Pirmā stunda mājās pēc darba! Īsts pārbaudījums attiecībām

Grūti spriest, kurā mirklī tas mainījās. Iespējams, kādu laiciņu pēc tam, kad sākām dzīvot kopā. No sākuma pat nesapratu, kas noticis, – vien piefiksēju, ka kaut kas tiekoties nu ir citādi. Protams, neesmu naiva un nedzīvoju ilūzijās, ka līdz mūža beigām katru dienu pēc darba apskausim viens otru tā, it kā būtu bijuši šķirti neciešami garu mūžību, bet... nu jā, kaut ko no šīs sajūtas gribējās saglabāt. Turklāt vaina nebija viņā – izturēties citādi sāku es pati. Atgriezusies mājās, pārlaidu skatienu mīļotajam un... sāku īgņoties. Aha, re, kur mētājas nomestas mantas, un vispār – vai viņš tiešām nevarēja uztaisīt vakariņas, jo man šodien bija TIK draņķīga diena! Ja vēl savaldījos, lai neizteiktu pārmetumus, tad attiecībā uz darbu man nevarēja aizbāzt muti. Bet vajadzētu. Es runāju un runāju, un – kauns atzīties, bet fakts! – bieži vien pat neapvaicājos, kā diena pagāja viņam. 

Droši vien būtu turpinājusi tādā pašā garā rullēt uz priekšu, ja vien... Jā, te būtu vietā pastāstīt kādu satriecošu notikumu, kas man lika aizdomāties, bet patiesība ir krietni vienkāršāka. Kādu vakaru, spērusi soli pāri slieksnim, nejauši ieskatījos spogulī. Man pretī raudzījās pienākumi, atbildība un rūpes. Sejas izteiksme pauda gatavību ne tikai risināt uzdevumus (ar to vēl varētu samierināties), bet arī gatavību, vienkārši runājot, piekasīties. Ne pārāk patīkams skats. Un, ja tas nav patīkams man pašai, tad kāds gan tas var būt mana vīrieša acīs? 

Kāpēc tā notiek? Un ko iespējams darīt, lai atdzīvinātu tikšanās prieku vienam par otru? Lūk, ko par to saka psihologi un pētījumi. 

Failu pārlāde 

Darbā esam lietišķas un gatavas cīnīties un aizstāvēties – jo sevišķi tad, ja darba specifika prasa ātri reaģēt un ātri pieņemt lēmumus. Ja mājas no darba atrodas rokas stiepiena vai dažu trolejbusa pieturu attālumā, smadzenes nepagūst pārslēgties uz citu – mājas – režīmu. (Protams, tā notiek arī tad, ja nav apgūta prasme nepārmalt dienā notikušo. Tad attālumam nav nozīmes – agresīvs noskaņojums, atkal un atkal atceroties, piemēram, strīdu ar priekšnieku ar katru nākamo kilometru var pieaugt, nevis mazināties.) Un, lūk, kas notiek – kāju pāri slieksnim mājās sper darbiniece, kas gatava cīnīties, nevis mīļotā sieviete, sieva vai māte. Pētījumi liecina – kad sieviete izjūt stresu par darbu, viņa uz mazāko sīkumu reaģē saasināti, un šī reakcija bieži izraisa vētrainus strīdus. Nuja, to zinām arī bez pētījumiem... 

Kādu vakaru, spērusi soli pāri slieksnim, nejauši ieskatījos spogulī. Man pretī raudzījās pienākumi, atbildība un rūpes. Sejas izteiksme pauda gatavību ne tikai risināt uzdevumus (ar to vēl varētu samierināties), bet arī gatavību, vienkārši runājot, piekasīties.

Tāpēc psihologi iesaka – lai kā šķistu, ka būtu pareizi traukties uz mājām pēc iespējas ātrāk, labāk tikšanos ar ģimeni mazliet atlikt. Ikvienam pēc darbadienas nepieciešams pārlādēt failus. Vienatnē. Kādai tas izdodas, izmetot līkumu pie autostūres, citai var būt nepieciešams mirklis ar sevi kafejnīcā, vēl kādai – pusstunda sporta klubā. 

Tiesa, atbrīvoties no darba stresa var arī mājās – ja spēj novilkt robežas starp „es” un „mēs” un pieteikt laiku tikai sev. Paskaidrojums, ka tev nepieciešamas piecpadsmit minūtes un pēc tam būsi ģimenes rīcībā, ir gana loģisks, lai vīrietis to uztvertu ar izpratni. Jo bieži vien jūtas tāpat. 

Šajā laikā vari nesteidzīgi pārģērbties (kad pārvelc drēbes, tas ir signāls smadzenēm, ka vide mainījusies, tāpēc jāmaina arī reakcija uz to), noņemt grimu, iemalkot tasi tējas (kā liecina Saseksas universitātē veikts pētījums, tējas dzeršana mazina stresu par veseliem 54 procentiem) vai pastāvēt zem siltas dušas, aizskalojot visas rūpes. Ir tikai viens nosacījums – turēt doto vārdu un nepazust vannasistabā uz stundu. 

Parunāsimies? 

