Bērnības Ziemassvētki. Skaistākie visā mūžā...

Pašā galotnē skaists balts eņģelītis, kā sargājot visu, kas viņam uzticēts, veras meitenē. No virtuves atplūst brīnišķīga ceptu pīrāgu un cepeša smarža, tur māmiņa gatavo svētku maltīti, bet tētis nes uz guļamistabu svaigu salmu piebāztus maisus divām lielām un vienai mazai koka gultai.

Meitenītei ir tik satraukta sirsniņa, ne jau tikai no svētīgās smaržas un gaidāmā svētku  prieka, kas virmo mājā, bet visvairāk jau gaidot to jauko Ziemassvētku vecīti, dēļ kura tik ilgi mācīts dzejolītis un kurš nesīšot paklausīgiem bērniem dāvaniņas, bet nepaklausīgiem žagaru. Un kā lai tagad saprot? Aizvakar tik ļoti gribējās tauku maizīti, ka nespēja sagaidīt līdz mamma atnāks no kūts un tā tauku bļodiņa bij tik augstu plauktā, ka sniedzoties pēc tās mazā Mārīte nenoturēja bļodiņu, un tā nokrita uz grīdas un saplīsa. Vai tas skaitās tas lielais nedarbs, kura dēļ Ziemassvētku vecītim žagars azotē? Un nu jau nemaz nevar saprast, vai to vecīti gaidīt ar prieku, vai bailēm. Bet eņģelītis tik nomierinoši skatās uz meiteni, ka drīz vien bailes pazūd, tikai liela nepacietība gan – nu kad tad tas vecītis nāks. Mamma ar tēti pošas uz kūti lopiņus apkopt un Mārītei esot kopā ar lielo runci Minci jāgaida, kad nākšot atpakaļ, jo tad degšot eglītē svecītes.

Mamma atver durvis, un istabā ienāk liels bārdains vecītis aitādas kažokā un lieliem pilčiem kājās. Uz muguras maiss, laikam ar dāvanām, bet no azotes, ak vai, tiešām rēgojas žagars.

Ai, cik gan viņi tur ilgi, un ja nu vecītis atnāk, kad Mārīte viena pati istabā? Šausmas, bez mammas taču visi dzejoļa pantiņi sajuks un gaidīto dāvaniņu tā ari nesaņems, drīzāk jau žagarus. Nu redz, jau lielais lukturis šūpodamies tuvojas no kūts puses, tātad mamma ar tēti beidzot nāk. Kad abi nomazgājušies un Mincis ticis pie savas kārtējās piena bļodiņas, tad nu var visi iet uz lielo istabu un aizdedzināt eglītē svecītes, lai Ziemassvētku vecītis redz, ka šajā mājā to gaida, nu ļoti, ļoti.Te pēkšņi tētis atceras, ka kūtī ko aizmirsis un iziet, bet Mārīte satrūkstas pie katra troksnīša, jo visu laiku nepamet domas par gaidāmo ciemiņu. Kaut nu māja nebūtu tik dziļā sniegā ieputināta, ka vecītis nemaz neieraudzīs svecīšu liesmiņas. Tuk, tuk, tuk! Mazā sirsniņa saraujas lielos uztraukumos: ”Mammīt, tas ir vecītis, viņš mūs ir atradis!” Mamma atver durvis, un istabā ienāk liels bārdains vecītis aitādas kažokā un lieliem pilčiem kājās. Uz muguras maiss, laikam ar dāvanām, bet no azotes, ak vai, tiešām rēgojas žagars. Kas nu viss bija tālāk, kas to vairs tai uztraukumā var atcerēties, bet, kad Ziemassvētku vecītis atvadījās un, noglaudis meitēnam galviņu, aizgāja tālāk pie citiem labiem bērniem, Mārīte tā riktīgi apjauta, ka dzejolis nesajuka vis un par to nu rokās cieši sakļauta bieza, skaista grāmata ar tautumeitu uz vāka „Latviešu tautas pasakas”. Bet pie eglītes nez no kurienes atbraukušas mazas skaistas ragutiņas. Kāda laime, bet žēl, ka tētis to visu neredzēja. Mamma gan mierina, ka nekas, jo kad viņš atnākšot tad Mārīte varēšot visu izstāstīt.

Uz  ragutiņām, ar savu jauno grāmatu klēpī, klusu snauž mazā meitene. Tētis paceļ bērnu un aiznes uz salmu cissu gultiņu, bet viņa to nejūt, jo sapnī runājas ar balto eņģelīti eglītes galotnē.

Sveču liesmiņas lēnām izdziest. Mīļā sirsnībā un mammas un tēta kluso dziesmu dziedātā svētku noskaņā vakars pavadīts. Ziemassvētki sagaidīti! Lēni krītošās sniega pārslas paveras pa logu vecajā mājā. Uz  ragutiņām, ar savu jauno grāmatu klēpī, klusu snauž mazā meitene. Tētis paceļ bērnu un aiznes uz salmu cissu gultiņu, bet viņa to nejūt, jo sapnī runājas ar balto eņģelīti eglītes galotnē.

Gadi nepielūdzami tik strauji ir aiztecējuši. Biezo pasaku grāmatu mazā Mārīte saudzēja un mīlēja. Pašas bērni izauga kopā ar šo grāmatu. Tik daudz ir bijis svētku un jubileju šajos garajos gados, bet dīvaini, ka tieši šos Ziemassvētkus atceros visu mūžu vēl šodien un esmu laimīga, ka manā mūžā tādi bijuši.

Iesūtījusi: Māra Puriņa, Brīnumu stāstu konkursa dalībniece