Tikai tad, kad pašai ir bērni, saproti, cik svarīga ir māte...

Cik pasaulē māmiņas skaistas ir daudzas
Ar sirsnīgu skatienu, saulainu smaidu -
Par skaitāko savējo katrs mēs saucam
Kas ceļā mūs pavada, mājās mūs gaida
Cik reti mēs māmiņām dāvājam ziedus
Cik bieži mēs māmiņām nodarām gauži,
Bet māmiņas labās it visu prot piedot
Vien sirmāks kāds pavediens deniņos aužas...
To maigumu jūtot, ko bērnībā guvām
Mēs lielāki augsim un gudrāki kļūsim -
Vien nebēdā, māmiņ, ka vecums nāk tuvāk
Tu mūžam man pati visskaistākā būsi!

Mana māmiņa atrodas no manis patālu. Un tā ir sanācis, ka viņa ir pansionātā. Ne jau tāpēc, ka es viņu nemīlu, bet tāpēc, ka platība neatļauj, un viņa izvēlējās pati.
Viņa man jau diezgan solīdos gados, ar pavisam sirmu galvu un jau drusku nodzisušu mirdzumu viņas zilajās acīs. Es pie viņas tieku ļoti reti. Bet katru nedēļu zvanu un neaizmirstu viņu atbalstīt kaa protu. Mana mammīte ir izaudzinājusi trīs bērnus un, protams, mazbērnus, un visi viņu ciena un mīl. Vēl viņa ir smagi izslimojusi vēzi, nu jau pirms daudziem gadiem. Nav mūs pametusi. Un tagad paliek ļoti skumji un necilvēciski sāp, ka jāapzinās, ka nu jau tas brīdis vairs nav tik tālu kā agrāk, kad nepietika tik daudz laika un labu vaardu! Jo tikai tad, kad tev pašai ir jau lieli bērni, tad tu saproti, cik svarīga ir māte! Kā tikai vienīgi viņa tevi visu mūžu mīl un gaida, un visu, visu piedod!

Iesūtījusi Ginta Smirnova