Viena māsa stāvoklī, otra tikko zaudējusi bērnu, trešā – taisa abortu septītajā grūtniecības mēnesī…

Tie, kuri sekojuši manas vecmāmiņas mīlas stāstam, zina, ka viņa daudzus gadus satikās ar precētu vīrieti. Bija gan kaislīgas tikšanās, gan strīdi, gan pieķeršana laulības pārkāpšanā, gan paralēli katram sava dzīve. Steidzoties notikumiem pa priekšu, varu pastāstīt, ka vectētiņš pēc daudziem gadiem šķiras no sievas, lai paliktu kopā ar vecmāmiņu. Kāzas viņi svin, kad abu kopīgajai meitai jau 18. Romantiski, vai ne? Bet atgriežoties 1951. gadā, vecmāmiņa raksta, ka regulāra tikšanās ar vectētiņu un nemitīgi pieaugošā mīlestība abu starpā vecmāmiņā pamodina vēlmi kļūt par māti:
„Divi gadi… Cik bezgala ātri steidzas laiks. Esmu kļuvusi arī divi gadi vecāka, bet vai es to jūtu? Nē, tomēr man liekas, ka starpības es nejūtu nekādas. Mana sirds ir spējīga just to pašu, ko juta pirms diviem gadiem. Bet man liekas, ka par šiem diviem gadiem es daudz esmu mācījusies un pārdzīvojusi. Es gribētu sacīt, ka šajos divos gados es esmu piedzīvojusi to, ko piedzīvo katra likumīga sieva, atskaitot to, ka man vēl nav bērna. Bet tomēr ir jau daudz arī likumīgu sievu, kas pirmajos divos gados bērna nepiedzīvo. Vai es vēlos bērnu? Tas tomēr vēl man ir ļoti neskaidrs jautājums. Ir brīži, kad es pēc bērna neprātīgi ilgojos. (..) Ar bērna ierašanos pasaulē es būtu pavisam saistīta mājā, jo kas gan man viņu auklētu, ja es gribētu doties jaunās neprātībās? Bet tomēr, visu apdomājot, es varu sacīt, ka es pēc bērna ilgojos un vienīgo dāvanu no Alberta es vēlos bērnu.”

Vecmāmiņa paliek stāvoklī
Sākotnēji vectētiņš nepiekrīt kopīgam mazulim, jo uzskata, ka vecmāmiņai vienai ar bērnu uz rokām būs grūti. Interesanti, ka tieši viņš ir tas, kurš rēķina auglīgās dienas, lai zinātu, kad īpaši jāpiesargājas. Un tas viņam izdodas veiksmīgi. Vecmāmiņa stāvoklī paliek tikai vēl pēc pieciem gadiem. Un arī tikai tāpēc, ka vectētiņš beidzot piekrita. Es līdz šim tiešām nezināju, ka mamma ir plānots bērns! :) Lūk, kā tas notika: „Vakariņas ir ieturētas, un tad Alberts prasa saldo ēdienu. Par to es nemaz nebiju iedomājusies un tā arī neko saldu nesagādāju.

Un savā satraukumā es kaut kā nespēju saprast, vai tiešām tā ir patiesība, ka Alberts bija neuzmanīgs? Tas man liekas gluži neticami.

Un tomēr tev ir kaut kas pavisam salds un šis saldums ir tikai tev vienīgai. Un atkal es Alberta skūpstos aizmirstu pasauli. Man zūd katra jausma par to, kur atrodamies mēs, bet es jūtu tikai Alberta tuvumu. Kā neaizmirstamā sapnī paiet laiks. Kad mani plosa vislielākais kaisles uzliesmojums, tad arī Alberts pieplok manām krūtīm. Un savā satraukumā es kaut kā nespēju saprast, vai tiešām tā ir patiesība, ka Alberts bija neuzmanīgs? Tas man liekas gluži neticami. Es jautāju Albertam, vai tu tiešām biji neuzmanīgs, jo es labi nesapratu. Cik tu esi kļuvusi nejūtīga. Bet es nespēju tam ticēt, jo tagad jau ir nedrošais laiks. Bet es jau arī gribu, lai tev būtu.”

