Veltījums mīļajai omītei, kura uzaudzināja 16 bērnus

Veriņa bija sirsnīga un stipra sieviete, neskatoties uz to, ka piedzīvoja savu bērnu zaudējumu (trīs bērniņi mira mazi būdami, bet divus dēlus zaudēja, kad tie paši bija tēvi). 
Veriņa ne pie kādām grūtībām nenolaida rokas, viņa vienmēr saglabāja sevī optimismu un lielu, lielu mīlestību. Arī tad, kad viņa nebija vairs gados jauna, viņa bija īsta dāma, viņai ļoti patika pucēties, uz katrām svinībām uzšuva sev jaunu kleitu, vienmēr bija kopta frizūra un tīrība visapkārt! Katrs puteklītis tika pacelts, noslaucīts!
Par saviem bērniem viņa teica - kod kurā pirkstā gribi, visi sāp... Viņai visi bērni bija vienādi mīļi, par bērniem viņa uzskatīja arī savus znotus un vedeklas.
Pēc kādas slimības Veriņa zaudēja dzirdi, bet būdama nedzirdīga, viņa prata saprasties ar cilvēkiem. Durvju zvanu vietā viņai bija gaismiņa. Kad zvanu pogu piespieda, Veriņa zināja, ka kāds pie viņas ieradies ciemos.

Par saviem bērniem viņa teica - kod kurā pirkstā gribi, visi sāp... Viņai visi bērni bija vienādi mīļi, par bērniem viņa uzskatīja arī savus znotus un vedeklas.

Es vienmēr savu Veriņu atcerēšos gaišu un labestīgu! Toreiz, kad viņa no šīs pasaules aizgāja, man bija tikai 16 gadu, žēl, ka tik ātri (viņa nodzīvoja līdz 72 gadiem), tik ļoti tagad gribētos ar viņu parunāt, uzdot neskaitāmus jautājumus, uz kuriem nekur citur atbildes neatradīšu. Viņa man bija ļoti, ļoti mīļa. Paldies Tev, Veriņ, ka Tu biji man!

Iesūtījusi Vineta Zelts, konkursa "Sirdsstāsti par mammām" dalībniece

Piedalies skaistajā konkursā arī tu!