Vīramāte vedeklai uz ceļiem lūdz piedošanu

Stāsts ir par manu vīramāti. Reiz mēs (es, mans vīrs, vīratēvs un vīramāte) gājām uz izrādi Latvijas Nacionālajā Teātrī un pēc tam pie radinieces uz dzimšanas dienas baļļuku. Ir svarīgi atzīmēt, ka jubilāre no vīra puses, tātad es centos un pucējos ne pa jokam! :-) Kaut biju nenormāli piekususi, nogurusi, pārstrādājusies un man vispār nekur negribējās iet. Vēl tā sagadījās, ka atteikt es nevarēju, un īsi pirms šī pasākuma man bija mirusi vecmāmiņa, kura nodzīvoja smagu, bet laimīgu dzīvi - līdz 91 gadam!!! Tātad manu stāvokli varēja raksturot aptuveni šādi: ļoti jutīga, emocionāla, viegli aizvainojama un vēl piekususi.

Vīramate bija lietas kursā par visiem notikumiem manā ģimenē, bet centās neakcentēt uzmanību, tieši otrādi - gribēja kā labāk, vieglāk un vispār par šo tēmu nerunāja. Atbraucot vīra vecākiem pakaļ, viņa iesedās mašīnā, un es viņai teicu: "Vai, cik Jūs esat smuka!". Viņa savukārt atbildēja: "Jā, es tāda esmu vienmēr, un Tu tikai dažreiz!" Es domāju, ka te pat nav jēgas aprakstīt, kā es sajutos... Vēl briesmīgāk un vēl vairāk gribējās kaut kur paslēpties, nevis 'iet cilvēkos'.

Es viņai teicu: "Vai, cik Jūs esat smuka!". Viņa savukārt atbildēja: "Jā, es tāda esmu vienmēr, un Tu tikai dažreiz!" 

Jāpiemin, ka mana vīramāte dažreiz var kaut ko tādu pateikt, bet nekādā gadījumā ne ļauni. Šo viņas īpašību vienkārši ir jāzina un jāuztver ar humora izjūtu. Mans vīrs pamanīja, ka kaut kas nav kārtībā, es nemāku savas reakcijas slēpt un spēlēt teātri, it īpaši ar sev tuviem cilvēkiem. Teātra zālē es viņam ļoti emocionāli pačukstēju, kas par lietu, ka man sirds sāp un tml. Viņš saprata un pēc mūsu seju izteiksmes vīramāte saprata, ka kaut kas nav labi.... Jautāja man vairākas reizes, un es neizturēju un teicu: "Jūs esat asumu karaliene, es to jau apzinos, bet var būt šodien īsti nebija tas pareizais brīdis, lai šādi izteikt savus asumus, Jūs taču ziniet, cik jutīga es vispār esmu un it īpaši tagad..."

Mīļie cilvēki, viņa turēja manu roku, skatījās man acīs, pašai 'slapjas' acis un sāka tik sirsnīgi man atvainoties, ka es apstulbu... Neko tādu es nebiju gaidījusi. Domāju, ka tūlīt viņa man pateiks tā: "Nu, Katrīn, Tev tiešām ir jāmaina savu uztveri! Slima, ko? Tas tak bija joks." Viņa teica: "Es tiešām negribēju Tevi aizvainot, es zinu, kā Tu juties, lūdzu nepārdzīvo, gribi, es tūlīt uz ceļiem Tev lūgšu piedošanu!?" Tas bija tik ļoti atklāti un sirsnīgi, ka mēs ar vīru sākām smieties, iedomājoties mammu, kas lūdz manu piedošanu uz ceļiem teātrī. Wow! Ko Jūs domājiet? Ar to vēl viss nebija beidzies. Pēc tam viņa tomēr to izdarīja, bet mēs viņu ļoti ātri dabūjām augšā. :-) 

Es ilgi vēl biju pārsteigta par tik sirsnīgu runu, skatu, reakciju, rīcību... Tas man lika aizdomāties, vai esmu jutīga pret cilvēkiem man apkārt ikdienā. Tā lūk. Paldies, tante Ļoļa - tā es saucu savu vīramati. Man ar viņu ir reāli paveicies! 

Iesūtījusi Kisanja, konkursa "Sirdsstāsti par mammām" dalībniece

Piedalies skaistajā konkursā arī tu!