Drauga meita un māte jauc attiecības...

"Pirms kāda gada es iepazinos ar foršu vīrieti. Vismaz sākumā man tā likās, tikos ar viņu, iedraudzējos — mums ir 17 gadu vecuma starpība.
Neierasti bija tas, ka viņa sieva bija no viņa aizbēgusi uz Angliju ar mīļāko un atstājusi viņu vienu ar bērnu — meitu, kurai šobrīd ir 9 gadi.
Sākām dzīvot kopā. Viss bija jauki — likās, ka mums tiešām ar laiku varētu būt lieliska ģimene — viņa māte un meita pret mani bija jaukas, bet tikai līdz mirklim, kad draugs uz 10 dienām aizbrauca ceļojumā!
Jo uzreiz pēc drauga aizbraukšanas sākās psiholoģiskais terors no viņa mātes un meitas puses ar mērķi mani, psiholoģiski sagrautu, dabūt prom no viņu ģimenes!
Drauga meita izrādijās nevis jauks, mazs bērns, bet gan izlutināta meitene, kas līdz 8 gadu vecumam bija izlutināta tik tālu, ka pati negribēja ģērbties, kārtot savu istabu. Visu dzīvē dabūja ar raudāšanu — ja kaut ko tēvs vai vecmāmiņa nepirka, tad atlika tikai ilgāk paraudāt, un kārotā lieta nonāca nekavējoties viņas īpašumā.

Vecmāmiņa mazmeitai sameloja, ka es esot augsta līmeņa ekstkorta meitene un ka vienīgais, kas man ir vajadzīgs no viņas tēva, ir viņa nauda.

Lielākās histērijas meitene rīkoja tad, kad bija jāpilda skolā uzdotie mājasdarbi — izrādās jau no pirmās klases meitenei gandrīz visus mājasdarbus pildīja vecmāmiņa. Rezultātā meitene nebija spējīga patstāvīgi mācīties, skolā bija ļoti aizmāršīga. Un bija tik pārsteigta un dusmīga, ka jaunā tēva draudzene nepilda viņas mājasdarbus, nekārto viņas istabu, neauklējas ar viņu kā ar mazu bērniņu. Un galvenais — daudz laika velta arī sev — treniņiem vieglatlētikā un studijām.  Saprotams, gan drauga māti, gan meitu sāka traucēt tas, ka tiek izjaukta viņu ierastā dzīves kārtība un ka dēla jaunajai draudzenei ir arī pašai savi dzīves mērķi, uz kuriem iet, un viss viņas laiks nav pakārtots ļoti izlutināta bērna auklēšanai un vajadzību izpildīšanai. Izrādijās, ka meitene jau vienu tēva draudzeni bija izslēgusi no sava tēva dzīves — rīkojusi tik ilgi tēvam histērijas un, histēriki raudot, skrējusi nakts laikā tēva guļamistabā, kad pieaugušie romantiski pavada laiku, ka tēvs mīļā miera labā bija pārtraucis attiecības, lai tik bērnam būtu labi!

Pirmoreiz dzīvē redzēju, tik slimīgi greizsirdīgu vīrieša māti un tik ļoti izlutinātu bērnu!

Laikā, kad mans draugs bija ceļojumā, sākās vesels teātris, meitene centās noklausīties katru manu sarunu, ko es runāju pa telefonu un visu, ko es daru, ziņoja savai vecmāmiņai. Kad gājām kopā uz veikalu, speciāli muka prom un tad raudoša pēc kāda maza laiciņa atskrēja atpakaļ un pēc tam sūdzējās savai vecmāmiņai un tēvam, ka es viņu nemaz nepieskatot un ka pie visa ir vainīga tikai tēva jaunā draudzene, jo viņa esot tikai mazs bērniņš, kurš neko no dzīves nesaprotot! Bet meitene jau savos 9 gados ir tik ļoti ir iemācijusies ar visiem manipulēt un tēlot mazu bērniņu, kurš nekad par neko nejūtas vainīgs!

