Te kopā, te atkal šķīrušies. Nu, cik var?

Katra no mums kaut ko tādu droši vien piedzīvojusi – kad gribējies atjaunot attiecības un turpināt. Nu vismaz teorētiski tāda doma prātā ienākusi, vai ne? „Kā būtu, ja...”
Parasti šajās pārtrauktajās un atkal uzsāktajās attiecības viens ir iniciators, bet otrs tikai pakļaujas. Ko tas liecina, ja mans draugs te beidz, te atkal vēlas atsākt attiecības ar mani? Vai to, ka viņš baidās no saistībām, bet patiesībā nevar bez manis dzīvot?! Bet varbūt to, ka nepārtraukti meklē kādu, kas labāka par mani, un atgriežas pie manis tikai brīžos, kad nogurst no meklējumiem un kad sāk pietrūkt seksa?!
Ko tas liecina par mani, ja atkal un atkal esmu ar mieru atsākt attiecības ar vīrieti, kurš regulāri no manis aiziet?! To, ka esmu gudrāka šajās attiecībās; to, ka esmu cīnītāja, vai to, ka esmu naiva sapņotāja, kurai nav lepnuma un pārliecības par sevi?!
Patiesībā – neizbēgami, bet tik grūti (ja vispār) atbildami jautājumi! Skaidrs, katrs gadījums ir tik individuāls, ka neviens, izņemot pašus iesaistītos, nespēj pateikt, kāpēc viņi ar savām attiecībām apietas kā ar gaismas slēdzi – te ieslēdz, te izslēdz...
Gudri cilvēki gan teic – esot taču trešā iespēja: pauze! Bet vai pauze attiecībās nenozīmē to pašu, ko „izslēgtas” attiecības?!

Gudri cilvēki gan teic – esot taču trešā iespēja: pauze! Bet vai pauze attiecībās nenozīmē to pašu, ko „izslēgtas” attiecības?!

Skaidrs, ka vieglas šādas „te – kopā, te – atsevišķi” attiecības nav nevienam – ne pašiem, ne ģimenei, ne draugiem! Īpaši tuvākajiem draugiem, kas pēc šķiršanās reizēm mēdz sadalīties „Viņa” un „Viņas” komandās. Gadās, ka „Viņš” un „Viņa” sen jau atkal sagājuši kopā, kamēr abu „līdzjutēju” komandās viņu šķiršanās radījusi daudz nopietnāku plaisu.
Vienīgais mierinājums – draugi pierod pie visa. Jo biežāk kāds pārītis šķiras un atjauno attiecības, jo smieklīgāk no malas šķiet. Kāds brīnums, ja draudzenes sen vairs neņem galvā tavus asarainos paziņojumus, ka šoreiz gan esat šķīrušies uz mūžu?! Nosmaida un viss – gan jau salabsiet...
Kā ir ar tevi – vai tici, ka pēc šķiršanās iespējams saiet kopā un turpināt?
Izlasi divus diezgan atšķirīgus viedokļus. Skaidrs, ka vienīgā un pareizā viedokļa nav un nevar būt. Ir tikai mūsu pieredze, intuīcija un sirds. Un tā viņas visas trīs cīnās... Tātad: jā vai nē „ieslēgts, izslēgts” attiecībām?

 „Jā – jo es viņu mīlu!”
Sāra (nu skaidrs, ka viņa nav Sāra, bet kāda tam nozīme) ir šādās atšķirībās vairākus gadus. Esmu pieredzējusi viņas asaras, kad viņa mums, pāris tuvākajām draudzenēm, atklāja, ka šķīrusies ar savas dzīves lielo mīlestību. Tā kā abi dzīvo katrs savā valstī, viņu attiecības nekad nav bijušas vieglas, taču likās, ka abi atraduši stabilu attiecību un tikšanās modeli. Un te, pēkšņi, viņš paziņoja, ka atradis citu un viņam liekas godīgi attiecības pārtraukt.
Sāra bija izmisumā. Mēs jutām līdzi. Un tad... Tad sākās tāds kā riņķa dancis. Pēc pusgada viņi atkal sāka tikties. Un pēc tam viņi izšķīrās vēlreiz. Vēl vienu reizi Sāra mums stāstīja par šķiršanos. Pēc tam – vairs ne, laikam baidījās no mūsu reakcijas. Bet mēs ik pa laikam nojautām – laikam atkal pašķīrušies. Bet kura no mums būs tik drosmīga, lai pateiktu: „Triec taču to savu Džonu ratā, viņš tev tikai dzīvi čakarē?!” Var jau būt, ka īstām draudzenēm tā būtu jārīkojas... Saņēmos un intervijas nolūkos paaicināju Sāru uz sarunu. Ak vai. Viņi atkal ir šķīrušies!

Un te, pēkšņi, viņš paziņoja, ka atradis citu un viņam liekas godīgi attiecības pārtraukt.
Sāra bija izmisumā. Mēs jutām līdzi. Un tad... Tad sākās tāds kā riņķa dancis. Pēc pusgada viņi atkal sāka tikties.

