Nemīlu, bet pamest nespēju. Viņš draud ar pašnāvību...

"Man reiz viens cilvēks teica, ka man ir viskolosālākais vīrietis pie sāniem – nedzer, nepīpē, strādā un pelna, par bērniem rūpējas, par mani tāpat. Jā, tā ir no malas, šī ilūzija ir tapusi daļēji pat manis dēļ, jo spodrināju viņa tēlu, es ar viņu lepojos, jo viņš ir labs cilvēks, cienu, bet... Šķiet, pati iesākumā dzīvoju ilūzijās, nepamanot, ka mans iejūtīgais, emocionālais vīrietis patiesībā ir daudz par daudz emocionāls, viegli sabrūk grūtību priekšā. Tad es stutēju viņu, atbalstu, mierinu. Mājas rūpes ir uz maniem pleciem – pilnīgi viss, sākot ar uzkopšanu, rēķinu nomaksu, beidzot ar salauzto mēbeļu labošanu un atslēgas nomaiņu durvīm. Viņš tik parasti saka, ka izdarīs, bet nedara, vienmēr atrodas 101 atruna, lai to nedarītu, un sēž pie datora, spēlējot spēles. Bērnus pieskata, mani laiž izklaidēties, bet bērnu skatīšanās aprobežojas ar datora spēlēšanu un ātru pagatavošanu viņiem ēst. Atgriežoties mājās no darba, manā acu priekšā parasti ir tāds bardaks, ko bērni sarīkojuši. Un kāpēc lai viņi to nedarītu, ja tētis neredz, ko viņi dara, un neko nesaka, jo viņš vienkārši to nepamana. Pastāvīgi pārmet man, ka bērnu dēļ nekur nevaram izklaidēties. Kad atrodu iespēju atpūsties bez bērniem, tā ir kārtējās atrunas, kopā ar bērniem atpūsties piekrīt, bet tad sabojā garastāvokli ar pastāvīgiem pārmetumiem, cik viss ir slikti un ka bērni visu izbojā.

Bieži tiek man tas pieminēts, ka man ir paveicies. Tādos brīžos gribas kliegt, ka tā nav, ka man līdzās ir grīdas lupata, kas neko nespēj izdarīt kā vien gausties, cik pasaule ir slikta, un kāds viņš ir neveiksminieks

Bija man liekais svars, pārmeta, ka esmu kļuvusi neglīta. Nometu. Tagad vēl aizvien atrod pie kā piesieties, lai arī svars ir man normāls, bet tai pat laika saka, ka tikai jokojoties. Bet par tādiem jokiem pat lāga smieties negribas. Reiz strīda laikā (vēlu vakarā), pateicu, ko domāju. Viņš aizgāja, neko nepaņemot līdzi. Pēc laika jutu nelāgu sajūtu sirdī. Pat nezinu kāpēc skrēju uz dzelzceļa sliedēm, brauca vilciens un uz sliedēm sēdēja viņš, novilku viņu nost un ar šausmām noskatījos, kā garām aiztraucas preču vilciens. Es raudāju, jutos vainīga, jo sarunājusi biju daudz ko, atvainojos, lūdzu piedošanu, arī viņš man atvainojas. Tā tas arī beidzās.
Dzīvojām tālāk, viss atgriezās vecajās sliedēs, un tas mani beidz nost, bet pamest es nespēju, man bail, ka tas novedīs pie traģēdijas, jo redzu un dzirdu to, ko viņš saka. Viņš mani mīl, bet tā mīlestība ir nepareiza, neveselīga. Nezinu, kā nosaukt, bet ne tāda, kādai tai vajadzētu būt. Citiem no malas viss izskatās ideāli. Bieži tiek man tas pieminēts, ka man ir paveicies.

man jāklusē, jāsaņemas, jo nepārdomāta rīcība no manas puses var beigties ar traģēdiju. Un vai otro reizi es spētu viņu glābt?

Tādos brīžos gribas kliegt, ka tā nav, ka man līdzās ir grīdas lupata, kas neko nespēj izdarīt kā vien gausties, cik pasaule ir slikta, un kāds viņš ir neveiksminieks, bet nedrīkstu, man jāklusē, jāsaņemas, jo nepārdomāta rīcība no manas puses var beigties ar traģēdiju. Un vai otro reizi es spētu viņu glābt? Kā tad es pēc tam skatītos mazākā bērna acīs, jo manas vainas dēļ tad viņa tēvs būtu devies nāvē, bet bērns ļoti mīl savu tēti? Kā es pati spētu sadzīvot ar to, ka manis dēļ bojā gājis cilvēks? Es ienīstu sevi par mazdūšību, bet man tik ļoti bail no sekām, bet tālāk sevi šādi morāli spīdzināt paliek aizvien grūtāk.  Vēlētos ne tikai pati iet pie psihologa, bet arī  viņu uz turieni aizvilkt, bet šajā mirklī tas finansiāli nav vienkārši iespējams. Un jā, viņš nepiekristu doties (esmu jau par to saudzīgi ieminējusies), jo problēmu nesaskata.  Nezinu, kā man rīkoties, lai sakārtotu savu dzīvi, bet lai mana rīcība neatņemtu nevienam dzīvību…"

IZLASI ARĪ: 32 gadus jaunas sievietes stāsts: esmu nogurusi no dzīves