Gaidu otro bērniņu. Vai tikšu galā?

"Tagad jau cenšos meitu ļoti iesaistīt brālīša gaidīšanā, stāstu visu, kas un kā būs, punci paijājam, drēbītes kopā meklējam, pat pie ārsta braukājam kopā. Kad tiek klausīta mazuļa sirsniņa, meitiņa ļoti nopietni tajā klausās. Turklāt mazulis dzims vasaras sākumā, tas nozīmē, ka ar bērniem būšu visu vasaru viena, vīrs visu dienu būs līdz vēlām naktīm darbā. Un vēl sesija. Tagad jau nākas ar meitu šad tad uz eksāmeniem un lekcijām braukt kopā, tad nāksies ar abiem, viens pie rokas otrs vēl beņķītī. Tad visas atkal tās naktis negulētās. Gaidot meitiņu nekādus murgus naktī neredzēju, tagad tos redzu un ne jau par gaidāmo mazuli, bet tieši par meitiņu, pat dažreiz gultā pielecu sēdus un ķeru viņu it kā saucu. Liekas, ka viņa krīt, vai tikusi kādā nelaimē, jo man taču ir otrs mazulis un pilnībā nespēju koncentrēt visu savu uzmanību meitai.

Būtu jau viss daudz labāk, ja vīrs nepārmestu man par to, ka reizi mēnesī uz pāris dienām vēlos aizbraukt pie saviem vecākiem, vairāk jau pie tēta un draugiem.

Turklāt vēl esmu māmiņa, kurai ir milzīga mīlestība pret savu bērnu, man grūti ir viņu kādam atstāt vai iedot, kad nākas atstāt meitu mājās vecvecākiem, lai appmeklētu pilnvērtīgi lekcijas augstskolā, esmu uzvilkusies. Atbraucot mājās, ja kaut kas nav ne tā, esmu dusmīga, kaut 100% apzinos, ka mazā ir atstāta drošās rokās un ka viņai nekas nevar notikties, ka tiek ievēroti mani norādījumi. Savā ziņā domāju, ka šajās bailēs slēpjas tas, ka man ir bail, ka mana meitiņa kādu varētu mīlēt vairāk nekā mani, un laikam tam pa piemēru esmu es pati, jo man par mammu mīļāka bija mana vecmāmiņa, kura mani bērnībā daudz audzinājusi un ar kuru biju kopā arī viņas pēdējā dzīves mirklī. Mamma daudzus gadus pavadīja ārzemēs, tā dēļ zuda mūsu kontakts, vairāk viņu uztveru kā mammu tikai vārda nozīmē, un tas ir sāpīgi. Kaut viņa tagad dzīvo Latvijā es nespēju tik un tā ar viņu pilnvērtīgi pozitīvi uzturēt attiecības, agrāk runājām par visu, tagad viņai praktiski nestāstu neko, pat labprātāk dažreiz izvairos no viņas, jo viņa ir diezgan pesimistisks un depresīvs cilvēks. Pēc tikšanās ar viņu vairāk jūtos izsmelta nekā ko guvusi. Cilvēkiem, kas pie mums atbrauc ciemos, meitiņu varu iedot paauklēt, jo zinu, ka tas ir tikai īss mirikis, kurš mani neapdraudēs. Es daudzus gadus gaidīju savu meitiņu, kad viņa piedzima visa pasaule sagriezās, savā būtībā ar vīramāti attiecības sabojājās arī tāpēc, kad sākumā, tiklīdz meita raudāja, skrēja pie manis un teica – dod man viņu. Bet kas es par māti, ja pie katra pīkstiena bērnu kādam tagad došu, lai atvieglotu savu dzīvi?

Ar vīramāti attiecības sabojājās arī tāpēc, kad sākumā, tiklīdz meita raudāja, skrēja pie manis un teica – dod man viņu.

