt viņš sāk "šņukstēt", ka negrib mirt, ka negrib, lai mēs ar tēti mirstam. Esam runājuši par to, ka viņš vēl ilgi dzīvos - jāizaug lielam, jāaprecas, ka viņam būs pašam savi bērni. Viņš pat izdomājis, ka viņam būs 2 meitiņas un kā viņas sauks taču tajā pašā laikā, šīs runas par nāvi visu laiku atkārtojas nu jau otro mēnesi.

Vai tas ir normāli, ka 4 gadus vecs bērns tik daudz runā par nāvi, vai viņa satraukums varētu būt saistīts ar to, ka neesmu līdz galam pratusi ar viņu par šo tēmu runāt?

Pēdējo nedēļu mazais vairs negrib arī iet uz dārziņu (iet jau otro gadu, no rītiem raudāšana bija tikai pašā sākumā) - apķeras man ap kaklu un saka, ka grib tikai pie manis un visu laiku tikai ar mani. Ir sācis arī sliktāk gulēt  mētājas pa gultiņu, murgo, nakts vidū pasācis nākt uz mūsu gultu un gulēt pa vidu (mēs arī neliedzam). Īsti nezinu, vai tas viss ir saistāms kopā, bet jūtu, ka dēlā ir kaut kāda trauksmes sajūta un es nesaprotu, kā lai no tās tiekam vaļā?! Es cenšos ar viņu pāarunāt dienas gaitas, uzzināt, kas viņam dārziņā paticis, ko viņi darījuši. Runāju ar audzinātāju un viņa teica, ka pa dienu viss esot labi, mazais ar interesi piedalās visur, ar citiem bērniem konfliktu nav. Mājās mums arī viss ir labi - gan manās un vīra attiecībās, gan mūsu un bērna attiecībās.

Vai tas ir normāli, ka 4 gadus vecs bērns tik daudz runā par nāvi, vai viņa satraukums varētu būt saistīts ar to, ka neesmu līdz galam pratusi ar viņu par šo tēmu runāt? Kā lai es palīdzu mazajam cilvēciņam tikt galā ar viņa uztraukumu?"

Atbild psiholoģe Daina Dziļuma:
"Sarunas, jautājumi par nāvi ļoti bieži kļūst aktuāli aptuveni četru gadu vecumā. Bērni, tieši tā, kā Jūsu dēls, uzdod dažādus jautājumus, dažreiz arī izspēlē situācijas, kuras saistītas ar nāvi. Runājot ar bērnu par nāvi, jāņem vērā ģimenes priekšstats par nāvi. Tomēr vajadzētu izvairīties no tādiem nāves apzīmējumiem kā „došanās ceļojumā”, „aizmigšana”, „palikšana slimnīcā”, jo tas var radīt bērnam bailes, saskaroties ar šīm situācijām. Dažreiz bērni neizjūt nekādas negatīvas emocijas runājot par nāves tēmu. Tomēr bērns var arī izjust bailes par sevi, par vecākiem. Ja tā notiek, bērnam ir jāstāsta, ka viņš kopā ar vecākiem dzīvos vēl ļoti ilgi, bet kādreiz mums visiem būs jāmirst. Tieši tā kā Jūs jau darāt, ar bērnu ir jārunā par nākotnes plāniem – kā viņš izaugs liels, par ko strādās utt. Ja šīs bailes nemazinās, nepieciešama psihologa konsultācija, lai izvērtētu baiļu iemeslus un atrastu veidu, kā no tām atbrīvoties."