Sāra neraud un nelolo nekādas ilūzijas par to, kam man kā draudzenei vajadzētu just viņai līdzi, un viņa gluži labi nojauš, ko mēs domājam par viņas attiecībām: „Domā, es nezinu, ka uzskatāt mani par pilnīgu idioti?”
Steidzos viņai apliecināt, ka nē taču! Mēs tikai... Nu tikai redzam, ka šīs attiecības nekur neved. Uz ko Sāra atbild: „Tu domā, ka viņš mani neprecēs?” Un skaļi nosmejas pa visu kafejnīcu. „Tu domā, ka septiņos gados man pašai tas nav kļuvis skaidrs? Protams, kādreiz domāju, ka tas notiks. Bet tagad... Saproti, man nevajag, lai šīs attiecības kaut kur ved. Lai tās iet kaut vai pa riņķi. Lai tās vienkārši ir!”
Bilstu, ka tās patiesībā arī iet pa riņķi, bet vai tas tomēr nesāpina un netraucē dzīvot? Sāra aizdomājas. „Ļauj paskaitīt... Vispār traki, ka vairs pat neatceros, cik reižu viņš aizgājis un atnācis, vai ne? Tā saskaitīju – kādas sešas, septiņas reizes. Apmēram reizi gadā. Sākumā vienkārši miru nost. No bēdām, no greizsirdības, no izmisuma. Katra no reizēm, kad šķīrāmies, bija tāda maza nāve. Bet tagad... Es tev teicu, ka mēs atkal esam izšķīrušies, ja? Tagad ir sāpīgi, bet es vienkārši gaidu pavasari. Tā vienkārši notiek – pavasarī mēs atkal atjaunojam attiecības.”

Ļauj paskaitīt... Vispār traki, ka vairs pat neatceros, cik reižu viņš aizgājis un atnācis, vai ne? Tā saskaitīju – kādas sešas, septiņas reizes.

Tā, it kā nekas nebūtu bijis? It kā viņš tevi nebūtu pametis un sācis piestaigāt pie kaimiņienes? „Jā!” nesatricināmi atbild Sāra. „Tieši tiek vienkārši.”
Un kā tad ar greizsirdību? Galu galā – ar lepnumu? Viņš taču tevi pašlaik krāpj ar citu! Sāra atbild: „Zinu, zinu... Tas slavenais sieviešu lepnums. Zinu, ka man vajadzētu justies nodotai un kaut vai lepnuma dēļ vien viņš būtu jāizsvītro no dzīves. Esmu par to domājusi. Esmu bijusi nikna uz viņu, jutusies aizskarta, un tā tālāk. Esmu taču normāla sieviete! Bet, ja viņu mīlu, mans lepnums var iet nervozi uzpīpēt stūrītī! Ko man ar to lepnumu darīt – nolikt goda vietā un priecāties par savu tikumu?”
Lai nu būtu. Bet tad nu arī speru ārā jautājumu, ko ar draudzenēm esam vairākkārt apspriedušas. Ja reiz viņš tev tā patīk – lai būtu, bet kāpēc nevari ieviest kādu draudziņu tiem ļoti garajiem periodiem, kad atkal esat izšķīrušies? Dzīve tak paiet!
Sāra atbild pilnīgi nesatricināmi: „Zinu, ka izklausos pēc apmātas. Bet man tiešām nevajag nevienu citu. Viņš ir vienīgais vīrietis manā pasaulē.”
Sāra tic, ka viņas vīrietis pie viņas atkal atgriezīsies. Un viņi turpinās attiecības. Tā droši vien arī būs.

„Nē – jo viņš to neizdarīs atkal”
Sandas (šis, protams, nav viņas īstais vārds) stāsts ir mazliet citāds. Tas, cik dzelžaini viņa nolēma pārtraukt attiecības, izbrīnīja daudzus draugus un paziņas, jo visiem nez kāpēc liekas, ka Sanda uztver dzīvi ļoti rotaļīgi. Daži pat domā, ka bezatbildīgi. Viņa strādā kādā Rīgas centra birojā un pēc darba sastopama populārākajos un stilīgākajos bāros un klubos. Viņa ir no tiek cilvēkiem, kurus bieži uzrunā par saulītēm, jo Sandas draudzīgais raksturs vienkārši atkausē ledu, viņa ir izpalīdzīgam, reizēm pieskata draugu bērnus – nu tāds ļoti pozitīvs cilvēks, kuru visi ilgotos saukt par draugu. Var jau būt, ka Sanda mazliet par daudz metās visiem ap kaklu – vārda tiešā nozīmē. Viņai pieder sauciens, kuru reizēm citējam: „Sirsniņai auksti!” Un var jau būt, ka tā arī ir – gribas taču kādu, kuram pieķerties pa īstam! Arī „foršās meitenes” mēdz būt sasodīti vientuļas, un arī „saulītēm” salst.

