Kad izaugšu liels, es būšu ārzemnieks!

Todien uzzināju, ka līdzās man atrodas milicis, šoferis, skolotāja, pārdevēja un daudzu citu sabiedrībā vairāk vai mazāk populāru profesiju un arodu topošie speciālisti. Neskatoties uz to, ka audzinātājas uzdotais jautājums bija šķietami vienkāršs, un atbildes bērniem padevās samērā viegli, mana atbilde audzinātāju samulsināja. Teicu viņai: „Būšu ārzemnieks!” 

Izdzirdējusi manu atbildi, audzinātāja apjuka, un mirkli vēlāk man jautāja: „Kā tu to domāji?” Paskaidroju viņai: „Braukāšu pa ārzemēm!” 

Tā kā man tolaik bija tikai 4 gadi, seriālu par Štirlicu vēl nebiju paguvis noskatīties. Arī sajēgas par to, kādā valstī tolaik dzīvojām, man nebija. Kā jau daudziem maziem bērniem – manu domu gaitu neietekmēja skepse, šaubas, skepse un kriticisms. Un mana atbilde audzinātājai pauda pārliecību, ka manis teiktais ir reāli iespējams.

Kas to būtu domājis! Kad kļuvu pieaudzis, pienāca lielu pārmaiņu laiks. Sākām dzīvot citā valstī, kurā bija jau citas iespējas. Un tagad daudzi Latvijas iedzīvotāji ir apmeklējuši tuvākas vai tālākas ārzemes, tas tāds gluži vai ikdienišķs pasākums. 

Šobrīd mana meitiņa Laura arī ir tajā vecumā, kad bērna domāšana ir vērienīga, pilna pārliecības par to, ka ir iespējams sasniegt šķietami neiespējamo. Iespējams, tālab šo visu atcerējos.

Autors: Ēriks Paegle, Brīnumu stāstu konkursa dalībnieks