Vecmāmiņa mazmeitai sameloja, ka es esot augsta līmeņa ekstkorta meitene un ka vienīgais, kas man ir vajadzīgs no viņas tēva, ir viņa nauda, un ka viņām abām esot uzdevums mani dabūt arā no viņu ģimenes ar jebkuriem līdzekļiem.
Drauga māte regulāri nāca uz dzīvokli, kad es nebiju mājās, un ar mazmeitu rakājās pa manām mantām, kad es atnācu, tad meitene vecmāmiņas klātbūtnē mani neklausīja, apsaukāja, drauga māte visu laiku draudēja, ka viņas dēls mani ar visām manām mantām izmetīs uz ielas, jo viņa 43 gadus vecais dēls sev ir pelnījis ko labāku! Pirmoreiz dzīvē redzēju, tik slimīgi greizsirdīgu vīrieša māti un tik ļoti izlutinātu bērnu!
Pati esmu augusi piecu bērnu ģimenē, kur māte ir lielas vidusskolas direktore, bet tēvs veiksmīgs biznesmenis. Mums ģimenē bērniem bija iemācīts cienīt citus cilvēkus un iespēju robežās, lai vecākiem vieglāk, vismaz savas istabas sakārtot un māju uzkopt, bet te man nācās satapties ar ļoti izlutinātu bērnu, kurš neciena nevienu un kāpj uz galvas gan savam tēvam, gan savai vecmāmiņai!

Kad draugs atgriezās no ceļojuma, situācija, protams, mazliet uzlabojās, drauga māte vairs nevarēja nākt uz dzīvokli katru dienu, arī drauga meitai bija jāievēro vismaz kaut kāda pieklājība pret mani.

Un tad es nejauši, kārtojot grāmatu plauktus, atradu dokumentus, kuros bija rakstīts par drauga bijušo sievu — izrādījās, ka viņa nav nekādā Anglijā, sievietei pēc bērna piedzimšanas ir sākusies pēcdzemdību depresija un, stāvoklim pasliktinoties, draugs ir nevis sievai centies palīdzēt krīzi pārvarēt, bet aiz muguras, kamēr viņa ilgstoši ārstējusies slimnīcā, ir tiesas ceļā atņēmis bērnu un nokārtojis rīcībnespēju un, ka viņš ir iecelts arī par savas bijušās sievas aizbildni un var kontrolēt savas bijušās sievas dzīvi kā ienāk prātā!
Pēc tam runājot ar sava drauga drauga sievu, kura ar šo ģimeni jau draudzējas sen, noskaidroju, ka viņi domā, ka pie tā, ka viņa bijusī sieva tagad ir garīgi slims cilvēks ir vainīgs mans draugs un ļoti lielā mērā viņa māte, kura visu laiku ir kontrolējusi viņu dzīvi un nav varējusi pieņemt, ka viņas vienīgajam dēlam var būt kāda svarīgāka sieviete par viņu!

Kad draugs atgriezās no ceļojuma, situācija, protams, mazliet uzlabojās, drauga māte vairs nevarēja nākt uz dzīvokli katru dienu, arī drauga meitai bija jāievēro vismaz kaut kāda pieklājība pret mani, bet man priekštats par drauga meitu un māti jau bija radies, es pret viņām abām spēju būt tikai vēsi pieklājīga! Ar draugu izrunājos par viņa bijušo sievu. Protams, viņš man apgalvo, ka viņa ir nepieskaitāma un, ka ārsti saka, ka viņai vairs nevar palīdzēt, un viņš nekad bijušajai sievai neļaus satikt bērnu!


Situācija ir smaga. Ir grūti veidot normālas attiecības, kurās visu laiku jaucas gan drauga meita, gan drauga māte. Vai tur vispār var ar laiku tiešām kaut kas sanākt? Mana mamma man iesaka nogaidīt ar bērniem, kaut gan draugs ļoti vēlas vēl bērnus...
 
Visu foruma diskusiju lasi šeit!