Kā uzsver pētnieki, aicinājums ievērot emocionālo higiēnu un, pārnākot mājās, visu dienā uzkrāto neizgāzt uz partneri, nav aicinājums likt viņu mierā – vien sarunu uz mirkli atlikt. Kā liecina Journal of Family Psychology publicētais pētījums, pāriem, kuri viens ar otru dalās dienā pārdzīvotajā, ir ciešāka savstarpējā saikne. Un ne tikai emocionālajā, bet arī fiziskajā ziņā – viņiem ir labāka seksuālā dzīve, ar to saprotot seksa biežumu un orgasmu skaitu. 

Ikvienam pēc darbadienas nepieciešams pārlādēt failus. Vienatnē. Kādai tas izdodas, izmetot līkumu pie autostūres, citai var būt nepieciešams mirklis ar sevi kafejnīcā, vēl kādai – pusstunda sporta klubā. 

Tomēr sarunām, lai tās sniegtu gandarījumu abiem, ir daži priekšnosacījumi. Mums, sievietēm, runāšana pati par sevi ļauj atbrīvoties no uzkrātās spriedzes. Izrunājušās jūtamies labāk, savukārt vīrieši, runu plūdus uzklausījuši, gluži vai sagumst: „Ko gan, sasodīts, ar šo problēmu kaudzi iesākt?!” Turklāt viņu ausīs niansēta notikumu atstāstīšana bieži izklausās pēc lieka laika tēriņa. Tāpēc psihologi iesaka – lai par ko runātu, formulē tēmu. Piemēram, „gribu tev pastāstīt, cik traki man šodien gāja ar jauno projektu”. Kad esi formulējusi tēmu, vari arī atļauties iegrimt niansēs – virziens būs noteikts, un vīrietis spēs labāk uztvert, ko ar to gribi pateikt. Negribi neko? Vien padalīties notikušajā? Tad arī to būtu vēlams formulēt. Kādreiz gribi parunāt, citreiz – saņemt padomu. Vīrietis nav burvis, lai atšķirtu vienu no otra. Labāk pateikt skaidri un gaiši. 

Lomu maiņa 

Te nu tu esi – izstāstījusi savu dienu un beidzot atslābinājusies. Prāts gluži vai nesas uz jaunāko seriāla sēriju vai vismaz uz labas grāmatas pusi... Nē, mīļā, sākas tava vīrieša laiks! Klausīšanās sievietes vārdu plūdos, tos nepārtraucot, nebūt nenozīmēja, ka vīrietim nav, ko teikt – vienkārši viņš atveras emocionāli lēnāk. Ja diena bijusi sasodīti stresaina – jo lēnāk. Tāpēc bieži vien tajā mirklī, kad, sievietesprāt, saruna jau beigusies, viņš beidzot sāk runāt. 

Labākais veids, kā viņu uzklausīt, – tieši tā, kā gribētu, lai uzklausa tevi. Saglabājot acu kontaktu, nedīdoties uz krēsla vai nečekojot telefonā meilus. Kā arī – nesniedzot fiksos padomus. Reizēm pacietīga klausīšanās ir viss, kas viņam vajadzīgs, tomēr psihologi iesaka izmēģināt arī tā saukto pārfrāzēšanu – lai apliecinātu, ka sadzirdi teikto, palīdzētu viņam izprast savas emocijas, tās it kā atspoguļojot (attiecībās zināmā mērā esam viens otra spogulis!), kā arī pārliecinātos, ka visu esi sapratusi pareizi, pārfrāzē sacīto, piemēram: „Tātad tev šķita, ka ideja ir laba, bet priekšnieks to nenovērtē?” 

Starp citu, klausīties ir daudz grūtāk, nekā runāt. Visi zinām, ka vēlmi sarunāties rada tikai viens – sarunu biedra patiesa ieinteresētība, bet šo vārdu salikumu – „patiesa ieinteresētība” – bieži vien saprotam sagrozīti. Iedomājoties, ka tā radīsies pati no sevis – kad būs labs garastāvoklis, nekādu rūpju, kad mīļotais šķitīs īpaši interesants un iekārojams... Bet tā notiek vien attiecību sākumposmā. Pēc tam šai interesei jāpalīdz rasties. Koncentrējoties, atmetot visas citas domas, sadzirdot vārdus, ko saka. It kā ieskaujot otru savas uzmanības lokā. Tas var kļūt par labāko mirkli visas dienas garumā. 

Vien dažas sekundes

Pirmais acumirklis, vakarā tiekoties, ilgst vien dažas sekundes, bet ir ļoti daiļrunīgs. Šajā mirklī vairāk par vārdiem: „Esmu traki nogurusi, bet priecājos tevi redzēt!” pasaka ķermeņa valoda – vai uzsmaidi, vai pastiep lūpas pretī skūpstam, vai atbildi uz to, vai pieskaries, vai vienaldzīgi stāvi, rokas gar sāniem nolaidusi... Protams, ka nogurums liek sevi manīt. Bet pirmais skatiens runā par attiecībām, nevis par darbu, – tas pasaka, vai priecājies otru redzēt. Ja arī ar prātu šos signālus vīrietis nenolasa, tad viņa zemapziņa gan. Un viņš attiecīgi atbild. Ar mīlestību vai ar vieglu īgnumu. Varbūt vērts pasmaidīt? Tās ir tikai dažas sekundes.

Teksts: Katrīna Viņķele, žurnāls „Stella”

www.kasjauns.lv