Vecmāmimiņas māsas nedzīvi dzimušie bērniņi

Kamēr vecmāmiņa sāk apjaust savu laimi par tik ilgi gaidīto grūtniecību, ģimeni sasniedz pagalam bēdīga ziņa. Māsa Aina jau otru reizi pasaulē laidusi nedzīvu bērniņu. Pirmais bērniņš, meitenīte, pirms diviem gadiem piedzimusi nedzīva. „Bijis jārauj ar stangām. Pirmā doma, ka pie visa vainīgi ir tikai ārsti, kam tomēr vajadzēja zināt, vai bērns varēs piedzimt vai nē. Bet tad es izlasu Ainas vēstuli un nu man viss izrādās pavisam citā gaismā. Dzemdības ir ritējušas savu normālo gaitu, kaut arī ļoti lēnām. Nevienam pat prātā neienācis, ka varētu kaut kas ļauns gadīties, jo viss bijis normāls. Kad parādījusies jau bērna galviņa, tad pēkšņi pazuduši bērniņa sirds toņi. Tad nu ārsti ķērušies pie stangām. Lai arī kādas pūles pielietotas, tad mirušu uzmodināt tomēr nav iespējams. Noskaidrots, ka saspiesta bērna galviņa un, plīstot asinsvadam ir iestājusies nāve. [..] Aina tak gaidīja un priecājās par šo mazo radījumu, kas reiz būtu bijis pieaudzis cilvēks, bet tagad ir jāšķiras no šīs pasaules neelpojušam nevienu elpas vilcienu.”

Vai tas nav briesmīgi, ka tam, kas bērniņu vēlas, tas ir gandrīz nesasniedzams, bet tik daudzas sievas un meitas nedara visu ko, lai tikai viņām bērnu nebūtu, tās nebaidās pat noziegumu, pat slepkavību, bet Ainai nav lemta laime būt mātei…

Otrais bērniņš būtu bijis dēliņš. Vecmāmiņa raksta: „Pulkstenis jau ir pāri trijiem, kad mani sauc pie telefona. Man ir tā, ka man viens sacītu, tagad es dzirdēšu par Ainu. Vienas sievietes balss jautā, vai es zinot, kas runā, to nu īsti pateikt nevaru, bet man liekas, ka kaimiņu Velta un neesmu maldījusies. Tātad Ainai tomēr ir jau sagaidīts. Es gandrīz trīcu nepacietībā kaut ātrāki dzirdētu, kas ir tas sagaidītais. Kad jautāju Veltai, kādu priecīgu vēsti viņa man sacīs, Velta brīdi, kas man liekas kā mūžība, klusē, tad saka, ka nekā priecīga neesot. Mani pārņem izbailes, kas gan īsti noticis. Beigts… Bijis puisītis, bet piedzimis nedzīvs. Nabaga Aina… Ainai pašai nekas nekaišot, bet ļoti pārdzīvojot. To jau es varu saprast. Velta pastāsta tuvāk. Dzimis šorīt trijos no rīta. Viss bijis ļoti labi, bet nabas saitīte bijusi gar kaklu un ļoti īsiņa, un tā, bērnam dzimstot, to nožņaugusi. Esmu gandrīz izmisumā. [..] Šis tiešām ir ļoti skumjš vakars mūsu mājā. Pārrunājam Ainas nelaimi. Vai tas nav briesmīgi, ka tam, kas bērniņu vēlas, tas ir gandrīz nesasniedzams, bet tik daudzas sievas un meitas nedara visu ko, lai tikai viņām bērnu nebūtu, tās nebaidās pat noziegumu, pat slepkavību, bet Ainai nav lemta laime būt mātei…”