Es taču esmu māte un man ir jāiepazīst un jāizprot savs bērns, man pašai ir jātiek galā ar bērna raudām. Tad vēl tā māneklīša uzspiešana, biju viena pret trijiem beigās jau biju necilvēks jo meitiņai nevēlējos to dot, beigās jau neizturēju, labi, ka meitiņai knupītis vajadzīgs tikai pirms gulētiešanas. Tad vēl, kad baroju meitiņu, vīratēvs mēdz mašīnā lūrēt atpakaļ. Man tas nepatika un pēc viņa pateiktā, man vajag redzēt visu, tika sabojātas mūsu attiecības pilnībā, reizēm likās, ka to bērnu nevis sev un vīram esmu radījusi, bet viņam, jo viņam, redz, ar visu laiku gribas būt centrā. Tas vīram savā ziņā radīja greizsirdību, jo viņam likās, ka viņš meitiņai nav vajadzīgs, ka tikai opītis ir vajadzīgs, jo tam, redz, neapzināti uzsmaidīja. Bet šādi dažādi sīkumi radījuši tādu sienu, ka cenšos norobežoties no vīra vecākiem, un mazo atstāju viņiem tikai pavisam retu reizi, pārsvarā ārkārtas situācijās. Savu mierinājumu sniedz tas, ka vēl kāds pusgads būs jāpavada ar viņiem zem viena jumta, jo tad beidzot paši iesim uz savām mājām. Bet daudz jau tas dzīvi nemainīs, vīrs tik un tā turpinās strādāt saimniecībā, un mājās būs tikai vakarā un dažreiz naktīs. Visu dienu es būšu viena, tāpēc jau arī laikam tik ļoti pieķeros savam bērnam un esmu pilnīgi atkarīga no viņas, viņa ir mana atkarība. Kad piedzima meita, man beidzās rozā briļļu periods, tagad raugos uz šejieni un saprotu, ka neesmu pilnīgi savā vietā, šī nav mana pasaule. Vienmēr biju domājusi, ka gribu dzīvot laukos, bet tagad saprotu, ka pilsēta ir mana īstā vieta, ka man vajag dzīvi, kur viss mainās, kur ir kustība, bet šeit nekas tāds nav, turklāt esmu viena un neviens mani nesaprot.

Liekas, ka viņa krīt, vai tikusi kādā nelaimē, jo man taču ir otrs mazulis un pilnībā nespēju koncentrēt visu savu uzmanību meitai.

Lai gan man šeit ir viss, un dzīve nodrošināta ar visu un nav jāuztraucas par mājas darbiem, tomēr es nejūtos kā es pati, laikam jau tas viss ir galvenais zināmās depresijas rašanās iemesls, jo mana vienīgā laime ir mana meitiņa. Būtu jau viss daudz labāk, ja vīrs nepārmestu man par to, ka reizi mēnesī uz pāris dienām vēlos aizbraukt pie saviem vecākiem, vairāk jau pie tēta un draugiem. Būtu šādu attieksmi izbaudījusi pirms kāzām, diez vai šeit vairs atrastos. Vīrs man vēl joprojām ir mīļš, bet vientulība nogalina, vairāk jau cenšos bērnu dēļ, jo mazuļiem tētis ir vajadzīgs, cenšos šajā ciematā iesaistīties kādā aktivitātē, lai rastu kādus draugus, bet nevaru, jo lauku cilvēki ir ar savu domāšanu. Un mana grūtniecība gaidāmā ir karsts temats, nesaprotu, kāpēc cilvēkiem par to jārunā, man ir vienalga vai kādam piedzimst kāda vai notiek pretējais, tā taču nav mana darīšana, un laikam jau tajā izpaužas mans pilsētnieciskuma vienaldzīgums par apkārt notiekošo. Tagad es mācos to visu pieņemt, iedzīvoties šajā vidē un vietā, kaut gan tas ir grūti un mokoši, bet ceru, ka dzīve mūsu pašu ģimenes mājā kaut ko mainīs manos uzskatos un iekšējā sajūtā."