Meita runā pretī mātei

Mamma jautā: 

Nezinu, ar ko sākt... Problēma tāda, ka mēs ar meitu īpaši labi nesaprotamies, jo viņa runā pretī. Mēs dzīvojam divas vien, esmu vientuļā māte. Meitai ir astoņi gadi, bet neklausa un runā pretī jau no mazotnes, apmēram no četru piecu gadu vecuma. Pat nevaru iemācīt, ka katru dienu muti un rokas vajag mazgāt un pašai saģērbties, arī mantas aiz sevis sakārtot – māja visu laiku nekārtībā. 

Un ir ļoti greizsirdīga, ka nevaru pat pa „mobilo” vai ar kādu cilvēku normāli runāt, vienmēr pārtrauc sarunu vai atrod kādu it kā vajadzību, ko darīt tieši tad. 

Vienmēr esmu viņai teikusi – nedari otram to, kas tev pašai nepatīk. Piemēram, netraucē. Skolā mācībās ir labiniece, bet bieži mājās pārrodas saīgusi un tik dusmīga, ka man šķiet – tūlīt kā spridzeklis sprāgs. Esmu jautājusi skolotājām – priekšzīmīga meitene, nekādu problēmu, labi mācās. Bet mājās pilnīgi kašķīgs bērns. Lūdzu, iesakiet, kā man rīkoties un izturēties, lai nebūtu strīdu. Citādi tie jau kļuvuši par mūsu sadzīves ieradumu.  

Atbild Sarmīte Šmite, NLP meistare un kursu Kā iemīlēt pašai sevi? vadītāja:

Cik saprotu no rakstītā, tad ir biji noteikts laiks, kad meitas uzvedība mainījās. Vai varētu būt, ka tieši tad, pirms 4-5 gadiem jūs palikāt viena ar meitu? Bērni bieži jūtas vainīgi pie vecāku strīdiem. Bet varbūt viņa ir izdomājusi, ka tieši jūs esat vainīga, ka viņai nav tēva... Bērns jau nezina, kāpēc ar vecākiem tā mēdz notikt, ka izšķiras. Pārāk daudz ieslīgt detaļās, kāpēc jūsu attiecībās ir noticis tas, ka noticis, nebūtu prāta darbs, tomēr varbūt šī ir lieta, par kuru viņa nejūtas īsti droša un vēlētos dzirdēt skaidrojumu savam vecumam saprotamā valodā. 

Negatīva attieksme ir saistīta ar mājām, jo skolā viss ir kārtībā. Lai gan vēl viena iespējamība – būt priekšzīmīgam skolā nozīmē, ka, ja pa dienu ir gadījušās dusmas un neapmierinātība, tās tiek noslāpētas un sakrātas. Bet negatīvās emocijas kaut kur ir jāliek. Mājās un ar mammu bērns jūtas visdrošāk, un tur šīs dusmas arī tiek spertas laukā. Tas ir normāli, un ļoti labi, ka bērnam ir vieta, kur justies droši. Cita lieta, ko mēs, pieaugušie ar šīm bērna negācijām iesākam. 

Vēstulē minat, ka jūsu abi kašķi ir jau kā ieradums. Tas patiešām tā varētu būt. Ieradums atrodoties mājās, jūsu klātbūtnē tā reaģēt. Iespējams, ka tam ir kāds iemesls. Arī mēs paši kādreiz bērnībā esam uz saviem vecākiem sadusmojušies par kaut ko... Vēlāk šo sajūtu un attieksmi nesam cauri visai dzīvei un tad, kad par to iedomājamies, atsaucam atmiņā šīs dusmas. Tā ir tā brīža reakcija. Tātad jāstrādā pie tā brīža attieksmes maiņas.

Ja tas tiešām ir ieradums, tad to varētu arī mainīt. Meita zina, ka jūs strikti liekat darīt lietas, kas patiešām būtu jādara. Varbūt pamēģiniet uz viņas dusmām reaģēt citādi, nekā ierasts? Ja dusmojāties par kaut ko neizdarītu, tad tagad mēģiniet pieiet ar humoru. Nevis aizrādīt, bet paslavēt par kaut ko, kas ir labi izdevies, par kriksīti. Kaut vai par to, ka skolā labi veicies. Reizēm neievērot nepadarīto. Sarunās izmantot pavisam citus vārdus, nekā iepriekš. Būs grūti, jo meita darīs visu, lai turpinātu būt mājās īgna. 

Domās savai meitai kādu laiku lūgt piedošanu. Tikai viņai par to nekas nav jāzina. Lūgumu varētu arī rakstīt uz papīra un tad to sadedzināt. Piedot bērnam par visu, un arī lūgt piedošanu viņai par visu. 

Mainot savu reakciju, varētu ar laiku mainīties arī meitas attieksme... Te gan būs nepieciešama liela pacietība un mīlestība. Ja meita jutīs, ka jūs iekšēji viņu ļoti mīlat un dusmojaties nevis uz viņu, bet tiem nepareizajiem darbiem, vai nedarbiem... tad arī varētu kas mainīties. Runājot sakiet, nevis „tu esi nekārtīga”, bet „tava istaba labi izskatīsies, ja tā būs kārtīga”, vai ja bērns ir kinestētiķis, tātad reaģē uz sajūtām, tad teikumu veidot šādi – „Tu labāk jutīsies, ja istaba būs mīlīga un mājīga”.

Varbūt varat atcerēties kādu situāciju, kad jūsu attiecības mainījās? Tā varētu būt par iemeslu, kāpēc tas viss tagad tā notiek... Iztēlē atsauciet atpakaļ šo situāciju. To varētu darīt, kad esat viena pati mājās, lai neviens jūs netraucē. Izvēlaties mājās vietu, kur varētu iet maziem solīšiem atmuguriski, zemapziņai dodot uzdevumu izcelt atmiņā negatīvo situāciju, kas varētu būt saistīta ar jūsu meitiņu. Kad tā atnāk atmiņā, ar aizvērtām acīm to ieraudzīt... Tad šo notikumu pārspēlēt. Iztēlē izdarīt visu, lai tas ir ekoloģisks un patīkams visām iesaistītām pusēm. Tad, kad jūs esat ar to apmierināta, piepildiet šo situāciju ar violetu vai zeltītu gaismu. Tā jūs piedosiet vēl papildus Visuma enerģiju, vai labāk teiktu - situācijai piesaistīsiet beznosacījuma mīlestību.

Domās savai meitai kādu laiku lūgt piedošanu. Tikai viņai par to nekas nav jāzina. Lūgumu varētu arī rakstīt uz papīra un tad to sadedzināt. Piedot bērnam par visu, un arī lūgt piedošanu viņai par visu. Šis darbiņš veicams vismaz piecas nedēļas. Jo ja pārtraucam maiņu, tad smadzenes atkal ieiet vecajās sliedēs, jeb vecais ieradums atsākas no jauna.

Tas prasīs laiku un pacietību. Bet kas gan ir svarīgāks par labām attiecībām ar saviem mīļajiem. Tas dod spēku strādāt, justies laimīgai.!

Pacietībai klāt pielieciet sirds mīlestību - par padarīto, par nepadarīto, par to, kas jūs sadusmo vai neapmierina. Mīlestība paveic ļoti daudz...

Mainoties pašiem, mainās arī viss, kas ir mums apkārt.