Un tad – bums! Māris aizgāja. Savāca no Sandas īrētā dzīvokļa savus riteni, dēli, datoru, un – viss. Nevienam nekas nebija skaidrs, jo Māris neaizgāja pie kādas citas. Vismaz nebija redzēts kopā.

Ar Māri Sanda iepazinās bārā, bet tas nebija tāds tipiskais „bārā satikāmies, bārā izšķīrāmies” romāniņš. Sanda iemīlējās nopietni, šķiet, Māris – arī, un viņi nevienam to neslēpa. Un pat tad, ja tu biji cilvēks, kas iet uz draugu iemīļoto bāru reizi mēnesī vai reizi divos, Sanda un Māris vienmēr bija priekšā, apkampušies kā balodīši, dzerot alu no vienas glāzes. Tā kā Sanda bija par Māri jaunāka, tad viņš pret viņu izturējās mazliet privātīpašnieciski un tēvišķi, bet Sandai tas patika, un galu galā tas ir gaumes jautājums. Vārdu sakot, beidzot Sandai – mūsu vieglprātīgajai saulītei – viss bija pa īstam.
Un tad – bums! Māris aizgāja. Savāca no Sandas īrētā dzīvokļa savus riteni, dēli, datoru, un – viss. Nevienam nekas nebija skaidrs, jo Māris neaizgāja pie kādas citas. Vismaz nebija redzēts kopā.
Izrādās, kā man pēc tam pastāstīja Sanda, viņam „bijis jāpadomā”. Kad Sanda man to stāsta, viņai uz brīdi tiešām samirkšķinās acis. Mēģinu būt vieda un saprātīga un saku – nu tā attiecībās mēdz būt...
Sanda saka: „Bet kāpēc viņš nevar domāt man blakus? Es viņu apspiedu vai kā?” Es saku – nu reizēm vīriešiem vajag savu telpu, un viņi aiziet, lai atgrieztos...
Māris atgriezās arī. Kādu vakaru viņus abus ieraudzīja mūsu iemīļotajā bāriņā – abi sēdēja, mīļi saspiedušies kopā, un es tiešām nopriecājos.
Un pēc tam viņi izšķīrās pavisam. Tā saka Sanda. Es klausījos viņā un domāju: „Kā vienā mazā, trauslā būtnē var būt tik daudz dzelzs?”

Es šo esmu redzējusi – vīrietis tikai nāk un iet, nāk un iet, bet sieviete tikai gaida ar kotletēm un cieš... Es negribu ciest, saproti?

Sanda saka: „Es Māri mīlu. Bet viņš manu dzīvi nečakarēs. Viss!” Un Sanda solās darīt visu, lai izsviestu Māri no savām domām un, galvenais, no sirds. Sanda saka: „Zini, ir tāds teiciens – aizejot aizej. To Mārim teicu, kad viņš otro reizi gāja prom. Es šo esmu redzējusi – vīrietis tikai nāk un iet, nāk un iet, bet sieviete tikai gaida ar kotletēm un cieš... Es negribu ciest, saproti?”
Jautāju – vai Sanda ir droša par savu lēmumu. Un ja nu viņš atgriežas un šoreiz pa īstam? Katram taču jādod otra iespēja. Sanda atbild: „Ar vienu iespēju attiecībās pilnīgi pietiek. Es jau neesmu mainījusies!”
Bet kā tad ar mīlestību? Pati taču saka – mīlot... Sanda uzskata: „Un tāpēc vīrietis var darīt, kā iedomājas? Uz to jau sievietes iekrīt – vīrieši zina, ka viņus mīlēs, lai ko viņi arī darītu.”
Vai Sanda dos vai nedos Mārim otro iespēju? Pašlaik viņai dzelžaini liekas, ka ne.

Kā ir pareizi?
Vēlreiz izlasīju šos abus stāstus. Vai tu arī pamanīji to pašu, ko es? Patiesībā tie ir tik līdzīgi! Abas sievietes pieļauj domu, ka vīrietis, kurš no tevis aiziet vienreiz, var izdarīt to arī otrreiz un trešoreiz. Un abas sievietes savus vīriešus joprojām mīl. Atšķirība ir tikai tajā, ka viena ir gatava atkal un jau kuro reizi atjaunot attiecības, otra – vairs ne.
Kurš gan pateiks, kura no viņām rīkojas pareizi? Nav jau tāda „pareizi”! Ir tikai tas, ko katrai no mums priekšā saka trīs mūsu labākās draudzenes un ienaidnieces reizē: pieredze, intuīcija un sirds.
...Un tagad sakiet man, lūdzu – kāpēc es vispār nerunāju par prātu?! Kāpēc atstāju prātu ārpus šīs attiecību trīsvienības?
Es nezinu! Nespēju to paskaidrot. Varbūt arī par to mums kādreiz jāparunā – ko dara prāts attiecībās? Bez prāta taču nevar! Nebeidzamais stāsts...

Autors: Ieva Raiskuma, žurnāls "Stella"

www.kasjauns.lv