Trešā māsa – slepkava
Vecmāmiņa, rakstot rindas par Ainu, vēl nenojauta, ka pēc pāris dienām mājās pārbrauks trešā māsa ar pavisam šokējošu ziņu: „Te ienāk mamma un saka, ka gribot ar mani aprunāties. Kas par lietu? Norai esot notikusi nelaime, viņa sadzīvojusies ar vienu un tagad jau esot seši mēneši kā stāvoklī. Ko nu tagad darīt? Pēc manas saprašanas te vairs neko nevar darīt, jo viss jau ir daudz par vēlu. Nora gribot, lai izdara abortu. To nu gan es nekā nevaru saprast un mūžam nesapratīšu šādu soli. Kur tad šis? Viņš esot no Rīgas aizbraucis, un Nora neko nezinot par viņu. Mamma jautā, vai ārsti izdarītu abortu? Noteikti nē. Ko tad darīt. Nu gluži neko, jo te vairs nekas nav darāms. Bet ko gan Nora iesākšot ar bērnu? Nu gluži to pašu ko visas – audzinās. Lai Nora mierīgi strādā, kad piedzims bērns, tad tu viņu uzaudzināsi, lai Nora tik dod maizīti. Nora gribot braukt uz pilsētu un runāt ar ārstiem. Bet vai tad viņai kauns nebūs, Aina raud asaras par savu mirušo bērniņu, bet viņa prasīs savu nogalināt. Esmu gluži kā sajukusi no visa dzirdētā, bet zinu tikai vienu, ka man visiem spēkiem ir jārauga pierunāt saudzēt šo topošo dzīvību. Bērniņš, kas ir jau dzīvs, kam vairs ir vajadzīgs tikai neilgs laiks, lai tas jau redzētu pasaules gaismu, kā gan tādu var nonāvēt? [..] Es brīnos par mammu, kā gan viņa, sešu bērnu māte, var pielaist domu par šādu briesmu darbu? Vai tiešām viņā par daudz iesakņojusies vecā pārliecība, ka tas ir kauns? Vai tad kauns nemaz nav no savas sirdsapziņas? Vai tiešām nogalināt bērniņu nav vēl lielāks kauns?”

Piedzimusi meitiņa, kuru noslīcinājuši ūdens spainī. Es nemaz nemeloju sev, ka rakstot šos vārdus, man trīc rokas un asaras spiežas acīs, jo tas ir par daudz šausmīgi. Man liekas neticami, ka šo noziegumu ir pastrādājusi mana māsa.

Pāris dienas vēlāk: „Nora esot aizbraukusi pie draudzenes lūgt naudu, jo Rīgā Kiršbergas paziņa uzņemoties šo noziegumu, bet arī cenu viņa paprasījusi pietiekamu 1300 rubļu. Es tiešām apbrīnoju tos cilvēkus, kas pabalsta šādus noziegumus. Šodien Nora braucot atpakaļ uz Rīgu un pēc pāris dienām tā lieta būšot darīta. Un nelīdzēja nekādi mani vārdi – mazajai dzīvībiņai ir jāmirst…”
Ieraksts vēl pēc dažām dienām: „Šovakar ar autobusu pārbrauca Nora. Viss ir nodarīts. Cik savādi es jūtos, uzskatot viņu. Nora arī pastāsta, kā tas viss ir noticis. Sestdien pēcpusdienā vecmāte attaisījusi dzemdi un novilkusi ūdeni. Dzemdību sāpes sākušās svētdienas pēcpusdienā un pašas dzemdības īsi pirms pusnakts. Piedzimusi meitiņa, kuru noslīcinājuši ūdens spainī. Es nemaz nemeloju sev, ka rakstot šos vārdus, man trīc rokas un asaras spiežas acīs, jo tas ir par daudz šausmīgi. Man liekas neticami, ka šo noziegumu ir pastrādājusi mana māsa.”

...........
Daudzi lasītāji noteikti jautās, kāpēc šie fragmenti jāpublicē. Kādēļ reklamēt laulības krāpšanu? Ko maina fakts, ka savulaik kāda ir veikusi abortu. Varbūt nemaina neko. Varbūt kāds aizdomāsies. Varbūt kāds ko sapratīs. Varbūt kāds savai vecmāmiņai, kad viņa sacīs, ka viņas laikos nu gan tā nebija, pajautās – kā tad bija? Manuprāt, tieši pagātnes apzināšanās ļauj veidot labāku nākotni. Ļauj spert pareizu soli. Un izvairīties no kļūdām.

Iesūtījusi: Laima L.